Sākumlapa > Par projektu > Jaunumi >  Tapšana

Tapšana


20. gs. 20. gadi bija Latvijas Universitātes radīšanas un izaugsmes laiks. Valsts prezidents Jānis Čakste 1923. gada 27. martā izsludināja Saeimas apstiprināto Latvijas Universitātes satversmi, līdz ar to augstskolas organizēšanas darbs bija noslēdzies. 1922./23. mācību gadā Latvijas Augstskola saskaņā ar satversmi ieguva Latvijas Universitātes vārdu.
Studētgribētājiem savas durvis vēra arī jaunas fakultātes – Veterinārmedicīnas fakultāte un Teoloģijas fakultāte. Augstskolas mācībspēku pulkam 1920. gadā pievienojās dzimtenē atgriezušies pasniedzēji un zinātnieki – Aleksandrs Dauge un Mārtiņš Bīmanis no Maskavas, Jānis Endzelīns no Harkovas, Jānis Plāķis no Kazaņas, Ernests Felsbergs un Pēteris Ķiķauka no Voroņežas, Ludvigs Kundziņš un Ernests Paukulis no Tērbatas, Pēteris Šmits, Reinholds Putniņš un Aleksandrs Janeks no Vladivostokas, Augusts Tentelis un Boriss Popovs no Petrogradas, Kārlis Dišlers no Tomskas, Jānis Ruberts no Kijevas, Mārtiņš Zīle no Odesas, Francis Balodis no Saratovas u.c.

 

Uz Latviju tika aicināti arī Rietumeiropas zinātnieki. Piemēram, universitātē darbu uzsāka Gustavs Bakmanis no Zviedrijas, Naums Lebedinskis un Maksis Nusbergers no Šveices, Valters Frosts un Imanuels Gustavs Bencingers no Vācijas, Embriks Strands no Norvēģijas u.c. Latvijas Universitāte aicināja ārvalstu profesorus, nolasīt lekciju ciklus, kā arī sūtīja uz Eiropas un Amerikas augstskolām savus mācībspēkus (it īpaši jaunos zinātniekus) papildināt zināšanas un veidot akadēmisko sadarbību. 1919./20. mācību gadā Latvijas Augstskolā strādāja 185 mācībspēki, tostarp 42 profesori, 1929./30. mācību gadā – 360 mācībspēki, viņu vidū – 73 profesori.

Saskaņā ar Latvijas Universitātes satversmi rektoru un prorektorus ievēlēja uz gadu ar tiesībām tikt pārvēlētiem otrreiz. No 1920. līdz 1923. gadam rektors bija Ernests Felsbergs. Viņš mācībiestādes vēsturē palicis kā teicams organizators un satversmes izveidošanas teorētiķis un praktiķis. 1922. gada vasarā rektora pienākumus pildīja Eižens Laube. 1923. gadā šajā amatā ievēlēja Jāni Rubertu, kuram Saeimā un valdībā nācās sīvi aizstāvēt universitātes vajadzības un attīstības plānus. Viņu 1925. gadā amatā nomainīja Augusts Tentelis – akadēmiskās autonomijas un nacionālas augstskolas koncepcijas kvēls atbalstītājs. Viņš 1929. gadā rektora postenī tika ievēlēts otro reizi. No 1927. līdz 1929. gadam Latvijas Universitātes rektors bija Mārtiņš Zīle – starptautisko konferenču rīkošanas iedibinātājs.

Šajā laikā Latvijas Universitāte tapa par valsts nozīmīgāko intelektuālās domas centru. Tā auga un veidojās kopā ar demokrātisko Latvijas Republiku. Vispirms tai bija jālikvidē kara postījumi, jāatjauno saimnieciskā dzīve, jārada finanšu sistēma un jāveic daudzi citi lielāki un mazāki darbi. Tautsaimnieks, Latvijas Universitātes absolvents Arnolds Aizsilnieks taisnīgi atzina, ka Latvija 20. gadu sākumā “veikusi lielu varoņdarbu, atdzīvinot pašu spēkiem un kailām rokām gruvešos sagrauto saimniecību. Sava apjoma un rezultātu ziņā šis varoņdarbs nav nebūt mazāks kā tas, ko latvju tauta parādīja savās brīvības cīņās kaujas laukā”. Pakāpeniski tika pārvarēta kara radītā nabadzība, auga dzīves līmenis. Šī desmitgade aizsteidzās ātri un intensīvi. Latvijas Universitātes students un operas solists Mariss Vētra saka, – šie gadi bija “strauji un bagāti”.

