Sākumlapa > 1989 - 1999 > LU stāsti >  Robežu paplašinājums

Robežu paplašinājums

Autors: Alise Ķezbere

Ārzemju vieslektoru dāvana Latvijas Universitāte. 1993. gada novembris. Autors nezināms. Asoc. prof. O.Skudras krājums.

20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Latvijas Universitāte piedzīvoja arī starptautisku atmošanos. Laikraksts “Universitātes Avīze” lielu uzmanību pievērsa arī šai unikālajai pieredzei. Augstskolas pārstāvjiem savos ārzemju ceļojumos nācās piedzīvot neskaitāmus pārsteigumus un raudzīties “platām acīm uz rietumu pasauli”.

Ārvalstu braucienos devās Latvijas Universitātes sportistu komandas, deju kolektīvi un mūziķu kopas, lai piedalītos starptautiskos pasākumos, arī studenti un mācībspēki, izmantojot dažādus sadarbības līgumus, ārvalstu stipendijas, projektus un programmas. Laikraksts “Universitātes Avīze” 1993. gadā vēstīja: “Sevišķi interesantus pasākumus sācis organizēt LU Tūristu klubs. Tie ir tūrisma braucieni uz mūsu līdz šim “baltajiem plankumiem” – uz rietumiem, ziemeļiem, dienvidiem. Pie tam šie braucieni ir pa kabatai arī ne sevišķi labi situētiem cilvēkiem. Tiesa tajos nav lielu ērtību un komforta, jo ceļojot dzīve paiet automašīnā un ekskursijās. Viesnīcas paliek labākiem laikiem, restorānos, dārgajos teātros un bāros arī parasti neiegriežas. Taču gūtās informācijas daudzums pat nav īsti aptverams. Redzam un piedzīvojam tik daudz, cik varētu gūt, piedaloties “oficiālajos” tūrisma braucienos desmitiem reižu.”

Jauno iespēju vidū bija arī Rietumvalstu piedāvātas stipendijas. Vienas no pirmajām bija IREX (ASV) stipendija sociālajās un humanitārajās zinātnēs ilgtermiņa zinātnisko projektu izstrādāšanai, programma Saturns (Erasmus ietvaros) pētniecisko projektu īstenošanai, Fulbraita stipendija studijām un pētnieciskajam darbam ASV, Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta stipendija (DAAD) studijām un zinātniskajam darbam Vācijas universitātēs. Stipendijas piedāvāja arī Vācijas Katoļu ārzemju akadēmiskais dienests (KAAD), Dž. Sorosa fonds, Tempus programma, kā arī daudzas citas. Studentiem pavērās iespēja apmeklēt arī vasaras skolas Eiropas valstu universitātēs.

Latvijas Universitātes Ārējo sakaru daļa ar lepnumu vēstīja, ka 1993. gada pavasarī “LU ir sakari ar gandrīz visu Eiropas valstu, arī Kanādas un ASV augstskolām. Iespējas apmeklēt kādu ārvalstu augstskolu ir visai plašas, jo praktiski visām fakultātēm ir noslēgti līgumi par vasaras kursiem. Pārsvarā mūsu studentus interesē ilgāks – pusgadu vai pat gadu ilgs studiju laiks ārzemēs, tādēļ grūtības rada finansiālais aspekts. Atrisinājums varētu būt studentu apmaiņa, bet savukārt ārvalstu studentus interesē divus līdz trīs mēnešus ilgs studiju laiks LU. Šeit optimālākais risinājums vēl būtu jāmeklē. Līdz šim pastāvēja problēma – kā novērtēt un kā reģistrēt studentu apgūtās zināšanas ārzemēs. Atrisinājums šķiet atrasts, jo visas zināšanas, ko students ir apguvis, tiek ieskaitītas bakalaura studiju programmā”.

