Sākumlapa > Par projektu > Jaunumi >  Mainīgie

Mainīgie

Autors: Olga Procevska

Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes studentes. 1986. gads. Autors nezināms. I. Veispales krājums.

20. gs. 80. gadu otrā puse Padomju Savienībā ir grandiozu transformāciju, neskaidrību un pretrunu laiks, kas piešķir šim vēstures periodam patiesi karnevālisku noskaņu. Pārkārtojās visa milzīgā valsts un arī Ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte – vispirms labāka sociālisma virzienā, taču jau drīz izrādījās, ka pārkārtošanās ceļa īstais galapunkts ir kaut kas pavisam cits.

Pēc 70. gadu stagnācijas laika un tai sekojošā vairāku gadu perioda, kad padomju pilsoņi regulāri spiesti noraudzīties savu vadoņu bērēs, pirmais īstu pārmaiņu iniciators un vēstnesis bija Mihails Gorbačovs, kurš 1985. gadā kļūst par Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru. Gorbačovs uzreiz radīja no iepriekšējiem valsts vadītājiem atšķirīgu iespaidu – jaunāks, atvērtāks, ar brīvu runas stilu, kurā bija daudz vairāk pastāvošās lietu kārtības kritikas nekā līdz tam ierasts. Gorbačovā ieklausījās un viņam paklausīja – ne tikai tāpēc, ka ģenerālsekretāra teiktajam padomju sistēmā bija likuma spēks, bet arī tāpēc, ka viņam uzticējās.

80. gados universitāte ātri un jutīgi reaģēja uz visām pārmaiņām Gorbačova veidotajā komunistiskās partijas kursā. To gan noteica arī universitātes pakļautība – universitāte tāpat kā jebkura cita augstākās izglītības iestāde atradās Latvijas Komunistiskās partijas pārraudzībā, tajā pastāvēja partijas un komjaunatnes nodaļa, un Latvijas Valsts universitātes rektorus iecēla ar partijas Centrālās komitejas ziņu. 80. gadu periodā Latvijas Valsts universitātei bija divi rektori – Visvaris Millers (1970–1987) un Juris Zaķis (1987–2000).
Līdz pat 80. gadu beigām nekas neliecināja, ka padomju izglītības sistēmai varētu draudēt sabrukums – izglītība funkcionēja saskaņā ar partijas politiku. Saikne starp Komunistisko partiju un universitāti bija samērā vienkārši ieraugāma – partijas dienaskārtībā 80. gadu pirmajā pusē dominēja paātrinājuma (intensifikācijas) politikas kurss – universitātē sprieda par to, kā padarīt ražīgāku disertāciju tapšanu. Tad – pretalkoholisma kampaņa. Universitātē tika dibināta Brīvprātīgās atturības veicināšanas biedrība, kas gan spiesta konstatēt, ka par spīti tās pūliņiem, lielākā daļa studentu alkoholu joprojām lieto un netaisās no tā atteikties skaidrāka pasaules redzējuma labad. Savukārt disertāciju izstrāde 80. gados patiešām intensificējās – gadā vidēji aizstāvētas piecas zinātņu doktora disertācijas, savukārt piecgadē no 1975. līdz 1980. gadam – caurmērā viena gadā. Visvairāk zinātņu doktora grādu 80. gados iegūts fizikas un matemātikas, filoloģijas, kā arī ekonomikas zinātņu nozarēs. Taču ar šo jauno zinātņu doktoru un zinātņu kandidātu skaitu nepietika, lai atjauninātu universitātes mācībspēku saimi – pasniedzēji novecoja un devās pensijā (1986. gadā 71% pasniedzēju ir pirmspensijas vai pensijas vecumā), bet jauno kadru trūkumu visbiežāk kompensēja, piesaistot zinātņu doktorus no Zinātņu akadēmijas.

80. gados universitātē, apvienojot dažādas iepriekš pastāvējušas struktūrvienības, izveidota arī jauna fakultāte – lēmums par Pedagoģijas fakultātes izveidošanu tika pieņemts 1982. gadā, un tā kļuva par Latvijas Valsts universitātes vienpadsmito fakultāti (pirmais dekāns – Gunārs Gulbis). 1983. gadā tajā uzņemti pirmie 123 studenti, bet 1988. gadā fakultātē svinēja pirmo izlaidumu – studijas beidza 97 jaunie skolotāji.

