Sākumlapa > 1999 - 2009 > Cilvēkstāsti >  Rektora Mārča Auziņa stāsts

Rektora Mārča Auziņa stāsts

###NEWS_AUTHOR###
###NEWS_IMAGE### Mārcis Auziņš 1979. gadā beidzis LVU Fizikas un matemātikas fakultāti. Kopš 1995. gada LU profesors. 2007.gada maijā ievēlēts par LU rektoru. Veic pētījumus atomu un molekulu lāzeru spektroskopijā.

Mana Latvijas Universitāte

Visa mana līdzšinējā darba dzīve ir bijusi saistīta tikai un vienīgi ar Latvijas Universitāti. Tajā es sāku strādāt, kad vēl mācījos vidusskolas 10. klasē, bet otrā studiju kursa pirmajā semestrī jau patstāvīgi strādāju optikas laboratorijā. Laika gaitā mainoties amatam un veicamajiem pienākumiem, turpinu strādāt Latvijas Universitātē joprojām. Liekot roku uz sirds, varu droši apgalvot, ka nevienu brīdi man nav bijusi vēlme pārcelties dzīvot vai strādāt kaut kur citur, lai gan šādu piedāvājumu, tāpat kā maniem kolēģiem, ir bijis gana daudz.

Kopumā es universitātē mācījos labi, noteikti virs vidējā, taču, runājot mūsdienu valodā, es arī pārāk nesaspringu. Vienīgā reize, kad studiju laikā saņēmu teicamnieka stipendiju, bija periods, kad izšķīrās, kurš iegūs iespēju studēt apmaiņas programmā Kārļa universitātē Prāgā. Šī iespēja man bija motivācija īpaši censties.

Studiju laikā mums bija ļoti populārs Berklijas Universitātes fizikas mācību kurss vairākos sējumos, kas tajā laikā šķita apbrīnojami interesants un lika domāt, ka tur, ASV, Berklijā, ir kāda fantastiska universitāte, kurā noteikti gribētos nokļūt. Ja kāds man tajā brīdī būtu teicis, ka es ne tikai sadarbošos ar Berklijas Universitāti, bet tikšu tur ievēlēts par profesoru, es tam nenoticētu, pat pasmaidītu. Tāpat kā toreiz es nevarētu iedomāties sevi kā Latvijas Universitātes rektoru. Šāda iespēja man liktos absolūti nereāla.

Mana dziļākā pārliecība ir, ka studijas bez pētniecības nav iespējamas, un tā vieta, kur ar to nodarboties, nav zinātņu akadēmija vai kādi citi neatkarīgi institūti, kuros sēdēt un domāt, ka tagad pēc pasūtījuma tiks radītas ģeniālas idejas. Visā pasaulē tas organiski notiek akadēmiskajā studiju vidē. Ja universitātes profesoram tajā brīdī nav šo ģeniālo ideju, viņš iet pie studentiem un lasa lekcijas, kopā ar viņiem strādā, ir noderīgs – vēl vairāk, tieši šajā mijiedarbībā bieži vien arī rodas vislabākās idejas un atklājumi.

Ko nozīmē būt studentam?

Ja es salīdzinu sevi studiju gados ar mūsdienu studentiem, ar prieku jāsecina, ka nemaz tik daudz jau nav mainījies. Patiesībā šobrīd, ejot pie studentiem lasīt lekcijas un atceroties laikus, kad pats studēju, varu secināt, ka studentu skaits, kuriem patiesi deg acis, jo viņi ir nākuši mācīties, ir apmēram tāds pats, kā kādreiz. Mūsdienu studenti varbūt vairāk iesaistās sabiedriski politiskos notikumos, tagad jaunie cilvēki daudz vairāk saprot, ka var reāli ietekmēt to, kas notiek universitātē, sabiedrībā un valstī.

Lai sauktu sevi par īstu Latvijas Universitātes studentu, neapšaubāmi ir jāpaveic noteikti darbi un nedarbi. Pirmkārt, ir jābūt studējušam, nevis tikai tādam, kurš vienkārši ir nācis uz lekcijām un mēģinājis iespējami vieglāk tikt cauri. Manuprāt, daudz kvalitatīvākam būtu jābūt arī patstāvīgajam darbam bibliotēkās. Tā ir viena no jomām, kurā es saskatu milzīgu atšķirību, salīdzinot ar universitātēm citur pasaulē. Tā intensitāte, ar kādu notiek patstāvīgais darbs Latvijā, ir  zemāka nekā labā, spēcīgā pētniecības universitātē ārzemēs.

