Sākumlapa > Par projektu > Jaunumi >  Sasniegtais

Sasniegtais

Latvijas kolektīvajā atmiņā 30. gadi ir “zelta laiki” par spīti ekonomiskās krīzes radītajām problēmām, daudzajām politiskajām kolīzijām un kara tuvuma gaisotnei. Arī Latvijas Universitātes vēsturē šī desmitgade pieder pie ražīga darba, uzplaukuma un attīstības laikmeta.
Visas fakultātes veica lielu darbu, uzlabojot un pilnīgojot mācību programmas, lai tās atbilstu sava laika prasībām. Latvijas Universitātē 1930./31. gadā bija 372 mācībspēki, viņu vidū – 79 profesori. Nākamajā mācību gadā profesoru bija divas reizes vairāk nekā, sagaidot augstskolas pirmo jubileju. Lai gan 1938./39. mācību gadā Latvijas Universitātē strādāja 446 pasniedzēji, tostarp 111 profesori, tika atzīts, ka profesoru skaits ir nepietiekams un jāveicina mācībspēku kvalitatīvā izaugsme. Latvijas Universitātes akadēmiskā vide bija izteikti maskulīna. Profesoru vidū sieviešu nebija. Piemēram, 1936./37. gadā augstskolā strādāja trīs docentes, kopējā mācībspēku kopskaitā – tikai 34 sievietes (8,4%).

Līdz 1939. gada beigām Latvijas Universitātē bija aizstāvēta 141 doktora disertācija. . Visvairāk aizstāvēto disertāciju – Medicīnas fakultātē. Doktora grādu tur ieguva 44 cilvēki, Ķīmijas fakultātē – 20 un Inženierzinātņu fakultātē – 15 studenti. Universitātes absolventiem, kuri uzsāka darbu šajā augstskolā, piešķīra stipendijas. 20. gados tās vēl bija niecīgas – 50 lati mēnesī, 30. gados tika paaugstinātas līdz 125 latiem, bet kopš 1939. gada vasaras tās sasniedza jau 175 latus mēnesī. Šiem pasākumiem bija jāveicina jaunu zinātnieku un pasniedzēju sagatavošana un iesaiste studiju un pētnieciskajā darbā.

Arī zinātnes attīstībā bija ne mazums paveiktā. Universitātē humanitārās zinātnes pirmoreiz Latvijā kļuva par akadēmiskām disciplīnām. Labi panākumi bija valodniecībā, tiesībzinātnēs, ķīmijā, matemātikā, tehniskajā mehānikā un citās nozarēs. Akadēmiķis Jānis Stradiņš secinājis: “Nepārvērtējot Latvijas Universitātes veikumu laikā starp abiem pasaules kariem, jāatzīst, ka tā patiesi līdzinājās eiropeiskai universitātei ar augstu mācību līmeni, akadēmiskām tradīcijām un pētnieciskā darba konkrētiem rezultātiem.”

Daudz tika strādāts, veidojot studiju un zinātniskā darba infrastruktūru. Savulaik Latvijas Augstskola sāka darbu divās no Rīgas Politehniskā institūta mantotās ēkās, bet 30. gadu beigās tās rīcībā bija jau 13 īpašumi, kuros noritēja mācības un pētniecība. To vidū arī Botāniskais dārzs Āgenskalnā, kur 1930. gadā pabeidza augu māju izbūvi, pakāpeniski ieaudzēja vērtīgas tropu un subtropu augu kolekcijas. Universitātes lepnums bija arī 1920. gadā izveidotā Centrālā bibliotēka. Tās krājumu 30. gadu beigās veidoja jau ap 145 000 grāmatu, līdz 1939. gada vasarai augstskola literatūras iegādei bija atvēlējusi vairāk nekā 1,3 miljonus latu.

1938. gadā tika izveidota Romas katoļu Teoloģijas fakultāte. Savukārt Lauksaimniecības fakultāte 1939. gadā atdalījās no universitātes un pārtapa Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā.

Par Latvijas Universitātes rektoru 1931. gadā tika ievēlēts profesors Mārtiņš Bīmanis. Viņa darba prioritāte bija Kristapa Morberga novēlējuma fonda darbības sakārtošana. Profesors Jūlijs Auškāps par rektoru kļuva 1933. gadā. Ministru kabinets 1935. gadā izdeva rīkojumu, kas pagarināja rektoru un prorektoru pārvēlēšanas tiesības vēl uz trešo gadu, un 1936. gadā pavasarī – vēl uz ceturto gadu. J. Auškāpa rektorāta laikā tika nodibināts Zinātniskās pētniecības fonds, sakārtotas mācību programmas, it īpaši izskaužot paralēlu kursu pastāvēšanu, uzlabota mācībspēku darba un atalgojuma kārtība, kā arī uzsākta mācību katedru veidošana. Viņa darbu mācību programmu pilnveidē turpināja rektors Mārtiņš Prīmanis, kuru šajā amatā ievēlēja 1937. gadā.

Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma nodibināšana 1934. gadā ietekmēja arī Latvijas Universitātes dzīvi. No augstskolas, mācībspēkiem un studentiem tika prasīta absolūta lojalitāte varai un iesaiste režīma ideoloģijas veidošanā un izplatībā. Universitāti skāra Latvijas latviskošanas politika, iespieddarbu un publisko pasākumu kontrole, tai nācās piedalīties arī vadoņa kulta veidošanā. K. Ulmaņa valdība salīdzinoši dāsni finansēja universitāti, zinātnes attīstību, kā arī 30. gadu nogalē sāka veidot studiju kredītu un stipendiju sistēmu.

Zaudējums bija 1939. gadā rudenī notikusī vācbaltiešu aizbraukšana saskaņā ar Vācijas un Padomju Savienības 1938. gada 28. septembrī noslēgto draudzības un robežu līgumu. Aizceļotāju vidū bija arī Latvijas Universitātes mācībspēki un studenti.

Uz savas esības 20 gadskārtām Latvijas Universitāte atskatījās 1939. gada 28. septembrī. Šos svētkus, kā atzīst laikabiedri, jau bija skārusi kara elpa. Viesu vidū nebija daudzu gaidīto ārvalstu kolēģu, tālaika taupības politika lika būt pieticīgiem svinībās. Tomēr, izvērtējot augstskolas divas desmitgades, svētkos valdīja gandarījuma sajūta.