Sākumlapa > 1989 - 1999 > Cilvēkstāsti >  "No studenta Zaķa līdz rektoram Zaķim": portretintervija

"No studenta Zaķa līdz rektoram Zaķim": portretintervija

Autors: Laura Ardava
###NEWS_IMAGE### Juris Zaķis Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti beidzis 1960. gadā. No 1960. līdz 2000. gadam universitātes docētājs, kopš 1981. gada – profesors. No 1984. līdz 1987. gadam – Latvijas Valsts universitātes prorektors, no 1987. līdz 2000. gadam – universitātes rektors.

Daži svarīgi fakti

No 1955. līdz 1960. gadam biju studenta kārtā. Vispār man bija lieli grēki, jo es nebiju pionieros un komjauniešos. No vidusskolas atnācu ar sudraba medaļu, tāpēc bez konkursa tiku uzņemts Latvijas Valsts universitātē.
Pēc pirmā studiju gada atrados Ogrē, kur esmu dzimis un audzis. Pēkšņi atbrauca cilvēks no Rīgas un paziņoja, ka man steidzīgi jādodas uz Rīgu un jāiet rakstīt iesniegums, lai iestātos komjaunatnē un varētu pretendēt uz Staļina stipendiju – 765 rubļiem mēnesī. Tolaik tā bija ļoti liela nauda, bet nekomjauniešiem to nevarēja piešķirt. No goda būt par komjaunieti atteicos, bet rudenī, atsākot studijas, vienalga sāku saņemt 765 rubļus. Man paskaidroja, ka neesot bijis izejas, jo trūcis citu pietiekami labu kandidātu. Stipendija man bija liels atbalsts, jo varēju nestrādāt. Studiju gadu beigās biju jau izstrādājis pirmās zinātniskās publikācijas.

1960. gadā kļuvu par universitātes darbinieku. Kāpēc paliku universitātē un neaizgāju strādāt citur? Jo tajā brīdī sāka veidoties zinātniskas aktivitātes – radās Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorija, kuras atklāšanu svinējām 1961. gada janvārī. 1960. gada vasarā es saņēmu diplomu, un rudenī mēs jau strādājam pie laboratorijas izveides.
Laboratorija aizņēma lielu platību Raiņa bulvārī 19. Sākumā tās vadītājs bija mūsu kolēģis fiziķis Ilmārs Vītols, kurš absolvēja universitāti pāris gadus pirms manis, un, tā kā biju viņa pirmais palīgs, diezgan drīz viņš uzticēja man visas laboratorijas vadīšanu. Tolaik laboratorijā strādāja jau 150 cilvēku. Padomju laikā varēja izstrādāt dažādus trikus – ar savu laboratoriju mēs drīkstējām ieplēsties Raiņa bulvārī 19 un savilkt tur ventilācijas caurules. Mūsu dēļ ēka bija ievērojami pārveidota, taču mēs strādājām padomju zinātnei!
Tad, kad mūsu laboratorija paplašinājās tiktāl, ka mūs vairs nevarēja tur ietilpināt, nākamais solis bija laboratoriju pārveidot par institūtu. 1978. gada beigās mēs pārcēlāmies uz jauno ēku Ķengaraga ielā, ko ieguvām ar blatiem. Padomju Savienībā gan tos dēvēja par partijas lēmumiem, taču īstenībā tie bija blati. Kļuvu par šī institūta direktoru.

1984. gadā partija man teica, ka Raiņa bulvārī 19 ir problēmas, jo trūkst zinātņu prorektora. Ko gan es varēju iebilst, ja ir tāda nepieciešamība? Saņemot šo uzaicinājumu, sākumā manī bija pretestība, jo atrasties Cietvielu fizikas institūta direktora amatā bija ļoti patīkami. Tur bija sava saimniecība, sava atbildība, savs kolēģu loks. Parādījās runas, ka mūsu institūts ir savrups un pat latvisks, jo pie mums krievu valoda nebija populāra. Krieviski runājošajiem cilvēkiem faktiski bija visas iespējas sūdzēties, ka ar viņiem tiek runāts latviski, taču viņi to nedarīja, tieši otrādi – centās mūs saprast un piedalījās sapulcēs. Mēs diezgan daudz braucām uz ārzemēm un bijām apguvuši arī citu valstu valodas. Man kā direktoram bija jādod garantijas par katru darbinieku, kurš gatavojās braukt uz ārzemēm, ka viņš atgriezīsies, godīgi uzvedīsies un nekompromitēs Padomju Savienību. Tas bija ļoti interesants laiks.