Kopumā Latvijas Valsts universitātē 80. gadu sākumā bija apmēram 5300 klātienes studentu, desmitgades beigās to skaits pieauga par nepilniem 27% (vēl straujāk – par 32% – auga neklātienes studentu skaits). Lielākā daļa no universitātes dienas nodaļas studentiem saņēma stipendijas – 40–45 rubļus jeb apmēram 48–55 latus mēnesī.

Reaģējot uz Gorbačova aicinājumiem izrādīt lielāku iniciatīvu no apakšas, universitātē 80. gados kā pēc auglīga lietus sāka rasties arī dažādas neformālas organizācijas un interešu grupas, kas kļūva par nozīmīgākajām pārmaiņu veicinātājām – oficiālajā mācību procesā jaunas tēmas gan ienca ar ievērojamu novēlošanos.

Pēc cīņas ar visa veida mākslīgās apreibināšanās tehnikām nākamā perestroikas modes lieta, kas vēlāk lika pamatus arī nacionālās atmodas kustībām, bija vides aizsardzība. 1983. gadā Fizikas un matemātikas fakultātē dibinātā “Flora” – pirmā šādas misijas neformāla organizācija Latvijas Valsts universitātē. 1987. gadā augstskolā bija jau piecas šādas vienības. Par lielākajiem vides aktīvistiem tolaik uzskatīti fizmati, svešvalodu studenti, biologi un ģeogrāfi. Šīs organizācijas rīkoja tematiskas tikšanās un diskusijas, kā arī iesaistīja savā darbā studentu celtnieku vienības – šajā laikā tās nodarbojās ne tikai ar darbiem kolhozos, bet arī, piemēram, ar baznīcu vai padomju laikā novārtā atstātu starpkaru perioda pieminekļu atjaunošanu un sakopšanu.

Tāpat kā visā padomju Latvijā, arī universitātē 80. gados neatkārtojamu popularitāti piedzīvo Dzejas dienas, Teātra un Mākslas dienas, kā arī studentu festivāli – Fizmatu, Vēsturnieku, Ģeogrāfu dienas, Veselības dienas un citi studentu svētki. Apliecinājums pielaidīgākai oficiālajai attieksmei pret neformālo jauniešu kultūru 80. gadu vidū bija arī universitātē līdzās ierastajiem pašdarbības kolektīviem tapušais “Rokklubs”, “Break klubs”, neskaitāmas grupas pēc populārāko parauga, tiek rīkoti un intensīvi apmeklēti arī koncerti ar tālaika aktuālāko jauno mūziķu piedalīšanos. Latvijas Valsts universitātes Lielo aulu  atvēlēja regulāriem rokmūzikas un popmūzikas koncertiem. Studentu pārpildīti bija “Līvu”, “Pērkona”, “Zodiaka”, “Remix”, “Jumpravas”, Viktora Lapčenoka un citi koncerti. Mūzika kļuva par vienu no populārākajiem veidiem, kā kritizēt, izteikt vilšanos, atsvešināšanos, ideālu un dzīves jēgas zudumu – visai izplatītas noskaņas tālaika jauniešu vidū. Neformālajās sanāksmēs arvien drosmīgāk sprieda arī par tēmām, kas iepriekš bijua publiski nediskutējamo sarakstā. 80. gadu beigās ar jaunām interpretācijām sāka aizpildīt vēstures baltos plankumus, tika domāts par korporāciju atjaunošanu, apspriedas mācību procesā vērojamās kļūdas un nelikumības. Studenti sāka runāt arī par savu sāpīgo pieredzi, piemēram, karu Afganistānā, atkarībām, sarežģītām attiecībām ģimenē.