Taču studēšana nenozīmē tikai mācību darbu, bet arī sabiedrisko dzīvi. No saviem studiju gadiem spilgti atceros, kā es spēlēju universitātes teātrī. Mūsu režisors bija Ārijs Geikins, manuprāt, tas bija fantastisks laiks. Lai arī es biju topošais fiziķis un no šīm lietām salīdzinoši tālu, bez šīs darbošanās mani studiju gadi būtu nepilnīgi. Un šādai sirdslietai un ārpus studiju aktivitātei būtu jābūt katra studenta dzīvē. Arī bez studentu celtnieku vienībām, dažādiem pārgājieniem, laivu braucieniem un līdzīgām nodarbēm droši vien es neredzētu sevi kā cilvēku, kas tiešām reiz ir studējis Latvijas Universitātē.

Studentiem vajadzētu izmantot to, ka Latvijas Universitāte ir vienīgā klasiskā tipa universitāte Latvijā, mēs esam patiešām unikāli, jo daudzās mazākās augstskolās dažādu iespēju nav tik daudz. Es ieteiktu izmantot iespējas un apmeklēt visdažādākos C daļas kursus. Atceros, ka es savā laikā gāju uz Vēstures un filozofijas fakultātes kursiem, jo tur bija tādi cilvēki, kuros bija interesanti klausīties, un dalība lekcijās bija notikums. Šādas iespējas paplašināt savu redzesloku vajadzētu izmantot arī tagad.

Personību loma manā un Latvijas Universitātes dzīvē

Vienmēr ir sarežģīti nosaukt tikai dažus nozīmīgus vārdus, bet es gribētu minēt trīs kungus, kas, manuprāt, asociējas ar Latvijas Universitāti un ir ļoti būtiski ietekmējuši tās attīstību dažādos laika periodos.

Mūsu mūžā ir tādi cilvēki, kuri, šķiet, ir ļoti svarīgi, kamēr jūs esat ar viņiem kopā, bet, vairs neesot blakus, ļoti ātri aizmirstas. Un ir tādi, kurus, gadiem ejot, jūs aizvien biežāk atceraties un arvien vairāk saprotat, ka viņiem ir bijusi ļoti īpaša un nozīmīga loma jūsu dzīvē.

Viens no tādiem cilvēkiem manā dzīvē ir bijis Fizikas un matemātikas fakultātes docents Ojārs Šmits. Otrs – Ilmārs Vītols, kurš arī bija fiziķis un kurš man ļoti daudz ir iemācījis, nevis ar stāstīšanu, bet ar savu piemēru, lietu uztveri un attieksmi. Īpaši nenovērtējama bija viņa palīdzība un padoms laikā, kad Andra Šķēles vadītā valdība mēģināja apvienot Latvijas Universitāti un Rīgas Stradiņa Universitāti, kas, manuprāt, nebija izglītības sistēmu pilnveidošanas pasākums. Man kā tā laika Latvijas Universitātes Senāta priekšsēdētājam bija jāuzņemas zināma iniciatīva, jo, kad šie jautājumi tika apspriesti Ministru kabinetā, piedalīties sēdēs aicināja mani, nevis tā laika rektoru.

Es noteikti gribētu minēt vēl trešo fiziķi – Jāzepu Eidusu, kurš ir fantastiska personība. Viņam ir iznākusi arī memuāru grāmata, kura ir ļoti saistoša, bet varu apgalvot, ka klātienē šie stāsti bija vismaz desmit reizes interesantāki, jo šķiet, ka pierakstītajās atmiņās viņš izlaidis ļoti daudz tādu savdabīgu detaļu, kuras varbūt ne vienmēr ir politkorektas vai burtiski publicējamas, bet piešķir katram notikumam īpašu garšu.

