Sākumlapa > 1919 - 1929 > Cilvekstasti >  Elza

Elza

Autors: Olga Procevska
###NEWS_IMAGE### Elza Žiglevica pusaudzes gados strēlniekiem ziedoja jaunajiem zābaciņiem sarūpēto naudu, bet 21 gada vecumā – dzīvību. Elza kļuva ne vien par Latvijas Universitātes Brīvības cīņu, bet arī par varonības, pašaizliedzības un jaunības skaituma simbolu. Dzejniece Anna Brigadere viņu nodēvēja par “sārto rozi”.

Dzimusi 1898. gada 5. septembrī Kroņabērzmuižā, taču bērnību pavadījusi Slokā, kur viņas tēvs strādāja par ārstu. Tuvinieki akcentē Elzas intelektuālo apdāvinātību – jau četru gadu vecumā viņa iemācījās lasīt, un 13 gadu vecumā iestājās Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāzijas ceturtajā klasē. 1915. gadā Elza skolu pabeidza, taču līdz ar Rīgas un Jūrmalas evakuāciju, tuvojoties vācu karaspēkam, ģimene aizbrauca uz Maskavu. Tur Elza absolvēja fon Deivisa ģimnāziju, apgūstot mājskolotājas amatu ar specializāciju matemātikā. Abas ģimnāzijas – ar teicamām sekmēm. Vēlāk Elza divus semestrus pavadīja matemātikas studijās Maskavas Augstākos sieviešu kursos.

1917. gadā kopā ar vecākiem atgriezās Rīgā. Drīz vien pilsētā ienāca vācu karaspēks, taču Elza turpināja mācības, studējot angļu valodu un komerczinības. Kara laikā viņa vakaros strādāja arī par skolotāju Latviešu Izglītības biedrībā, kur zinības apguva bēgļu gaitās Rīgā patvērumu guvušie visu Latvijas novadu bērni.

1918. gadā Elza sāka strādāt Latvijas Preses Birojā par angļu un latviešu valodas tulku. Ar pēdējo gan Elzai bija grūtības, jo visa izglītība ģimnāzijā un augstskolā apgūta krievu valodā. Taču savas angļu un franču valodas zināšanas viņa izmantoja, lai formālu tikšanās reižu un viesību laikā stāstītu ārvalstniekiem par Latviju. Svešvalodu zināšanas noderēja arī, lai sarunātos ar sabiedroto pārstāvjiem, kas ieradās Rīgā līdz ar Latvijas Pagaidu valdību.

1919. gada 27. septembrī Elza Žiglevica lūdza uzņemt viņu Latvijas Augstskolas Ekonomiski-juridiskajā fakultātē, taču jau pēc dažām nedēļām, kad Bermonta karaspēks sāka Rīgas ieņemšanu, gan studijas, gan darbu Preses birojā viņa atstāja, lai iesaistītos Sieviešu palīdzības korpusa darbos. Korpusa galvenais uzdevums – apgādāt latviešu karavīrus ar ēdienu, tā vadītāja – Tautas padomes priekšsēdētāja Jāņa Čakstes sieva Justīne. Latviešu biedrības nama ēkā korpuss sarūpēja ēdienu ap četriem tūkstošiem kareivju dienā. Taču rajons tika intensīvi apšaudīts, tā liedzot visiem izsalkušajiem piekļūt ēkai. Tādēļ Elza bija viena no Sieviešu palīdzības korpusa drosmīgajām darbiniecēm, kuras devās nogādāt pusdienas karavīriem uz kaujas pozīcijām. 1919. gada 10. oktobrī, ielējusi karstu zupu divos katliņos un paņēmusi maizi, viņa gāja Esplanādes virzienā. Tālākos notikumus Elzas laikabiedri apraksta: “Piepeši, katedrāles tuvumā, netālu no Elizabetes un Brīvības ielas stūra, smagi šņākdama un svelpdama kāda granāta šķeļ gaisu pār jaunavu galvām. Granāta eksplodē turpat ar briesmīgu troksni. Kad uguns un dūmi izklīst, Elza Žiglevica guļ gar zemi asinīs. Viegli ievainoti arī daži kareivji. Elza dzīva. Bet tai sadragātas abas kājas, sevišķi grūti kreisā. [..] Satriekts kareivis paceļ jaunavu un līdzcietīgi runā, ka tai laikam kājas pagalam. “Kas nu par bēdu par manu kāju,” caur sāpēm smaidīdama runā Elza Žiglevica, “bet to Rīgu gan noturiet!”
Pie Elzas tika izsaukts ārsts Kārlis Barons, kas secināja, ka jaunietei visvairāk savainotā kreisā kāja būs jāamputē. Operācija notiek 17. oktobrī, un jau nākamajā dienā Elza no slimnīcas raksta draudzenei: “Ar mani nemaz nav tik slikti, varēja būt ļaunāki. Pēc pusotra mēneša varēsim pastaigāties, es gan ar vienu lieku kāju. Tas vis nemaz nav tik briesmīgi, kā tas izklausās, un to visu var panest, sevišķi, kur visi cilvēki tik mīļi.” Taču Elzas stāvoklis pasliktinājās, un 29. oktobra agrā pēcpusdienā viņa mirst. Elzu apglabāja Lielajos kapos 2. novembrī. Aculiecinieki stāsta, ka bērēs bijis daudz pavadītāju par spīti apšaudēm, kas joprojām turpinājās Rīgā. Elzu apglabāja militārā ceremonijā, un viņas vecākiem pienāca līdzjūtības no vairākiem pazīstamiem politiķiem un kultūras darbiniekiem.

