Sākumlapa > 1939 - 1949 > LU stāsti >  Pēc kara

Pēc kara

###NEWS_AUTHOR###
###NEWS_IMAGE### Divas dienas pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā – 1944. gada 15. oktobrī – universitāte atsāka darbu. Tās reģistros vien – 1882 studenti. Daudzi bija mobilizēti nacistiskās Vācijas vai/un Padomju Savienības armijā, citi devušies bēgļu gaitās vai arī patvērušies laukos, gaidot, kad norims karš. Arī pasniedzēju liela daļa bija aizceļojusi uz Vāciju, daudzi (it īpaši ar Latvijas Centrālo padomi saistītie) “laivu akcijās” pārbēga uz Zviedriju, vēl citi bija izbraukuši no Rīgas uz laukiem. Latvijas zinātnes un augstākās izglītības vēstures pētnieks Jānis Stradiņš atzīst, ka “kopumā 1944. gada atvasarā Rīgā un Latvijā izveidojās intelektuālais vakuums, kura aizsākumi meklējami jau 1939.–1941. gadā baltvāciešu izceļošanā un nacistu īstenotājā holokaustā. Liela nozīme inteliģences izceļošanā bija arī nacistu inspirētajiem propagandas rakstiem tālaika latviešu presē, kas, tiesa, balstījās 1940.–1941. gada komunistu veiktajos reālajos šausmu darbos”. Tiek lēsts, ka emigrēja apmēram puse visas Latvijas inteliģences, viņu vidū – Latvijas Universitātes mācībspēki, absolventi un studenti.

1944. gada oktobrī augstskolas pagaidu rektora amatu pildīja profesors Augusts Ķešāns, 5. novembrī viņš rektora pilnvaras nodeva padomju varas iestāžu nozīmētājam rektoram profesoram Matvejam Kadekam. Novembrī un decembrī atsāka darbu vairākums Latvijas Universitātes fakultāšu. Pusi no augstskolas ēkām gan bija aizņēmusi Sarkanā armija. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LK(b)P CK) birojs un Latvijas PSR Tautas komisāru padome 1944. gada 13. novembrī apsprieda Latvijas Valsts universitātes gatavību jaunajam mācību gadam un pieņēma lēmumu, ka tas sāksies 1. decembrī. Augstskolā tika veidotas komunistiskās partijas organizācijas, to vadītājiem bija liela loma dažādu lēmumu pieņemšanā. 1944. gada decembrī universitātē darbojās 13 fakultātes. Sākās PSRS standartizēto mācību plānu ieviešana, fakultāšu pārstrukturizācija un pārdēvēšana. Pirmais gads bija ļoti grūts. Universitātes kompartijas organizācijas dokumentos ir minēts, ka augstskolas darbu faktiski neiespējamu darīja mācībspēku trūkums, mazais studentu skaits, kā arī tas, ka liela daļa no studējošajiem strādāja. Latvijas PSR Tautas komisāru padomes un Latvijas LK(b)P CK 1945. gada 19. aprīļa lēmumā par “Par pasākumiem augstskolu darba uzlabošanai Latvijas PSR” uzsvērts, ka to uzdevums ir “nepārtraukti gatavot augsti kvalificētus speciālistu kadrus, kas audzināti progresīvo padomju ideju garā, kvēlus padomju patriotus, kas mīl Padomju Latviju un savu lielo Dzimteni – Padomju Savienību, kas grib un ir spējīgi pašaizliedzīgi kalpot savai tautai, kas ienīst tās ienaidniekus, ir droši novatori un nebaidās cīņas grūtības”. Universitāšu tradicionālās akadēmiskās struktūras iznīcināšanu paredzēja 1946. gada 4. oktobra LK(b) CK lēmums “Par Latvijas Valsts universitātes darbu”, kas paredzēja Medicīnas fakultātes izdalīšanu un atsevišķa Medicīnas institūta atvēršanu. Tas darbu sāka 1950. gadā.

1944./45. mācību gadā pēc iestājeksāmeniem Latvijas Valsts universitātē uzņēma 949 studentus, studijas kopskaitā uzsāka 2124 studenti. Mācību gada beigās augstskolu absolvēja 55 studenti. Pēc kara daudzi Latvijas jaunieši savu mierlaika dzīvi un nākotnes ieceres saistīja ar universitāti. Izglītība un zināšanas bija vērtība, ko neviens politiskais režīms nespēja atņemt cilvēkam. Daudziem augstskola bija patvērums no pārdzīvotā karā, ieslodzījumā, vajāšanās. Nākamajos gados studējošo skaits pieauga. Universitātē nācās atgriezties arī daudziem, kuri to bija beiguši nacistiskās okupācijas laikā. Viņu diplomi netika atzīti par derīgiem un, lai iegūtu padomju augstākās izglītības dokumentu, nācās no jauna kārtot gala pārbaudījumus. 1945. gada rudenī Latvijas Valsts universitātes klātienes nodaļā mācījās 3648 studenti, 1949. gada rudenī – 4995 studenti. Darbojās arī vakara un neklātienes nodaļas.

Studijas notika pēc kursu sistēmas. Klātienes studentiem lekciju apmeklējums bija obligāts. Mācību programmās ieviesa politiskos priekšmetus – Komunistiskās partijas vēsturi, dialektisko un vēsturisko materiālismu, politisko ekonomiju, zinātnisko komunismu, zinātnisko ateismu.