Skrūvspīlēs samaitātās smadzenes aizvedināja mani uz Filoloģijas fakultāti, no kuras atmiņā palikušas vien grāmatniecības vēsturnieka Alekseja Apīņa lekcijas un epizodiskā saskarsme ar hernhūtiešu rokrakstiem (varbūt apjautu gara radniecību: hernhūtiešiem bija gluži vai maniakāla nosliece pierakstīt pilnu katru rokās nonākušo papīra lapiņu – tāpat kā man). [..]
Sekoja gads, kura laikā bija: intelektuālās diskusijas daudzu nakšu ilgumā; dzeršana padomju disidentu labāko tradīciju garā; daudzu jauku meiteņu sabiedrība gan pa vertikāli, gan pa horizontāli; izlasītu grāmatu kubikmetri un noklausītas mūzikas kilometri; brīnumjauki paģiru rīti, ar taksi braucot nodot tukšo pudeļu maisus; alerģija pret jebkādām stingrām sistēmām un struktūrām un milzīga pietāte pret Venedikta Jerofejeva ievirzes personībām; sapratne, ka nav jēgas vienai sistēmai pretstatīt citu – konservi vien sanāks, garīgi klejojumi telpā un laikā – pārliecinoties, ka to iespējams darīt, paliekot vienā konstantā punktā; dziļum dziļa gremdēšanās tai stipri pretdabiskajā veidojumā, ko dēvē par “es”, neko uzmanības vērtu tajā tā arī neatrodot; pārliecība, ka celties iespējams tikai tad, kad esi pēc sirds patikas izvārtījies miskastē (ja sēdi tronī – pirmais solis vedīs lejup); nojausma, ka dzīvot iespējams arī bezrūpīgi (draugs, kurš no “Rīgas balzama” katru dienu nesa laukā pie stilbiem un padusēm pielīmētus polietilēna maisiņus ar šņabi, pildīja pudelēs, realizēja un nopelnīja vairākus tūkstošus rubļu mēnesī). Mājiņa pārtapa par daudzu ļaužu iecienītu pulcēšanās vietu, bet kārtībnieki, aizdomu pilnām acīm pētīdami grāmatu muguriņas no mēbeļu fabrikā nospertajiem materiāliem paštaisītajos plauktos, deklarēja: “Все ясно, притон.” [“Viss skaidrs, zaņķis.”] Pēc tam, kad mani bez trokšņa izlidināja no filologiem (pie labākās gribas nespēju vēsu prātu uztvert kara katedras prasības), dzīves vietas strauji manījās, bet pati esamības forma palika nemainīga: apburoši skaistā un dzīvespriecīgā bezdarbība …
P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes students Guntis Berelis par studijām 80. gados. Nezinu, kāpēc esmu Berelis. 11 dažādi spalvasbrāļi. Rīga: Likteņstāsti, 2000. 12.–14. lpp.

Jautrības dienas rītā jau pulksten astoņos fakultātes visi telpu stūri un stūrīši skan. Tiek samēģinātas balsis, vēlreiz izvingrinātas kājas un rokas dažādiem trikiem. Desmitos LVU lielajās kāpnēs pretī necaurredzamajam skatītāju pūlim iznāk “Fizmatu dienu–85” “Tēvs” – Zigurds Vaivods – un Anita Dūdiņa – pirmo šo dienu organizētāja. Zigurds (plašāk pazīstams ar vārdu “Krabis”) LVU Studentu dienu konkursā tika atzīts par visstudentiskāko studentu mūsu augstskolā.
Dekāns Andris Broks atslēdz “Fizmatu zemi”, un liels pūlis, kora “Juventus” dziedāšanas pavadīts, plūst augšup kā jūra uz ceturto stāvu, kur katru dienu ir fakultāte, bet reizi gadā – “Fizmatu zeme”. Pa gaisu lido lapas ar šīs zemes karti, skan mūzika, lejup pa kāpnēm ripo dīvainas baltas bumbiņas (zinātāji pačukst, ka tas ir šķidrais slāpeklis), avīžzēni iznēsā “Padomju Studenta” speciālizdevumu, kas veltīts fizmatiem. Pa Matemātisko cerību prospektu var aiziet līdz “ZOO”, kur snuķi cilā milzu zilonis, pa būri pārvietojas “amēba”, bet blakus iežogojumā ar kalkulatoru un formulu krājumu rokās mētājas supereksponāts – fizmats ...

Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes 5. kursa studente Ērika Kažoka par Fizmatu dienām 1985. gadā. Liesma. 1985. jūlijs. 31., 32. lpp.