Sākumlapa > 1999 - 2009 > Cilvēkstāsti >  Rektora Ivara Lāca stāsts

Rektora Ivara Lāca stāsts

Autors: Klinta Ločmele

LU rektors Ivars Lācis atpūtas brīdī. 2005.gada 18.jūnijs.

Ivars Lācis 1971. gadā absolvējis LVU Fizikas un matemātikas fakultāti, 1980. gadā – aspirantūru. Kopš 1973. gada LU/LVU docetājs, kopš 1996. gada profesors. Latvijas Universitātes rektors no 2000. līdz 2007. gadam.

Deviņi desmiti

Latvijas Universitātei tāpat kā bērnam vissvarīgākā bija pirmā desmitgade. Pirmajos gados izveidotā Satversme, mecenāta Kristapa Morberga novēlējums, ievēlētie profesori, atvērtība pret sabiedrību, mērķa un atbildības apzināšanās mūs ir atveduši līdz šā brīža Latvijas Universitātei.

Tālāk man šķiet nozīmīgas tās desmitgades, kurās pats esmu bijis līdzatbildīgs. Pagājušā gadsimta 60. gados universitāte iezīmēja attīstības līniju turpmākajiem gadiem dabaszinātnēs – dzima Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorija. Nākamajā gadu desmitā netipiski tā laika dogmai, ka zinātne ir tikai Zinātņu akadēmijā un universitāte ir tikai auditoriju apmācība, Latvijas Universitāte izveidoja divus institūtus – Cietvielu fizikas institūtu un Matemātikas un informātikas institūtu. Tajā laikā arī pats ieguvu universitātes diplomu. 60. un 70. gadi universitātē man asociējas ar kolēģi docentu Aivaru Simanovski, kurš mani ievirzīja pētniecībā un Pusvadītāju fizikas katedras darbā. Astotā desmitgade raisa atmiņas par profesoru Ilmāru Vītolu, kuram bija izšķiroša loma, lai Pusvadītāju fizikas katedra cietvielu radiācijas defektu studijas nomainītu pret pašreizējo pētījumu virzienu – redzes zinātni.

Svarīgs pavērsiens universitātes mūžā bija pāreja uz bakalaura un maģistra studiju algoritmu 1992./1993. studiju gadā. Ar to kļuvām līderi Latvijā. Pirms tam pastāvēja tikai jēdziens “augstākā izglītība” un studijas piecu gadu garumā. Studenti uzskatīja, ka stājas fakultātē, nevis studiju programmā. Taču tagad situācija ir mainījusies – ir bakalaura un maģistra programmas, programmu direktori un studiju programmu akreditācija. Tāpat astotajā gadu desmitā universitāte veiksmīgi atguva vairākus īpašumus.

Pēdējā desmitgadē spilgta ir mecenātu stipendiju sistēmas izveide un pamatkapitāla radīšana nākotnes stipendiju fondam. Šie gadi man asociējas ar daudziem jaukiem kolēģiem, no kuriem nevaru nosaukt nevienu atsevišķi, jo tad es nodarītu pāri citiem.

Universitāte ir tās studenti

Kas jebkurā laikmetā ir veidojis universitāti? Tie ir studenti. Rektors ir viens vienīgs, bet studentu šobrīd – 18 000. Kamēr tu studē, tu esi universitāte, bet pēc izlaiduma tevī vajadzētu palikt tik lielai universitātes daļai, lai līdz mūža beigām sevi ar to identificētu.

Latvijas Universitāte jeb Alma Mater man ir svēts jēdziens. Ja par tās simboliem atbildētu tūkstoš veidos, tāpat nebūtu nosaukti visi, jo katrai fakultātei ir savi lokālie simboli un saukļi. Tie ir ļoti svarīgi, jo stiprina studentu identitāti. Kopīgais universitātes simbols neapšaubāmi ir universitātes ģerbonis un ēka Raiņa bulvārī 19. Tās ir lielās universitātes kāpnes, aiz kurām gaismā spīd kokā izgrieztā universitātes emblēma. Tā ir Lielā aula, radio “Naba”, kura nav nevienai citai augstskolai, daļai studentu – arī mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi “Juventus”, “Dancis”, “Minjona” un citi. 