Latvijas Universitātes tapšanā liela nozīme bija mācībspēku un studentu entuziasmam. Viņi kopā bija Latvijas augstākās izglītības un zinātnes radītāji! Dzejnieks Kārlis Skalbe par valsts pirmo gadu desmitu sacīja: “Ja mums atņemtu brīvību, mums atņemtu pusi elpas, pusi dzīvības. Latvija lai ir brīvības zeme! Brīvības morāliskā vērtība mums visiem ir labi saprotama. [..] Brīvība ir atraisījusi visus mūsu tautas spēkus un devusi viņai vēl neredzētu darba ierosmi. Latvija nekad nav tik daudz strādājusi kā šinīs desmit gados. [..] Lai glabājam savu brīvību kā saules staru.”

1. Universitāte ir augstākā zinātnes un izglītības iestāde valstī. Viņas uzdevumos ietilpst: veicināt zinātnisko pētīšanu un zinātnes izplatīšanu tautā, un gatavot Latvijas vajadzībām darbiniekus ar augstāko izglītību. [..]
4. Universitāte ir autonoma iestāde, kas uz savas satversmes pamata patstāvīgi veido savu dzīvi un veic savus uzdevumus.
Latvijas Universitātes satversme. Latvijas Vēstnesis. 1923. 28. marts.

Mūsu universitāte ar savām 11 fakultātēm ir izveidojusēs par īstu Universitates Literarum. Tagad ikkatram, kas pietiekoši sagatavots un nopietni grib savu garu un prātu attīstīt, iespējams to darīt gan tehnisko, gan humanitāro zinību nozarēs. Latvijas Universitāte ir latvju inteliģences, sabiedrības un latvju tautas bērns.
Rektors profesors Jānis Ruberts Latvijas Universitātes piecu gadu svinībās 1924. gada 28. septembrī. Students. 1924. 3. okt.

Atskatoties atpakaļ uz nostaigāto ceļu, ar apmierinājumu var teikt, ka visā visumā šis darbs veikts pienācīgi un labi. Šī organizēšanas [..] darba vērtība izceļas objektīva vērotāja acīs vēl vairāk, ja ievēro iesākuma grūtības, ārējās palīdzības trūkumu [..]. Kas darīts, tas padarīts ar paša spēkiem, ar paša pārliecību un darbu! Lai fakti un skaitļi apstiprina šo domu, lai jaunākā akadēmiskā paaudze redz vecākās sasniegumus, ieguvumus un arī kļūdas un lai, izkopjot to, kas radīts paliekams un labs, un pārgrozot to, kas būtu grozāms, neaizmirst godam pieminēt pirmās vagas dzinēju grūtumus un pūles.
Pārskats par Latvijas Universitātes darbību Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajā gadu desmitā. LVVA, 7427. f., 6. apr., 37a. l., 349. lp.

Latvijas valsts politiskā neatkarība nevarētu būt pilnīga un patiesa, ja tai nepievienotos, resp., to nepadziļinātu un neattaisnotu garīgā un kulturēlā neatkarība, kuras veidotājai jābūt mūsu Universitātei. Kara laikā izcīnītie ieguvumi tika un tiek pienācīgā kārtā izkopti un papildināti klusajā un koncentrētajā darbā Universitātes bibliotēkās, kabinetos un laboratorijās, kur vecākā un jaunākā paaudze kopīgā darbā cenšas nodrošināt Latvijas vārdam cienījamu vietu lielajā starptautiskas sacensības laukā, kur nospraužas un veidojas tautu likteņi.
Latvija desmit gados.
Rīga: Jubilejas komisija, 1928. 200. lpp.