Sākumlapa > 1989 - 1999 > LU stāsti >  Strādājošais students

Strādājošais students

Autors: Līga Rozentāle
###NEWS_IMAGE### No padomju laika studentiem, kuri teju visu studiju laiku veltīja tikai mācībām un studentu dzīves aktivitātēm, jaunās neatkarīgās valsts studējošā jaunatne ātri vien kļuva par aizņemtiem, strādājošajiem studentiem. Mācībām tika veltīts no darba brīvais laiks, lekcijas apmeklētas tad, kad darba vietā palaida vai kad augstskolā bija svarīgas ieskaites, referāti un darbi rakstīti naktīs un brīvdienās – studijas tika pakārtotas darbam.

Ja agrāk sabiedriskajā domā valdīja uzskats, ka sekmīgie studenti stipendijas veidā no mācību iestādes vēl saņem samaksu par sekmīgu mācīšanos, tad pēc neatkarības atgūšanas pamazām tā tiek virzīta uz to, ka izņēmums ir tas students, kuram nav jāmaksā par studijām. Faktiski maksas augstākā izglītība Latvijā ir jau kopš 1991. gada, kad tiek pieņemts Izglītības likums, kas noteica, ka valstī par studijām augstskolā ir noteikta ikgadēja maksa. Bet tā kā vēl nebija izstrādāts studiju kreditēšanas mehānisms, lielai daļai studentu mācību maksu sedza valsts. Maksas studijas tika ieviestas pakāpeniski.

Tolaik laikraksta “Labrīt” veiktā 12. klašu skolēnu aptauja liecina, ka vidusskolas beidzējus uztrauca maksas izglītības ieviešana, trešdaļa aptaujāto topošo studentu jau paredz, ka būs jāpelna pašiem no studijām brīvajā laikā, jo uz lielu vecāku finansiālo atbalstu valsts ekonomiskās situācijas dēļ jaunieši arī nevarēja cerēt. Aleksandra Novaka, kura Latvijas Universitātē sāka studēt 1995. gadā, atceras: “Doma, ka par studijām būs jāmaksā, radīja drausmīgu stresu. 12. klasē mani tas ļoti uztrauca, mana mamma bija skolotāja un studiju maksu nevarētu nosegt. Es biju uzstādījusi mērķi – garantēt sev budžeta vietu, tādēļ vidusskolā piedalījos olimpiādēs, un, pateicoties tām, patiešām jau iepriekš izcīnīju sev budžeta vietu.”Taču arī tiem studentiem, kuru studijas apmaksāja par valsts budžeta līdzekļiem, neklājās viegli. Stipendijas bija niecīgas. “7 lati mēnesī. Nekas tur no tās nesanāca, pat ceļa nauda ne,” atceras A. Novaka.

Ņemot vērā šos apstākļus, studenti sāka apvienot mācības ar darbu. Nekas cits neatlika, jo “naudas nebija nevienam, un kur nu vēl studentam [..], premjera Godmaņa uzskati – students ir jauns un stiprs, lai iet strādāt.” Arī paši studenti strādāšanu uztvēra kā pašsaprotamu lietu. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes students Aigars Siliņš atzina: “Stipendija? Kaut kāds pabalsts nedēļai. Bet es vairāk neprasu, valsts ir pārāk nabadzīga. [..] Studentam pašam jārod iespēja, kā piepelnīties.”

Lielākajai daļai studentu arī vecāki nevarēja sniegt finansiālu atbalstu, vienīgi laukos dzīvojošie saviem bērniem uz Rīgu sūtīja pārtikas pakas. Kāds students no Jēkabpils laikrakstam “Latvijas Jaunatne” stāsta, ka uz Rīgu parasti brauc ar lauku labumiem pilnām somām: “Neiešu taču Rīgas tirgū pirkt žāvētu speķīti, ja varu to atvest no laukiem. Naudu no mātes neprasu. Tā kā viņa ir pensionāre, uzskatu, ka tas būtu pārāk zemiski. Galu galā studijas ar darbu ir apvienojamas.” Arvien vairāk studentu vidū doma, ka paralēli studijām ir jāstrādā, kļuva pašsaprotama.

“Nemaz nebija tādas domas nestrādāt. Ja visi ir uz viena viļņa, ja visi strādā,” atceras Latvijas Universitātes 90. gadu studente Elīna Stengrēvica. Viņa atzīst: studiju laiks bijis saspringts – nav bijis neviena studiju semestra, kurā paralēli mācībām viņa nestrādātu. 1994. gadā E. Stengrēvica iestājās Svešvalodu fakultātē un no mācībām brīvajā laikā piepelnījās ar tulkošanas darbiem un pasniedza angļu valodas privātstundas. Studijas Latvijas Universitātē uz gadu tika pārtrauktas, un Elīna atgriezās jau citā fakultātē, lai mācītos par žurnālisti. “Kad sāku mācīties, uzreiz septembrī meklēju darbu. Atradu darbu LNT (Latvijas Neatkarīgajā televīzijā), iepirku filmas un seriālus. Diezgan traki gāja, jo bija pilnas slodzes darbs un pilnas slodzes studijas. Bija dienas, kad atgriezos no darba, un nākamajā rītā bija jānodod referāts. Tad stundu pagulēju un cēlos augšā to rakstīt,” stāsta E. Stengrēvica.