Fiziķu veiksmes noslēpums

Daudz fiziķu Latvijā ieņem dažādus nozīmīgus amatus. Ja paskatāmies apkārt pasaulē, situācija ir visai līdzīga – fiziķi, kas nestrādā savā specialitātē, ir izveidojuši ļoti veiksmīgas karjeras. Jautājums, vai man kā fiziķim par to priecāties, vai ne, jo mēs taču viņu gatavojām par fiziķi, bet viņš, piemēram, ir baņķieris? Varbūt viņam uzreiz vajadzēja mācīties par baņķieri, bet varbūt tādā gadījumā viņš nemaz nekļūtu par tik veiksmīgu baņķieri? Ko tad vajadzētu mācīt un kas šajā fizikas mācīšanās procesā ir tas īpašais? Varbūt kaut ko no fiziķu programmas vajadzētu mācīt arī citās programmās? 

Tas, ka fiziķi iemācās domāt un analizēt, protams, ir relatīvi primitīvs un vienkāršots stāsts, tomēr jāatzīst, ka fiziķis – tas ir īpašs domāšanas veids. Matemātiķiem, ķīmiķiem un biologiem vajadzētu būt vēl stingrākam domāšanas veidam, bet fiziķi atšķiras ar to, ka no visām dabas zinātņu nozarēm nodarbojas ar pamatķieģelīšiem. Ķīmija un bioloģija jau ir kaut kas sarežģītāks, turpretī fizika pētī pašus pamatus, līdz ar to pati sistēma ir vienkāršāka. No otras puses, fizika ir ļoti reāla zinātne, piemēram, ja matemātiķis vienmēr sāk filozofēt, kā būtu, ja būtu, un risināt praktiski neiespējamas, hipotētiskas situācijas, tad fiziķis darbojas ar ļoti reālām lietām, saskatot šo situāciju kā konkrētu vienādojumu sistēmu, kas jāatrisina.

Latvijas Universitātes leģendas

Man ļoti interesanti šķiet daži ticējumi, kas saistīti ar Latvijas Universitāti, piemēram, ticējums, ka universitātē pa galvenajām, centrālajām kāpnēm var iet, tikai iestājoties un pabeidzot universitāti, bet ikdienā pa tām drīkst staigāt tikai rektors. Es šad tad mēdzu kāpt pa galvenajām kāpnēm, bet es joprojām jūtu iekšēju pretestību un biežāk izmantoju sānu kāpnes. Neviens vēsturnieks tā arī man nav varējis pateikt, kad un kā šāds stāsts radies.

Otrs interesants stāsts, par kura izcelsmi arī neviens nevar atbildēt, ir tradīcija, ka no Latvijas Universitātes Mazās aulas augšējās tribīnes runā tikai prezidents, tajā pašā laikā esmu redzējis fotogrāfijas, kurās rektors Jūlijs Auškāps 30. gados runā no šīs tribīnes. Jautājums, kurā brīdī un kā radušās šīs leģendas, ticējumi, kas kļuvuši par tradīcijām? No vienas puses, šos stāstus mēs turpinām stāstīt, bet, no otras puses, gribētos saprast, kā un kad tie radušies un joprojām rodas, kas ir to pamatā.

Latvijas Universitātes misija

Es gribētu teikt, ka mēs esam vadošā augstskola Latvijā. Latvijas Universitāte pasaules līmenī var būt izcila atsevišķās dabaszinātņu jomās, bet tā arī ir unikāla ar tādām humanitārajām nozarēm, kuras nekad nebūs pašmāju privātajās vai citās pasaules augstskolās, piemēram, latviešu filoloģija vai vēsture. Piemēram, mani fascinē filoloģijas virziens, kurā pētnieki mēģina restaurēt indoeiropiešu pirmvalodu, no kuras ir cēlušās visas indoeiropiešu valodas. Šajā procesā latviešu valoda ir unikāla, jo tā tiek uzskatīta par ļoti pietuvinātu šai pirmvalodai, jo daudzas formas, kas citās indoeiropiešu valodās jau ir pazudušas, mūsu valodā joprojām ir atrodamas. Latviešu valoda ir mazas tautas valoda, bet tajā pašā laikā tai ir liela loma pasaules kontekstā.

Līdz ar to Latvijas Universitātei šajās zinātņu nozarēs ir īpaša misija, kas balstīta uz humanitārajām, bet vienlaikus arī uz dabas zinātnēm, jo skaidrs, ka ķīmiju, bioloģiju un fiziku, kuras ir ļoti dārgas, neviena privātā augstskola nemācīs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas neatmaksājas.