Man viens no spilgtākajiem universitātes simboliem ir fizmatu oranžais krekls, sevišķi tā uzraksta “Esmu fizmats labākajos gados” piebilde maziem burtiem: “Baidies.”

Interesants ir ticējums par kāpšanu pa universitātes sānu kāpnēm. Pa tām gāju tikām, kamēr kļuvu par rektoru. Manuprāt, tas ir kas vairāk, nekā tikai ticējums. Bet varbūt arī trepes ir izveidotas tā, lai būtu piemērotas ienākšanai ēkā no sāniem – Inženieru vai Arhitektu ielas. Ja ēkā ienāc pa vidējām kāpnēm, acīmredzot esi pārkāpis ceļu satiksmes noteikumus, šķērsojot ielu neatļautā vietā. Tāpēc varbūt šis ticējums ir cēlies no ļoti gudra arhitektoniska veidojuma.

Patstāvīgi vienotībā

Vēl, raksturojot universitātei kopīgo, visas 14 universitātes fakultātes vieno rektors un cīņa par katras fakultātes autonomiju jeb patstāvības palielināšanu. Tas varbūt skan skarbi un ironiski, bet šī dinamiskā "berze” notiek visu laiku.

Lai gan uzskatu, ka savi darbi ir jāvērtē citiem, nevis pašam, no rektora amatā pavadītajiem gadiem pašam vislielākais gandarījums ir par panākto, ka universitātes iekšējā budžetā nav atšķirības starp maksas un valsts budžeta dotēto studentu. Kā zināms, trīs no četriem studentiem studē par maksu. Ir ļoti atšķirīgas fakultātes – citās dominē budžeta studenti, citās– maksas studenti. Izdevās panākt, ka universitātes finanšu sistēmā budžeta un maksas studenti ir vienlīdzīgi. Tas man šķita ļoti svarīgi, jo, uzsākot rektora darbu, katrai fakultātei bija sava nauda,  un cīņā par autonomiju bija uzvarējušas fakultātes.

Liels gandarījums ir par Kristapa Morberga stipendiju fonda pamatkapitāla izveidi, un, protams, arī par citiem darbiem, kuri izdevās.

Mūsdienu students ir pašapzinīgāks

Universitāti absolvēju 1971. gadā, bet jau 1969. gadā sāku strādāt Pusvadītāju fizikas katedrā, ar kuru ir saistīta arī visa mana turpmākā dzīve. Kad pats biju students, toreiz man pat prātā neienāca, ka es varētu kļūt par universitātes rektoru. Par to nedomāju pat gadu pirms tam, kad par tādu kļuvu. Tā bija apstākļu sakritība, nejaušība, iespēja un kolēģu atbalsts, bet es negāju uz to apzināti.

Mūsdienu universitātes students ir pašapzinīgāks. Kad es studēju, bija diezgan bezcerīgi izmainīt ko studiju programmā. Tagad, ja studiju programmu padomē ir pāris aktīvu studentu, kas var motivēti parādīt, kāpēc nepieciešamas izmaiņas, mums pēc dažiem gadiem ir jauns priekšmets vai izmaiņas esošā saturā. Astoņi studenti, kas ir universitātes senāta sastāvā, uzliek veto tā lēmumam. Tolaik neviens to pat nevarēja iedomāties!

Bet, puiciskajā vēlmē pārkāpt esošos noteikumus, gan nekas nav mainījies. Tāpat kā iepriekš fizmati pavasaros brauc ar laivām un, ja tas sakrīt ar kādu nodarbību, studentiem laivu brauciens ir prioritāte.

Taču mūsdienās ir vēl viena būtiska iezīme – pieaug studentu vidējais vecums. Tomēr esmu pārliecināts, ka 100 gadu jubilejā, lai arī universitāte formāli būs kļuvusi par 10 gadiem vecāka, mentāli tā būs jaunāka. Turpmāko desmit gadu laikā vairums doktora grādu būs iegūti pēc dzelzs priekškara. Tagad doktors vairs nevar būt lokāli orientēts. Viņam jāpiemīt globālam skatījumam. Kad universitātē strādās cilvēki, kas doktora grādu ieguvuši pēc padomju perioda, mainīsies arī pati universitāte – tā kļūs jaunāka.