Domāju, ja es būtu palicis institūtā, mana karjera padomju režīma apstākļos būtu veidojusies daudz labāka, jo vispirms jau biju paspējis kļūt par Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli, jo tolaik bija tāda tradīcija, ka institūta direktoram pienākas šāds gods, taču, kad pienāca laiks kļūt par Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, sākās Atmoda. Mani gan it kā vēlēja, bet vēlēšanas vienmēr notika jau iepriekš zinot, kuram vakance ir domāta. Toreiz tā bija noformēta tā, ka tikai konkrētais cilvēks varēja tai atbilst. Un man tā vieta bija speciāli atvēlēta, bet tad, kad notika vēlēšanas, vecie akadēmiķi mani izgāza. Par mani nobalsoja tikai viens. Pārējie izteica “līdzjūtību”, izliekoties, ka katrs no viņiem ir bijis šis vienīgais.

Par prorektoru piekritu nākt visai primitīvu iemeslu dēļ, jo vienmēr tika teikts, ka “tie tur augšā ir tie nepareizi, viņi nesaprot, neatbalsta mūsu institūtu” un tamlīdzīgi. Nolēmu, ja es atteikšos, tad atkal būšu viens no tiem, kas teiks: “Redz, kur nepareizais prorektors sēž!” Es izdomāju, ka piekritīšu un paraudzīšos, ko no tā krēsla varu līdzēt institūtam.
Prorektora amatā man bija jāuzsāk arī noteiktas politiskas aktivitātes. Tolaik rektoram bija jābūt Augstākās Padomes sastāvā, bet prorektoram – Rīgas pilsētas izpildkomitejā. Notika vēlēšanas, kurās, protams, tika ievēlēts tā, kā vajadzēja.

1987. gadā notika pirmās rektoru vēlēšanas padomju režīmā, jo Mihails Gorbačovs juta, ka beigas būs, tāpēc Padomju Savienība jāizveido par demokrātijas paraugstundu. Es gan nebiju Latvijā pirmais vēlētais rektors, jo pirmo vēlēja Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija. Uz šo vietu bija vairāki kandidāti. Sākumā bija liels saraksts, kas drīz vien strauji saruka. Es nebiju pārāk populārs, bet izskatījos mazāk sagrēkojis. Man bija tīra biogrāfija, jo tēvs nebija dienējis nevienā armijā, izņemot obligāto dienestu Latvijas armijā Ulmaņlaikā. Jāpiemin, ka rektoru vēlēšanas notika tikai tāpēc, ka toreizējais rektors Visvaris Millers ļoti vēlējās kļūt par Zinātņu akadēmijas akadēmiķi. Tolaik Zinātņu akadēmija nevēlējās parādīt augstskolām, ka tās arī ir zinātniskas iestādes, un pulcināja ap sevi visus korespondētājlocekļus un akadēmiķus. Es kā zinātnes institūta direktors ieguvu korespondētājlocekļa titulu, bet Milleram nepiešķīra neko. Vēlāk gan Zinātņu akadēmija saņēma spiedienu no partijas puses, lai Latvijas Valsts universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes rektoriem arī tiktu piešķirti korespondētājlocekļu tituli. Līdz ar to Millers ieguva Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļu titulu, taču, labi zinot, ka nākamo – akadēmiķa pakāpi – diez vai savā mūža pieredzēs. Un piepeši Zinātņu akadēmijā parādījās akadēmiķa vakance! Viņš uzreiz aizskrēja uz turieni, tomēr par akadēmiķi nekļuva, tikai atbrīvoja rektora vietu. Steigā bija jāizlemj, ko ielikt vietā, tāpēc tika rīkotas vēlēšanas.

