Sākumlapa > Par projektu > Jaunumi >  Toreiz, 1919. gadā...

Toreiz, 1919. gadā...


28. septembrī, pirms 90 gadiem, skaistā saulainā rudens dienā notika Latvijas Augstskolas (kopš 1923. gada - Latvijas Universitāte) svinīgā atklāšana. Šogad, trīs dienas pirms zīmīgā datuma, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas maģistranti, doktoranti un pasniedzēji piedāvāja atklāšanas ceremonijas (re)konstrukciju iestudējumā “Laika mašīna: Mistēriskā performance”. Tā starptautiskās “Zinātnieku nakts 2009” ietvaros risinājās Latvijas Universitātes Mazajā aulā jeb Vecajā svinību zālē, – kur pirms 90 tika proklamēta Latvijas Universitātes dibināšana.

Sākot uzvedumu, Latvijas Augstskolas atklāšanas runu teica Latvijas Republikas pirmais izglītības ministrs Kārlis Kasparsons (doktorants Mārtiņš Kaprāns). Nedaudz neveikla solī viņš kāpa katedrā: “Godātās ekselences, dāmas un kungi! Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas vēsturi. Bija laiks, nesen vēl tas bija, kad par to domāt, kas tagad mums ir, bija sapnis, – kad teica un ticēja: tad tas nāks šai zemē, kad akmens stāvēs uz ūdeņa un spalva grims dibenā.[..]”

Latvijas Augstskolas vārdā runāja pagaidu prorektors profesors Eižena Laube – maģistrants Didzis Bērziņš. “Viņš katedrai tuvojās pārliecinātā solī. Rektora vieta vēl bija brīva. Pauls Valdens Latvijas Augstskolu bija nodevīgi pametis. Pagaidām īstais rektors nebija izraudzīts” stāstīja “teicējs” – Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs Andris Morkāns, kurš skatītājiem veidoja mistērijas fragmentu koptēlu, iejūtoties Mazās aulas jeb Vecās svinību zāles lomā. Viņš šeit bija vissvarīgākais.

Doktorante Aija Rozenšteine, atveidojot Valsts prezidenta Jāņa Čakstes sievu – Justīni, kas skuma par Brīvības cīņā kritušajiem studentiem, kuriem viņas vīrs Svinību zālē atklāja marmora godaplāksni, izjuta sevišķu saviļņojumu, jo, viņai lasot kritušo studentu vārdus, skatītāji piecēlās, lai godinātu mirušos.

Skatītāji šajā mistērijā iekļāvās pārliecinoši, bet vēlāk, pēc izrādes, prof. Skaidrīte Lasmane teica: “Performance izraisīja plašu izjūtu gammu, sajūtot miklumu acīs, klausoties kritušās studentes Elzas Žiglevicas (doktorante Olga Procevska) stāstā, feminisma elpu liegajā, bet pārliecinošajā zvaigžņu meitenes Astras (maģistre Inese Salmiņa) monologā un, atceroties jautrākos studentu dzīves mirkļus, kad Studentu celtnieku vienības dalībnieces Liesma (Inese Salmiņa) un Rasma (maģistrante Laura Ardava) izspēlēja ainiņu no “tālajiem gadiem”.”

Sevišķu skatītāju atzinību guva divas dāmas – pāragri mirusī dzejniece Austra Skujiņa (doktorante Klinta Ločmele), kura dziedot, deklamējot dzeju, dzerot vīnu un plēšot glāzes, sapurināja publiku un maigā “diplomāte” Olga Kirhenšteine-Jansone (maģistrante Gita Siliņa), kura izdzīvoja Augusta Kirhenšteina kundzes lomu.

Pārsteigumu radīja baltvācieša (asoc. prof. Ojārs Skudra) runa, kura izpelnījās vairākus labestīgus publikas komentārus.

Izrāde beidzās, vēlreiz katedrā kāpjot Eiženam Laubem un Kārlim Kasparsonam, kuri vienojās atziņā :”Bija vērts ... dibināt Universitāti un spēlēt mistērisko performanci ”
Un tad, dziedot Austras Skujiņas “Mīlestības dziesmu” (Vairāk zināma ar nosaukumu “Draugiem”): “Visiem, kas nesvieda akmeni pretī, / Vēru reiz sirdi, kā tāli ver lauks. ” Izrādes dalībnieki aicināja skatītājus pievienoties, jo “Laika mašīna bija pagātnes loku apmetusi. Tā gan nekad pavisam nepastājas, – tik piebremzē un atkal uzņem gaitu un turpina riņķi”. Laika mašīnā uz brīdi iekāpa prof. Skaidrīte Lasmane, prof. Juris Zaķis, prof. Juris Rozenvalds, prof. Inta Brikše, doc. Sarma Kļaviņa, prof. Indriķis Muižnieks u.c.

Tāpat kā pirms 90 gadiem, kad Latvijas Universitātes dibināšanas svētku dalībniekiem ilgi negribēja šķirties, arī mistiskās performances veidotāji un līdzdzīvotāji ilgi dalījās savos stāstos par augstskolu.