Studenti strādāja ne tikai spiedīgu finansiālo apstākļu motivēti, bet arī tādēļ, ka bija iespējams ātri veidot karjeru, atrast stabilu darbu. “Tas bija iespēju laiks, bija iespējas ātri tikt uz priekšu. Studentam tolaik darba tirgū bija lielas priekšrocības, īpaši jau uz kvalificētām darba vietām. Vairāk nekā puskurss strādāja, lielākā daļa bija ministriju ierēdņi,” atceras Varis Vagotiņš-Vagulis, kurš Latvijas Universitātes politologos sāka studēt 1993. gadā. Viņš pats strādāt sāka 3. kursa beigās, jo saņēma labu darba piedāvājumu bankā. V. Vagotiņš-Vagulis piebilst, ka darbs studiju laikā bija pat priekšrocība, lai varētu atrast labu darbu pēc augstskolas beigšanas.

Diezgan ātri – pāris gadu laikā – studentiem mācības bija kļuvušas otršķirīgas, pakārtotas darbam. Kā 1993. gadā izdevumam “Atpūta” godīgi atzina kāds students, “būtībā pirmais kurss varētu būt veltīts tam, lai apgūtu zinību pamatus un iemācītos studēt, lai tad vēlāk no darba brīvajā laikā apmeklētu laboratorijas darbus un kādu lekciju.”

– Bet kādi šķiet šo laiku studenti?
– Daži ģīmjos tēlo svētus, bet daudziem vaibsti ir indīgi – ka tikai ieskaiti dabūt.
 Es brīnos, vai mani acis māna, bet fakultātes koridoros nekad neesmu redzējis tik daudz studentu kā dažos pēdējos gados. Vairākums tur ir studentes, milzīgi glauni saģērbtas, izdekorētas ar lieliem auskariem kā Āfrikā, īsiem bruncīšiem un zeķbiksēm varavīksnes krāsās – uz vecumu es tagad pamanu to, ko agrāk neievēroju. Bet, kamēr kāds klausās, tikmēr ir patīkami strādāt.

 Solvita Smiļģe. Romantiķu prāvā esmu bijis aizstāvja lomā. [Intervija ar Latvijas Universitātes pasniedzēju Vilni Eihvaldu]. Diena. 1993. 27. marts.

Daudzi studenti paliek vasarā Rīgā ar cerību, ka atvaļinājumu laikā atbrīvosies kāda darba vieta, kur varētu piepelnīties, lai rudenī būtu, par ko studēt, bet daļa studentu finansiāli palīdz vecākiem – bezdarbniekiem, kādu mazpilsētās nav mazums.
Juris Vaidakovs. Vai no studentiem plēš trīs ādas!? Labrīt. 1994. 7. jūl. 6. lpp.

Runājot ar vairākiem studentiem, vairums no viņiem uzsvēra, ka nodarboties ar fizkultūru vienkārši neatliek laika. “No rītiem jāmācās, vakaros – darbs. Nogurstu kā zirgs! Kur nu vēl sports!” teica kāds LU Juridiskās fakultātes students.”
J. Vaidakovs. Slims un tizls – tātad students?! Izglītība un Kultūra. 1995. 16. nov. 13. lpp.

[Kāda noklausīta saruna vilcienā pirms Ziemassvētkiem]: Sarunas mijās ar nopūtām, kad puiši uzskaitīja mācību parādus. Kāds no studentiem secināja: “Kas gan nekaitēja skolā, ne tad bija jāmācās, ne jāstrādā. Bet tagad Universitātē ...”
J. Vaidakovs. Tas trakais sesijas laiks jeb daži fakti iz studentu dzīves. Izglītība un Kultūra. 1996. 11. janv. 12. lpp

[Augstākās izglītības un zinātnes departamenta direktora vietnieks Juris Avotiņš]: “Normālos apstākļos, kā tas ir vairākumā attīstīto Rietumvalstu, katrs studētgribošs jaunietis pats (vai viņa vecāki) spēj ar darbu nopelnīt tik līdzekļu, lai samaksātu mācību maksu izvēlētajā studiju programmā. Strādājošo algas un studiju maksa attīstītās valstīs ir samērojama. [..] Tomēr īstenība liek raudzīties uz situāciju reāli. Mums šobrīd nav “normālu apstākļu” tādā ziņā, ka vecāki vairākumā gadījumu nespēj iekrāt vajadzīgo naudas summu. Arī valsts šimbrīžam ir nabaga. Tāpēc nevar no saviem līdzekļiem samaksāt mācību maksu visiem studētgribošajiem un piedevām normālas iztikas nodrošināšanai atbilstošas stipendijas.”
M. Bukleviča. Vai studentiem turpmāk būs stipendijas? Izglītība un Kultūra. 1994. 21. apr. 12. lpp

 

 

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1989 - 1999 saisītās lapas