Neoficiāli tika paziņots, ka Latvijas Valsts universitāte gatavojas rektora vēlēšanām un katram ir iespēja izvirzīt sevi vai kādu citu kandidātu. Vestibilā nolikām lielu urnu, kurā visi varēja mest zīmītes. Atverot to, saskaitījām 146 dažādus uzvārdus. Liela daļa no minētajiem bija ar universitāti nesaistīti cilvēki. Sarakstījām uzvārdus vienā listē un sākām interesēties, kā konkrētie cilvēki izturētos pret piedalīšanos šajās vēlēšanās. Viņi paši ļoti strauji atteicās. Pirmajā brīdī skaits saruka līdz kādiem vienpadsmit, bet finālā palikām trīs izteiksmīgie: ekonomikas fakultātes profesors Elmārs Zeltgalvis, universitātes partijas komitejas sekretārs Rihards Kondratovičs un es. Sevišķi aktīvi pirmsvēlēšanu posmā darbojās komjaunatnes organizācija. Tā rīkoja dažādas tikšanās, kas pārvērtās par diskusijām ar jautājumiem, ko un kāpēc katrs kandidāts darītu kā rektors. Tas bija interesants periods, jo pirmo reizi es jutu, ka studenti nebaidās un ir gatavi brīvi ar mums diskutēt.

Biju ļoti izdevīgs kandidāts, lai Padomju Savienība varētu nodemonstrēt savu demokrātiju, jo mani it kā ievēlēja, bet tajā pašā laikā gandrīz vai iecēla. No prorektora kļuvu par rektoru, taču prorektora vieta palika brīva. Rihards Kondratovičs ieguva tikai nedaudz mazāk balsu, tāpēc piedāvāju viņam prorektora amatu. Es gribētu teikt ļoti pozitīvus vārdus par Rihardu Kondratoviču, jo, neskatoties uz to, ka mēs it kā bijām konkurenti un viņš varētu būt apvainojies uz mani, viņš piekrita kļūt par zinātņu prorektoru. Vēlāk gan bija skumji, kad viņam apritēja 65 gadi, un pēc toreizējiem noteikumiem viņam šis amats bija jāatstāj.

Ka jau atpazīstamību ieguvušu rektoru mani aicināja balotēties 1989. gada PSRS Tautas deputātu vēlēšanās. Tās bija pirmās un pēdējās brīvās vēlēšanas Padomju Savienībā. Savā vēlēšanu apgabalā man izdevās iegūt 61,7% vēlētāju atbalstu, kas toreiz bija diezgan augsts rādītājs. Pēc tam, kad tiku ievēlēts, radās īpatnēja situācija, jo deputāta apliecība – neaizskaramības apliecinājums – man pavēra jaunas, agrāk nebijušas iespējas.

Pirmo reizi par rektoru mani ievēlēja uz pieciem gadiem no 1987. līdz 1992. gada. Šāds periods bija noteikts visā Padomju Savienībā. Pieci gadi pagāja, bet Padomju Savienības jau vairs nebija! Paši izstrādājām noteikumus, ka rektora darbības termiņš būs trīs gadi. Arī šie trīs gadi aizritēja ātri un atkal radās minstināšanās, jo biju nostrādājis jau divus termiņus un vairāk nedrīkstēja. Bet laikam mūsu cilvēki vēlējās, lai es palieku. Līdz ar to sākās vēstures pārvērtēšanas kurss, ko pēc tam atkārtoja daudzas citas augstskolas. Tika uzskatīts, ka “tas neskaitās, jo tas bija padomju laikos!” Tādējādi sanāca, ka esmu strādājis tikai vienu periodu un atkal tiku ievēlēts. 2000. gadā bija skaidrs, ka nu gan neko izgudrot vairs nevar.

Viens no manas dzīves lielākajiem pozitīvajiem pārdzīvojumiem bija atvadīšanās pasākums, ko man Latvijas Nacionālajā teātrī sarīkoja studenti. To vadīja aktieris Jānis Skanis, un studenti veltīja man grāmatu “No studenta Zaķa līdz rektoram Zaķim”.