Problēmas Latvijas izglītības sistēmā

Ir pamats domāt, ka Latvijas augstākās izglītības sistēma kopumā ir ne pārāk sakārtota. Šobrīd Latvijā kopumā mums ir apmēram četri tūkstoši cilvēku ar doktora grādu, kas ir vienas normālas Rietumeiropas universitātes vidējais rādītājs. Tas norāda uz diezgan nopietnām problēmām.

Ja Latvijā, ieskaitot koledžas, ir apmēram 60 augstāko izglītības iestāžu un izglītības sistēma ir tik sadrumstalota, rodas jautājums, vai rezultātā tās visas nav noplicinātas, vai joprojām tiek nodrošināta pienācīga kvalitāte? Protams, ja Latvijas Universitātes rektors uzskata, ka Latvijā ir par daudz augstskolu, tas var tikt uztverts kā konkurentu apkarošanas mēģinājums. Taču elementāra aritmētika jau parāda, ka augstskolu mūsu valstī ir par daudz, lai mēs varētu nodrošināt kvalitatīvu izglītību. Es varētu teikt vēl skarbāk – mums Latvijā arī studentu ir par daudz. Protams, arī tas var tikt pārprasts – rektors ir pret jaunu cilvēku izglītošanos, kas, protams, tā nav.

Latvijā pēdējos divdesmit gados apmēram četras, pat piecas reizes ir pieaudzis studējošo skaits. Jautājums, ko tas nozīmē izglītībai kopumā? Vai mums četras piecas reizes ir pieaudzis ekonomikas pieprasījums pēc cilvēkiem ar augstāko izglītību? Mēs zinām, kas ir noticis ar Latvijas ekonomiku šajos divdesmit gados. Droši vien tas nozīmē, ka augstākās izglītības vērtība kaut kādā mērā ir devalvējusies, bet tas, ka mūsu ekonomika nepieprasa tik daudz cilvēku ar augstāko izglītību, ir fakts. Tāpat mums ir ļoti daudz cilvēku, kas iegūst augstāko izglītību (es ceru, ka tas retāk notiek ar Latvijas Universitātes absolventiem) un strādā specialitātei neatbilstošu darbu. Vēl vairāk, bieži augstskolās nonāk ļoti daudz jauniešu, kuru mērķis īsti nekad nav bijušas studijas. To, kā viņi sevi redz šajā dzīvē, varētu nodrošināt profesionālā izglītība, kuras piedāvājums diemžēl mūsu valstī ir slikti attīstīts, līdz ar to augstskolās ir spiesti studēt cilvēki, kas tur nejūtas piederīgi. Un rezultātā, pirmkārt, krīt kopējais augstskolas līmenis, otrkārt, cilvēki nejūtas īsti laimīgi, jo nedara to, ko varētu vislabāk, un, treškārt, šie absolventi pēc augstskolas nespēj īstenot tādu karjeru, kādu būtu gribējuši, jo nav ekonomikas pieprasījuma pēc attiecīgiem speciālistiem.

Reformu nepieciešamība

Es uzskatu, ka augstākajai izglītībai ir vajadzīga nopietna, strukturāla reforma. Taču rodas jautājums, kas to darīs, jo sistēma no iekšpuses nekad sevi nereformēs. Ja tagad mēs savāksim vienuviet 60 rektorus un teiksim: “Izdomājiet, ko mēs tagad darīsim – slēgsim vai apvienosim!”, tad, protams, nekas nenotiks. Tādēļ, manuprāt, kamēr nebūs kaut kāda impulsa no ārpuses (bet ar to Latvijā vienmēr ir problēmas), tikmēr mēs mežonīgas konkurences un spontānu situāciju apstākļos mēģināsim izglītību stūrēt arī turpmāk.

Es gribētu pārliecināt mūsu valdību par konkrēta plāna nepieciešamību, jo ir jāsaprot, ka līdzīgi kā šobrīd medicīnā, arī augstskolu gadījumā būs tā, ka tos cilvēkus, kurus tas tieši skars, šīs reformas neapmierinās. Tām būs pretestība, nebūs sanākšanas pie galda un vienošanās, ka viss notiekošais ir loģisks. Tas būs smags, rūpestiem pilns darbs gan tiem, kas to realizēs, gan tiem, uz kuriem tas attieksies, bet, ja mēs neko nedarīsim, tad diemžēl būsim viduvēja valsts ar viduvējām augstskolām.    