Latvijas Universitātes studentus ārvalstīs nereti mulsināja ārvalstu dzīves prakse. Jāatzīst, ka preču plašais klāsts veikalos tolaik jau nevienu vairs nepārsteidza. Izbrīnīja cilvēku dzīves formu daudzveidība. Piemēram, pat ne tik tālajā Budapeštā pārsteigumu sagādāja sastaptie tīņi, kuru vienīgais apģērbs bija saplēstas apakšbikses. Kultūršoku sagādāja atklājums par Rietumvalstīs praktizēto sieviešu un vīriešu ikdienišķo vienlīdzību. 1990. gadā “Universitātes Avīze” stāstīja: “Tas notiek apmēram tā. Izkāpjot no autobusa, viens no latviešu džentlmeņiem sniedza roku kādai Rietumvācijas lēdijai, kura ļoti apmulsusi stāvēja un nekustējās, līdz puisis viņu izvilka no autobusa. Vēlāk šī pati lēdija ar pārējām dāmām centās noskaidrot – ko tas varētu nozīmēt? Mums liekas neticami, bet ne par velti trimdas latviešu sievietes “sūdzas” par pārāk pieklājīgiem Latvijas vīriešiem. Problēma? Mums? Viņiem? Varbūt vienīgi brīvu sieviešu izpratne par personas brīvību, paļaušanās tikai uz sevi un saviem spēkiem, nevis uz vīriešu gadījuma labvēlību. Protams, var strīdēties, bet vai ir vērts? Taču ... Norvēģijā uz 100 kronu naudas zīmes ir attēlota sieviete, miera cīnītāja, bet karalim atvēlēta tikai 5 kronu banknote. Rietumu paradokss?”
Atšķīrās arī Latvijas Universitātes un Rietumvalstu augstskolu mācību programmas. Pasniedzēji atzina, ka Vācijā studiju priekšmetu klāstā procentuāli ir ļoti maz dažādu politisku priekšmetu. Savukārt Latvijas Universitātē to īpatsvars 80. un 90. gadu mijā bija neizskaidrojami liels un turpināja pieaugt. Nācās arī atzīt, ka Latvijas Universitātes liels mīnuss bija tas, ka pētniecība tika veikta galvenokārt citās zinātniskajās institūcijās, bet ne universitātē.

Rietumvalstīs, kā savos vērojumos atzina mācībspēki un studenti, tieši universitātes bija pētniecības centri, un izglītība un zinātne darbojās kā viens veselums. Latvijas studentus izbrīnīja arī lielā grāmatu izvēle ārvalstu bibliotēkās, modernā tehnika un datorizētā sistēma, kas pašlaik dabiski piederas arī Latvijas Universitātei.
Katrs ceļojums, it sevišķi, ja tas saistīts ar augstskolas pienākumu pildīšanu, šķita brīnišķīgs piedzīvojums, taču tolaik tam visam piemita vēl nebijusi pirmreizības garša. Studenti “Universitātes Avīzē” pat rakstīja, “ka katram personīgi, kam izdevies pabūt TUR, tā neapšaubāmi ir kolosālu iespaidu gūzma, ko laikam pilnībā izdzēst nespēs nedz sociālistiskās ikdienas rūpes, nedz arī perspektīvie jaunie ceļojumi”. Taču šie ceļojumi mēdza radīt arī skumju sajūtu. Kāda Latvijas Universitātes studente pēc atgriešanās no ASV atzina: “Tāds nu tas kapitālisms ir. Klusi, mierīgi, bez stresa un steigas. Skaisti cilvēki un skaistas lietas. Ir arī dažas savdabības un, pasauli neredzējušai acij, žilbinoša eksotika. Bet pie tā ātri pierod. Nedrīkst aizmirst, kas tu esi un kur tev nāksies atgriezties.”

Dodoties ārvalstu braucienos, Latvijas Universitātes mācībspēkiem un studentiem nācās saskarties arī ar rietumnieku aizspriedumiem un nezināšanu. Daudzi vēl joprojām neatkarības atjaunošanas sākumposmā latviešus uzskatīja par krieviem. “Šeit der citēt turku no Turcijas – Jūs esat no Padomju Savienības un neesat krievi? To es nesaprotu. Vēlāk saprata.” Tāpat latviešu kultūra un valoda tika jaukta ar krievu. “Universitātes Avīze” par šiem iespaidiem rakstīja: “Jutāmies gan nedaudz apvainoti, ka daudzi no mūsu jaunajiem draugiem uz jautājumu, ko vēlas atvest no Latvijas, atbild – samovar un matrjoška ... Neko darīt – jāatceras, kā paspārnē mēs mītam ... [..] Brauciens atklāja vēl vairākas nepilnības mūsu ... domāšanā. Galvenais jau tas, ka viesi nevēlas mūs redzēt nedabiski uzpostus, bet gan tieši tādus, kādi esam. [..] Nevienam vien dziļi mūsos sēdošam priekšstatam bija lemts sabirzt sīkās drupatās vēl un vēl, un vēl, bet tas tikai bija sākums.”

Latvijas Universitāte 90. gadu sākumā pielika lielas pūles, lai gūtu pieredzi ārvalstu akadēmiskajā vidē. Sadarbības līgumi tika noslēgti ar vairākām ārzemju augstskolām, bet apmaiņas braucienos nokļūt nebija nemaz tik viegli. Bieži vien studentiem bija jāizdod lielas naudas summas un pašiem jāmeklē apmešanās vietas, jo Ārējo sakaru daļa nevarēja neko daudz līdzēt. Daudziem bija arī sliktas svešvalodu zināšanas, jo padomju laikā Latvijas Universitātē tās apguvei tika veltīta maza vērība. Uzņēmība ļoti bieži bija galvenais problēmu risināšanas dzinulis.