Atpirkšanās no kara katedras
Ļoti interesanta epizode saistās ar tā saucamo kara katedru. Militārā apmācība Latvijas Valsts universitātē bija obligāta visiem vīriešu kārtas studentiem. No tās gan varēja atteikties, taču tādā gadījumā bija skaidrs, ka konkrētajam studentam uzreiz jāiet dienēt armijā. Nav noslēpums, ka uz augstskolām bieži vien studēt nāca tieši, lai izvairītos no obligātā dienesta. Princips būtībā bija tāds, ka studenti, kas izgājuši apmācību šajā katedrā, ir sagatavoti dienestam. Lai cik arī skumji nebūtu, studenti uztvēra, ka šī katedra gatavo padomju armijas virsniekus, un, tā kā padomju armija asociējās ar ienaidnieku, tad apmācības uztvēra kā kaitīgas. Es viņiem tiku teicis, ka “drīz mums Latvijā būs pašiem sava armija, un kur tad mēs ņemsim speciālistus?” Šajā katedrā iemācīja ļoti daudz ko vērtīgu, jo kara mākslas gudrības krājušās gadsimtiem un balstītas uz senām tradīcijām.

Neapmierinātības vilnis attiecībā uz kara katedru aizsākās tad, kad izvirzīju jautājumu par PSRS Konstitūcijā ierakstītajām tiesības uz izglītību, kas nav pilnībā realizējamas, jo universitātē vietu skaits ir nepietiekams un konkursa dēļ jaunieši tajā neiekļūst. Un es biju tas, kas ieviesa maksas studijas. Līdz ar to uzreiz tika izvirzīts jautājums, vai šie maksas studenti ir atbrīvoti no apmācības kara katedrā? Skaļi tika paziņots, ka studenti ar maksas studiju palīdzību atpērkas no dienesta armijā. Es apstiprināju, ka tā arī ir, un gaidīju, kas notiks. Bet nekas nenotika!

Interesantākais, ka studenti reiz atnāca uz manu kabinetu un sacīja, ka ir sapulcējušies auditorijā un gaida mani, lai izvirzītu man savas prasības. Auditorijā uz mani sāka bļaut: “Kad vienreiz beigsies mācības kara katedrā? Tās ir jāizbeidz!” Es atbildēju, ka “tādā gadījumā jums draud iesaukšana armijā.” “Nē,” viņi sacīja, “to mēs arī negribam, bet, ja jūs neizpildīsiet mūsu prasības, mēs streikosim!” Atbildēju, ka “jūs neesat nekādi līgumdarba strādnieki, līdz ar to, ko nozīmē streiks, tāpēc, lūdzu, noformulējiet savas prasības, dodiet man termiņu, kurā es tās apdomāšu, un tad gan es atnākšu uz šo auditoriju un izklāstīšu jums savu redzējumu!” “Nē, nē, nē,” viņi teica, “jums jāatbild tepat uz vietas!” Es sacīju: “Vai jūs tiešām neesat mācījušies vēsturi, kā organizē streikus. Jāizveido streika komiteja, jānobalso par prasībām, streika komitejas vadītājam tās jāpieņem, jānoformulē un tad jādodas paziņot tās iestādes vadītājam!” Viņi gan īsti nesaprata, kāpēc nepieciešama tāda formalitāte, taču pēc šādi noteiktas kārtības strādā visā pasaulē. Vārdu sakot, mācīju studentiem organizēt streikus! Tajā brīdī studenti saprata, ka viņiem jāveido kāda sava biedrība vai padome.

“.. indieši ir labāki par amerikāņiem!”
1987. gada beigās augstākās izglītības ministrs Maskavā uzaicināja mani doties uz Nacionālo augstskolu kongresu Indijā, jo Maskavā mani pazina kā lojālu cilvēku, kas zina angļu valodu. Tas bija ļoti interesanti. Bez manis uz Indiju devās vēl Odesas universitātes rektors un viens augstskolas pārstāvis no Maskavas, taču patiesībā man šķiet, ka tas bija kāds partijas funkcionārs.
Dienu pirms kongresa tika rīkota plaša darba sanākšana, kas piepildīja lielo auditoriju. Mēs, protams, arī tajā piedalījāmies. Sevišķi neklausījos, kas tur tiek runāts, kā piepeši blakussēdošais man sita pa plecu un sacīja: “Tevi aicina uzstāties!” Es taču nebiju braucis, lai uzstātos viņu kongresā, taču redzēju, ka visi skatieni vērsti uz mūsu pusi. Piecēlos un uztraukumā teicu: “Paldies par iespēju, bet es nebiju domājis, ka man šodien tāda tiks dota! Varbūt, ka es to varētu izmantot rīt?” Izrādās, ka tā bija liela bezkaunība, jo pieteicos uzstāties kongresā.