Vīzija par Latvijas Universitāti simtgades jubilejā

Es domāju, ka līdz simtgades jubilejai Latvijas Universitātei vajadzētu kļūt par vienu no vadošajām Eiropas universitātēm. Šobrīd mums pietrūkst gaisotnes, attieksmes un sapratnes par to, ko nozīmē vadošā zinātnes universitāte. Manuprāt, tas attiecas vienādā mērā uz visiem – sākot no mums pašiem, universitātes mācībspēkiem un beidzot ar studentiem.

Latvijas Universitātē ir pasākums, ko sauc par profesoru klubu. Mana iecere, to veidojot, bija ļoti vienkārša – katram profesoram būtu jāvar saviem kolēģiem izstāstīt, ko viņš dara un kāpēc tas ir interesanti. Vēsturniekam vajadzētu spēt pārliecināt fiziķi, fiziķim vajadzētu spēt pārliecināt filozofu, filologu utt. Es zinu, kā šādi profesoru klubi darbojas daudzās universitātēs, piemēram, Berklijas Universitātē Kalifornijā. Tur profesors šādā klubā drīkst piedalīties ne ilgāk kā vienu gadu, jo visi līdzdarboties gribētāji veido milzīgu rindu. Bet Latvijas Universitātē profesoru klubs ir ne pārāk plaši apmeklēts, lai gan tur ir interesanti cilvēki, mūsu kolēģi, kas ar ļoti lielu entuziasmu māk stāstīt par savu darbu.

Kas attiecas uz studentiem, regulāri tiekos un runāju ar studentu pašpārvaldi, gan par to, vai universitātes budžets ir gana labs, vai nauda ir iedalīta vajadzīgām lietām utt. Tas, protams, ir svarīgi, un par to ir jārunā, bet mani nedaudz apbēdina fakts, ka ne reizi no studentiem nav bijis prasību vai aizrādījumu, ka konkrētā fakultātē, kursā vai profesora darbā trūkst kvalitātes, nepieciešamās motivācijas un ieinteresētības.

Lai gan daudzās nozarēs mums veicas labi, joprojām ir jomas, kurās ir problēmas un varētu gaidīt kvalitatīvākus rezultātus. Man gribētos, lai nākamajos desmit gados, gatavojoties universitātes simtgades jubilejai gan studentiem, gan mācībspēkiem būtu sajūta un izpratne, kas ir laba zinātnes universitāte, un Latvijas Universitāte patiešām tam arī atbilstu.

Izglītība un Latvijas Universitātes ceļamaize

Lielākā izglītības nozīme cilvēka dzīvē ir tā, ka tā palīdz iegūt ne tikai labi apmaksātu darbu, bet arī iespēju dzīvot interesantu un piepildītu dzīvi. Izglītība padara dzīvi daudz krāsaināku un pilnasinīgāku – cilvēkam ar labu izglītību paveras iespējas, piemēram, lasīt grāmatas, ko, iespējams, bez šīs izglītības viņš nelasītu, nodarboties ar lietām, ko bez šīs izglītības ārpus darba viņš nebūtu darījis.

Izglītība ir tas, kas paliek pāri, kad jūs aizmirstat visu to konkrēto, ko esat iemācījušies. It kā tāds triviāls teiciens, taču, ja tajā iedziļinās, tur ir ļoti daudz patiesības. Tas ir īpašs prāta un dvēseles stāvoklis, ko cilvēkam dod zināšanas. Mana vēlme būtu, lai, pabeidzot augstskolu, rezultātā netiktu iegūts tikai noteikts zināšanu kopums, kas ātri aizmirstas, bet lai tā būtu patiešām nopietna, paliekoša mūža izglītība un inteliģence, kas absolventiem palīdzētu dzīvē neatkarīgi no tā, ko viņi dara. Es gribētu novēlēt, lai šāda izglītība būtu visiem, kas pabeidz Latvijas Universitāti!

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1999 - 2009 saisītās lapas