Tolaik starptautiskās pieredzes gūšanā priekšroka tika dota mācībspēkiem. Latvijas Universitātes Ārējo sakaru daļa skaidroja, ka “daudz studentu izteikuši vēlēšanos kādu gadu studēt Eiropā. Taču daudz efektīvāk un izdevīgāk ir sūtīt mācīties mācību spēkus un finansēt viņu stažēšanos. Tas vairākkārtīgi atmaksājas. Ja students iegūst zināšanas, tas viņam dod ļoti daudz, taču augstākās izglītības stimulēšanai un modernizēšanai tas nedod tik daudz kā mācību spēku vizītes.”

Latvijas Universitātes pārstāvji arī ārvalstu universitātēs pamanīja savām problēmām līdzīgas problēmas. Piemēram, Latvijas Universitātes rektors profesors Juris Zaķis par Zviedrijas universitātēm saka, ka “kopīgs visās augstskolās ir tas, ka zviedri, tāpat kā mēs, uzskata sevi par mazu tautu. Jutām mazas tautas īpatnību: veikt zinātniski pētniecisku darbu, dot augstāko izglītību pasaules līmenī var vienīgi ar pasaules izglītību”. Arī kāda ASV studente atzīst, ka saskata daudz kopīgu iezīmju: “Ir daudz līdzīgu problēmu. Šeit un tur studenti grib ceļot uz ārzemēm, bet tas ir naudas jautājums.” Un pats galvenais, ar ko Latvijas Universitāte var lepoties, – izglītības līmenis te vienmēr ir bijis labs, salīdzinot ar attīstītajām Rietumu valstīm, neraugoties uz daudzajām finansiālajām grūtībām un citiem attīstības šķēršļiem. Rektors Juris Zaķis 1992. gadā pat stāstīja par kādu gadījumu: “Nesen mums bija iespēja aizsūtīt kādus piecus studentus mācīties dažās no pašām dārgākajām ASV koledžām. Mēs sūtījām labākos. Bet viņiem tur izrādījās nebija, ko darīt, jo attiecīgās zināšanas viņi bija apguvuši jau šeit. Tā kā man nav nekāda pamata mazvērtības sajūtai.”

Latvijas Universitātei atbalstu sniedza arī vairākas ārvalstu universitātes un citi labvēļi. Īpaši izceļami ir Minsteres Universitātes dāvinājumi, ar kuriem Latvijas Universitāte ļoti lepojās. 1992. gadā “Universitātes Avīze” vēstīja: “Viņi uzdāvināja mūsu fizkultūriešiem sporta tērpus, inventāru. Skaitļošanas centrs saņēma kompjūterus. Viņi atveda arī satelītantenu, divus videomagnetafonus, pārdesmit videokasetes, lielo televīzijas aparātu Panasonic. Esam saņēmuši arī dāvanu – vieglo automašīnu Ford Sierra. Līdz šim ciemiņus vadājām ar mazo mikroautobusu. Nu viespasniedzējus un vieszinātniekus varēsim vizināt itin lepni. Tālāka Minsteres Universitātes doma: palīdzēt mums Svešvalodu fakultātē iekārtot valodu centru. 20 darba vietas, uz katra galda kompjūters ar vadības pulti.”

Kopumā Latvijas Universitātes starptautiskais tēls 90. gadu sākumā bija pozitīvs. Par to liecina atbraucēju labvēlīgie izteikumi. Piemēram, “ļoti patika Rīgas pilsētas romantiskā atmosfēra”; “Rīga ir daudz labāka par piesārņoto Ņujorku. Tur ir daudz bezpajumtnieku, un atsevišķi rajoni ir kriminogēni. Mani saista arī cilvēku komunikabilitāte. Sākumā es domāju, ka latvieši ir bikli. Bet dažas nedēļas vēlāk mēs sadraudzējāmies. [..] Latvijā visi zina tik daudz dziesmu. Bet es zinu tikai divas – nacionālo himnu un “Happy Birthday””; “Latvijā interesanti ir studenti. Viņi ļoti centīgi mācās. [..] Es arī ļoti apbrīnoju un man patīk studentu ģērbšanās maniere. Viņi ļoti talantīgi sakombinē tērpus un gaumīgi ģērbjas”. Citi viesi atzina: “Latvija ir ļoti interesanta, jo tajā savienojas spilgti kontrasti. Cilvēki ir pārsteidzoši rietumnieciski, taču ekonomika raksturīga austrumiem.” Latvijas Universitāte salīdzinājumā ar citām augstskolām starptautiskos sakarus veidoja ļoti intensīvi, un tas arī deva pirmos rezultātus – jaunas zināšanas, jaunas studiju programmas, mācību un zinātnes pārkārtošanu atbilstoši Rietumu praksei.

1989 - 1999 saisītās lapas