Nākamajā dienā man, protams, tika dots vārds. Uzstājos kā oficiāls Padomju Savienības pārstāvis. Trīs reizes mana runa tika pārtraukta ar aplausiem. Kad atgriezos savā vietā, Maskavas pārstāvis man vaicāja: “Ko tu tur tādu pateici, ka tevi trīs reizes pārtrauca ar aplausiem?” Viņš, protams, neko tā īsti nebija sapratis. Es atbildēju, ka “es trīs reizes atkārtoju, ka indieši ir labāki par amerikāņiem!” Indiešiem ārkārtīgi patika, ka to teica cilvēks no Padomju Savienības. Šai epizodei gan nekādu turpmāku seku nebija.

“.. tie ir latvieši, viņi nav no Padomju Savienības!”
Astoņdesmito gadu beigās pie mums diezgan aktīvi savu darbību paplašināja dažādi ārzemju fondi un biedrības, kas organizēja studentu apmaiņu ar Padomju Savienību. Tostarp bija arī tāds Bensona konsorcijs Amerikā, kuram bija vienošanās ar attiecīgajām institūcijām Maskavā. Bet Maskavā viņam lika manīt, ka Padomju Savienība vairs nav tik vienota. Viņš to pamanīja, ātri atskrēja uz Latvijas Valsts universitāti un teica, ka piedāvās studentiem studijas Amerikas Savienoto Valstu Ziemeļaustrumštatos.

Pēc kāda laika es braucu skatīties, kā tur klājas mūsu studentiem. Protams, studenti ar lielu prieku bija aiznesušies uz Ameriku, jo bija domājuši, ka nu Amerika ir kaut kas, ka redzēs tādus brīnumus un tādu līmeni! Taču viņi bija sašutuši, jo nokļuva tādās Amerikas koledžās, kuru līmenis samērojams ar mūsu vidusskolu līmenī.

Tā kā koledžas atradās Ziemeļaustrumšatos, mums piedāvāja lidot nevis uz starptautiskajām lidostām Ņujorkā vai Vašingtonā, bet gan uz Monreālu Kanādā, no kurienes ar automašīnu iebraukt Amerikas Savienotajās Valstīs. Lidostā mūs sagaidīja amerikāniete Sofija ar mikroautobusu. Sasēdāmies iekša un braucām pāri Svētā Laurenca upes tiltam, kura otrā pusē amerikāņu policisti mums uzreiz jautāja: “Kas jūs tādi esat? Vai jums automašīnā visi ir amerikāņi?” Sofija godīgi atbildēja, ka nav vis. “Kas tad tie tādi?” viņi jautāja. “No Padomju Savienības”, sacīja Sofija. “Ak, no Padomju Savienības? Brauciet malā!” Lika mums pildīt anketas, kur jānorāda, vai esam komunistiskās partijas biedri, jo amerikāņiem komunisti bija ļoti netīkami. Pēc brīža robežkontroles inspektors sacīja, ka “diemžēl es nevarēšu jūs te laist iekšā, jo Padomju Savienības pilsoņiem nav atļauts iebraukt caur šejieni, taču divsimt jūdzes tālāk ir tā vieta, kur jūs ielaidīs!” Un es viņiem tā diezgan bezkaunīgi sacīju: “Bet mēs taču neesam no Padomju Savienības, mēs esam no Latvijas!” “Kā no Latvijas? Bet jums ir Padomju Savienības pase?” viņš jautāja. Es pašķīru un parādīju, ka tur ir zīmogs “Latvijas PSR”. “Jā, tiešām Latvija!” viņš atteica. Inspektors piegāja pie sienas un meklēja kaut kādus rādītājus, vai latviešus var vai nevar ielaist. Meklēja, pētīja instrukcijas, taču nevarēja neko atrast un sacīja: “Nu, ja nekas nav teikts, tad acīmredzot latviešus tomēr drīkst laist iekšā!” Viņš pat bija tik laipns, ka pajautāja, pa kuru ceļu mēs plānojam doties atpakaļ un uzreiz piezvanīja un šo punktu, un piekodināja, ka “pēc trim dienām pāri brauks latvieši, tos vajag laist, jo tie ir latvieši, viņi nav no Padomju Savienības!” Tajā brīdī es sajutu, ka mēs tomēr varam izspēlēt patstāvīgas valsts lomu.
Vēlāk gan Bensons bija mazliet uztraucies un sacīja, ka “es tā konstatēju, ka pie jums Latvijā augstskolās runā tikai latviešu valodā! Ko tad mani studenti tur varēs darīt?” Bez valodas jautājuma, būtisks bija arī formālais aspekts, jo Bensons saprata, ka drīz mēs būsim patstāvīgi un paši organizēsim šīs lietas, un Padomju Savienības sabrukšanu uztvēra kā traucēkli turpmākai sadarbībai.