Elza Žiglevicas vārds līdz ar 17 citiem studentiem, kas krituši Brīvības cīņās, tika iegravēts piemiņas plāksnē, ko 1922. gadā atklāja Latvijas Universitātes svētku zālē (tagad – Mazajā aula). 1928. gadā Elzu apbalvoja ar 3. šķiras Lāčplēša ordeni. Ņemot vērā, ka šo apbalvojumu piešķīra tikai karavīriem, viņa pēc nāves tika ieskaitīta armijā, “vienā no armijas pulkiem, kurai viņas mīlestības darbs vistuvāki pieskāries” – Sieviešu palīdzības korpusā. To ierosināja toreizējais Latvijas kara ministrs ģenerālis Eduards Kalniņš, kurš par Elzu sacīja: “Viņu dzina uz ielas zem ienaidnieka granātām ne vieglprātīga ziņkārība, ne kairinošu pārdzīvojumu meklēšana briesmu pilnā atmosfērā, bet gan rūpes un gādība par tēvzemes sargu – karavīru miesīgo un garīgo labklājību cīņu vietās uz Daugavas krastiem. Elzu Žiglevici pārsteidza ienaidnieka granāta ceļā uz ierakumiem, kurp viņa devās ar pildītiem ēdiena traukiem karotājiem. Paslēptus savā sirdī, viņa nesa līdzi stiprinošus un mīļus vārdus pagurušiem un no nesenām neveiksmēm sagrauztiem karavīriem.”

Ar dziļām skumjām saņēmu satricinošo sēru vēsti par Jūsu meitas Elzas Žiglevicas nāvi. Ir izpostītas cerības, kuras mēs visi lolojām, ka viņa atspirgs no grūtā ievainojuma, ka viņa vēl būs mūsu vidū un ar savu gaišo jaunības ideālismu aizraus uz pašaizliedzīgu darbu dzimtenes labā. [..] Elzas Žiglevicas vārds neizdzēšami iespiedīsies latviešu tautas sirdī. Cīņā par brīvo Latviju viņa ir visskaistākais piemērs latvju sievietes patriotiskai sajūsmai. Un visiem laikiem viņa būs cēls paraugs pašaizliedzīgā mīlestībā uz dzimteni. Viņa būs latvju tautas mīlulis un lepnums.
Ministru prezidents Kārlis Ulmanis līdzjūtībā Elzas Žiglevicas vecākiem

Ar dziļu nožēlošanu saņēmu vēsti par Elzas Žiglevicas pāragro nāvi, kura zaudēja savu daudzsvētīgo dzīvību caur Rīgas noziedzīgo un neģēlīgo apšaudīšanu. Ir teikts, ka “nāve mīl cildenu darbu”. Šinī gadījumā tā ir liela patiesība. Šī drošsirdīgā latvju jaunava mira varones nāvē, jo viņa krita savas tēvijas aizstāvju dienestā.
Amerikas misijas pārstāvis Dr. Tomass Orbisons. Latvijas Sargs. 1919. gada 21. nov.

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1919 - 1929 saisītās lapas