Kā kļūt par īstu studentu

Uzskatu, ka studentam vismaz reizi ir jāuzņemas līdera loma lielākā vai mazākā studentu kolektīvā, īstenojot kādu projektu, kas varbūt nemaz neiet kopsolī ar vairākuma uzskatiem. Jāizrāda iniciatīva kā jauna īstenošanā. Piemēram, Sociālo zinātņu fakultātē bija starptautisks studentu projekts “Be the first”, Ekonomikas un vadības fakultātes bērnu istabas ideja dzima Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes studentiem. Tāpat ikgadējie universitātes pasākumi Vērmanes parkā, aktivitātes sportā un radio “Naba” ir studentu idejas. Tādu piemēru ir daudz.

No idejām nekad nevajag baidīties, baidīties vajag tikai no tiem, kuri šīs idejas noniecina. Pastāv pat uzskats, ka zinātnē nekas jauns nevar ienākt, kamēr no skatuves nav aizgājis zinātniskais skolotājs. Tāpat pasniedzējs ar savu prātīgumu un pieredzi kavē ideju realizēšanos. Tā ir saspēle – studentam ir papilnam ideju, pasniedzējs tās izvērtē, un paliek pāri tās, kas ir dzīvotspējīgas. Protams, var teikt, ka no 18 000 tikai daži ir īsti studenti – līderi –, taču arī uzskaitīti tika tikai lielākie projekti. Ikdienā fakultātēs notiek mēroga ziņā mazāki notikumi, kuros izpausties. Taču jāatzīst, ka tādi īsti studenti visi nemaz nav.

Divi vēlējumi ceļamaizei

Ik gadu universitāti absolvē nedaudz vairāk nekā 5000 studentu. Lai gan pasakās parasti ir trejādība, man šķiet, ka no studiju gadiem viņiem turpmākai dzīvei vajadzētu paņemt līdzi divas atziņas. Pirmkārt, atmiņas par to, ka ir bijis vismaz viens ļoti grūts priekšmets ar ļoti prasīgu un knauzerīgu pasniedzēju. Man ir bijuši divi tādi pasniedzēji, kas ir likuši kārtīgi svīst un domāt. Pirmajā mutiskajā optikas eksāmenā, man šķita, ka esmu ļoti labi sagatavojies. Kad izstāstīju visu biļeti un atbildēju uz jautājumiem, biju pārliecināts, ka būs pieci, bet saņēmu trijnieku. Jutos nepatīkami pārsteigts un šķita, ka tas ir nepelnīti. Bet no eksāmena ieguvu nopietnu atziņu visam turpmākam pasniedzēja darbam. Mutiskā eksāmena atzīme nekad nevar būt objektīva. Pasniedzējam un studentam jāapzinās, ka daļēji tā ir spēle un rotaļa. Pēc tam, kad ar docentu Šmēlingu tikos jau kolēģu statusā, viņš atklāja, ka tolaik viņam šķitis, ka visu izstāsta manā vietā. Ja students vēlas labu vērtējumu, viņš nedrīkst ļaut savā vietā runāt pasniedzējam, jo tad eksāmens no monologa pārvēršanas dialogā. Tāpēc es saviem studentiem eksāmenā cenšos uzdot tikai jautājumus un nesniegt uz tiem atbildes.

Otrkārt, man gribētos novēlēt, lai absolventi no universitātes saņem tādu izglītības dokumentu, kurš ir piepildīts ar saturu, nodrošina interesantu darbu ar vēlmi nemitīgi mācīties, un arī nedaudz labklājības.

Dzimšanas dienas dāvanā Latvijas Universitāte, manuprāt, vēlētos sajust lielāku laikabiedru mīlestību. Tās nekad nevar būt par daudz. Mīlestība ir stabila vērtība, bet man šķiet, ka tagad cilvēkiem ir mazāk laika par to domāt – pārāk daudz uzmanības tiek veltīts citām dzīves jomām, bet mīlestības nepietiek.

1999 - 2009 saisītās lapas