Ierošinošā runa Helsinku Universitātes 350. jubilejā
1990. gada augustā Helsinku Universitāte svinēja savu 350 gadu jubileju. Devos turp kopā ar citiem Padomju Savienības pārstāvjiem. Tur notika grandioza konference ar plenārsēdēm un referātiem. Pirmajā dienā pamanīju, ka Padomju Savienības pārstāvji, tādi bāli savākušies kopā, prātoja: “Ko lai dara? Mums programmā ir ierakstīts, ka no Padomju Savienības būs viens referents un tas būs Ļeņingradas universitātes rektors Merkurjevs, bet viņš ir saslimis un nav atbraucis, un kā tagad būs, jo Padomju Savienība paliks bez referāta un neviens jau nav sagatavojies, lai viņa vietā noreferētu!” Ieminējos, ka esmu sagatavojies, jo katram gadījumam tiešām biju sagatavojies. Viens no Padomju Savienības pārstāvjiem man atbildēja: “Jā, jā, jā! Tu jau tikai gribi man te runāt par brīvo Latviju! Tevi nevar laist pie vārda!” “Kā vēlaties!” es sacīju. Taču beigās viņi tomēr piekrita. Norunāju referātu, un atkal mani vairākas reizes pārtrauca ar aplausiem. Pēc konferences pie manis pienāca viens Dienvidāfrikas pārstāvis un teica: “Encouraging talk, encouraging talk! (ierošinoša runa – angļu val.).” Vaicāju: “Bet, ko tik ierošinošu esmu jums pateicis?” “Jūs runājāt par brīvību, par neatkarību un tas skanēja tik skaisti!” atbildēja šis cilvēks.

Taču pats interesantākais notika, kad 1992. gadā turp braucu jau kā neatkarīgas valsts vadošās augstskolas rektors, lai noslēgtu sadarbības līgumu ar Helsinku Universitāti. Vakarā restorānā mūs pieņēma Helsinku Universitātes rektors un kanclers. Es biju ar savu kundzi un toreizējo vēstnieci Annu Žīguri. Piepeši kanclers pārliecās pār galdu un jautāja: “Vai jūs bijāt tas, kas konferencē 1990. gadā no Padomju Savienības uzstājāties ar referātu?” “Jā, es tas biju!” es apstiprināju. Viņš turpināja: “Mēs bijām bāli, kad jūs runājāt par neatkarīgo Latviju, bet zālē taču sēdēja Padomju Savienības cilvēki! Kā viņi atļāva?” Es sacīju: “Bet viņi taču aplaudēja kopā ar visiem!” “Jā,” viņš teica, “un tas arī bija nesaprotami!” Viņi gan, protams, aplaudēja tāpēc, ka neko nebija sapratuši.

“.. fed-up with the Soviet Union
Barikāžu laiks 1991. gada janvārī arī bija ļoti interesants. Es dzīvoju Dzirnavu ielā, un tur pretī atradās telefona centrāle, stratēģiski svarīgais objekts. Pamanīju, ka tur sāka stumt kaut kādus ratus, gatavojās kaut ko bloķēt, kurināja ugunskurus. PSRS deputāti man sacīja, ka jābrauc uz Maskavu prasīt Gorbačovam, kas šajā valstī notiek. Aizbraucām uz Maskavu, un tur norisinājās ārkārtas kongress. Man blakus sēdēja deputāts Andrejs Dandzbergs, viņam bija ļoti interesanta, smaidīga seja. Gorbačovs pagriezās pret mums un sacīja: “Un šitie baltieši te vēl smaida!”