Pēc LK(b)P CK sekretāra Arvīda Pelšes raksta “Kam tic profesors Galenieks” publikācijas laikrakstā “Cīņa” 1946. gadā 2. oktobrī sākās piecus gadus ilgā Latvijas Valsts universitātes “veco buržuāzisko” mācībspēku vajāšanas kampaņa, viņus apsūdzot “buržuāziskajā nacionālismā”, objektīvismā, kosmopolītismā u.c. Šos pārmetumus izpelnījās profesori Jānis Endzelīns, Pauls Galenieks, Pauls Dāle, Arturs Tramdahs, Jānis Alberts Jansons, Pauls Stradiņš, Edurads Šīrons, docenti Kārlis Egle, Jānis Straubergs un citi. Vairākiem mācībspēkiem nācās aiziet no universitātes, citiem piedalīties publiskajās pāraudzināšanas un “grēku” nožēlošanas sapulcēs un “paškritikas vakaros”. Lielu vērību pievērsa arī pasniedzēju un studentu sociālajam sastāvam un biogrāfijām. 1947. un 1948. gadā visu Latvijas Valsts universitātes mācībspēku un lielākās daļas studentu personālpārbaudi veica Latvijas PSR VDM–VDK. 1949. gada 25. marta izsūtīšana skāra arī Latvijas Valsts universitātes studentus.

1949. gada jūnijā žurnālā “Padomju Latvija Boļševiks” tika publicēts A. Vosa un N. Muravjova raksts “Enerģiski atmaskot kosmopolītismu Latvijas Valsts universitātē”. Tajā asi nopelts profesora Artura Tramdaha veiktais darbs inženierētikā un pieprasīta “veco profesoru” pāraudzināšana. 1948. un 1949. gadā LK(b)P CK kritiku izpelnījās rektors M. Kadeks. Tika atzīts, ka viņš “visā sava darba laikā kā Latvijas Valsts universitātes rektors klanījās autoritāšu priekšā no vecās profesūras, neveica pasākumus Universitātes attīrīšanai no šķiriski svešiem un naidīgiem elementiem”. Rektoram arī pārmeta studentu uzņemšanu bez rūpīgas dokumentu pārbaudes. Pēc LK(b)P CK pieprasījuma, PSRS Izglītības ministrijas Universitāšu galvenā pārvalde 1949. gada 6. augustā no rektora amata atbrīvoja profesoru M. Kadeku. Šajā amata tika iecelts profesors Jānis Jurgens. Visai drīz Latvijas Valsts universitātē sākās personāla “tīrīšana”, no darba tika atbrīvots 121 pasniedzējs, daudzi palīgpersonāla un saimnieciskie darbinieki, atskaitīja 866 studentus. Staļinisma prakse aizvien dziļāk ieaudās universitātes ikdienā, mācībspēku un studentu dzīvēs.

Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā studēja apdāvināti jaunieši no dažādiem sociāliem slāņiem. Izveidojās draugu grupa, kurā bijām seši – trīs puiši un trīs meitenes. Vēlāk mums pievienojās vēl daži. Rudeņos un pavasaros braucām ekskursijās uz Staburagu, Koknesi, Pilsrundāli, Bausku, Lielvārdi, Siguldu, Vecsventi. Iztikām no stipendijas, braukājām par zaķiem, lai nomaksātu par studijām (vēlāk studiju maksu atcēla) un brīvdienās varētu aizbraukt uz Daugavpili, naktīs eksportostā kopā ar citiem studentiem strādājām elevatorā, vētīju graudus no putekļiem, lādēju no vagoniem akmeņogles. Pāris dienu pirms stipendijas saņemšanas vienmēr pietrūka naudas pat maizei. Reiz riteņbraukšanas sacensībās, veiksmīgi nobraukuši distanci, pāris metru pirms finiša zaudēju samaņu, jo divas dienas nebiju ēdusi. Par spīti nabadzībai, tomēr bijām priecīgi un pārgalvīgi, šad tad dziedājām un ālējamies.
Anita Liepa. Skaida dzīves atvarā. 11 dažādi spalvasbrāļi. Rīga: Likteņstāsti, 2000. 171., 172. lpp.

[1945. gada] rudenī, darbu Vefā pārtraucis, iestājos universitātes Filoloģijas fakultātē. Kursā bijām tikai daži puiši – Latvijā bija no vīriešiem tukša, īpaši jauniem. Latvieši bija krituši frontes abās pusēs, daudzi devušies uz Rietumiem, bet vēl vairāk aiztransportēti uz Austrumiem. [..]
Pirmos gadus nostudēju klātienē, tad pārgāju uz neklātieni, jo, no stipendijas vien dzīvodams, tikko vilku kājas. [..]
Kad iznācu no “meža” un atgriezos atklātībā, man šķita, ka es pret padomju varu neesmu nogrēkojies ne par naga melnumu, es taču biju darījis visu iespējamo, lai izvairītos no kalpošanas hitleriešu kara mašinērijā, un tas man bija izdevies. Sakumā man pat prātā neienāca, ka būtu šajā ziņā kaut kas noslēpjams vai noklusējams. [..] Bet drīz es sāku saprast, ka mani tomēr var uzskatīt par noziedznieku, lielu noziedznieku un aiztransportēt uz Sibīrijas plašumiem. Izrādījās, ka okupācijas varas drakoniskiem līdzekļiem leģionā iesaukts cilvēks ir pielīdzināms noziedzniekam.
Zemiskas, sātaniskas necilvēcības mašinērija darbojās ar dzelžainu paštaisnīgumu un samala vai vismaz sakropļoja cilvēku dzīves.

Jānis Kalniņš. Nenovēlīgais latvietis Jānis Rainis un pateicīgais vācietis Johans Volfgangs Gēte. 11 dažādi spalvasbrāļi. Rīga: Likteņstāsti, 2000. 152., 153. lpp.

 

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1939 - 1949 saisītās lapas