Vēlu vakarā paguvām atlidot uz Rīgu. Man pretī bija atbraucis šoferis, iela jau bija aizbarikādēta. Atgriežoties mājās, konstatēju, ka neviena no manējiem nav. Meklēju televizoru, lai noskaidrotu, kas notiek, taču izrādījās, ka tas bija rūpīgi noslēpts, apsegts ar segām, lai pasargātu no iespējamā trieciena. Ieslēdzu televizoru, un tur krieviski teica: “Šitie te bandīti, tie Landsberģa cilvēki, ko viņi iedomājas!” Padomāju, ka cauri ir, ka Latvijas televīzija ir ieņemta, bet izrādījās, ka tika raidīts fragments no Ņevzorova filmētā. Tajā vakarā man piepeši pie durvīm piezvanīja mans paziņa sporta ārsts un sacīja: “Juri, un tu te sēdēsi viens pats? Sēžamies automašīnā un braucam paskatīties, kāda izskatās Rīga!” Apbraukājām naksnīgo pilsētu, bijām gan Rīgas Tehniskajā universitātē, gan Ministru kabinetā, gan Doma baznīcā, gan Latvijas Televīzijā. Un visur bija pilns ar cilvēkiem! Bija skaidrs, ka viņi ir gatavi aizstāvēt savu Latviju jebkurā brīdī jebkuriem līdzekļiem.

1991. gada martā Padomju Savienība vēl nebija sabrukusi, bet Gorbačovs jau visus brīdināja, lai pat nedomā to graut. Uzreiz pēc Gorbačova slavenās runas par Padomju Savienības saglabāšanu es devos uz Norvēģiju slēgt draudzības līgumu ar Oslo Universitāti. Oslo lidostā mani sagaidīja un teica, ka “tūlīt mēs brauksim pie rektora uz pieņemšanu, bet pieņemšana būs ļoti īsa, jo tūliņ pēc tam jums būs jāiet uzstāties mūsu nacionālajā televīzijā!”

Pieņemšanā arī rektors man sacīja: “Nu jā, diemžēl neparedzēti, bet jums jāiet runāt televīzijā! Ierodoties televīzijā, mani uzreiz ierāva attiecīgajā studijā, kur pie manis uzbrūkoši vērsās bārdains žurnālists, kaut arī biju pieradis pie smaidīgajiem amerikāņu žurnālistiem. Jautāju: “Bet, kas te tagad notiks?” “Jūs tūdaļ redzēsiet, kas notiks!” atbildēja žurnālists. Sākās programma un žurnālists paziņoja: “Mums ir jauns materiāls, tūdaļ paskatīsimies, kas notiek Padomju Savienībā!” Un sāka translēt to Gorbačova runu, ka “Padomju Savienība ir vienota valsts” un “tikai vienotībā ir mūsu nākotne”. Tad žurnālists vērsās kamerā un sacīja: “Šeit pie mums studijā ir pārstāvis no Padomju Savienības. Viņš gan saka, ka ir no Latvijas, bet, kā jūs zināt, tā jau ir tās pašas Padomju Savienības sastāvdaļa. Pajautāsim viesim, ko viņš domā par Gorbačova teikto?” Atbildēju, ka “mēs patiešām gatavojamies izstāties no Padomju Savienības, jo mēs bijām neatkarīga valsts un zinām, kā tas ir. Vienmēr esam bijuši tam gatavi un patlaban ir īstais brīdis!” Uz ko žurnālists jautāja: “Cik drīz jums tas varētu izdoties?” Tur nu gan es kļūdījos teikdams, ka diez vai tas izdosies tik drīz. “Jūs droši vien esat fed-up with the Soviet Union? (atēdušies, pārsātināti ar Padomju Savienību – angļu val.)” vaicāja žurnālists. Es nevarēju saprast, kā viņam atbildēt, un tāpēc tikai atkārtoju jau teikto par Latvijas vēlmi būt neatkarīgai valstij. Otrajā dienā, pastaigājoties pa pilsētu, pie parlamenta ēkas redzēju trīs Baltijas valstu pārstāvjus ar nacionālajiem karogiem. Piegāju pie tā, kurš turēja Latvijas karogu, lai patiektos viņam par mūsu valsts aizstāvēšanu. Kad paskaidroju, kas es esmu, viņš atbildēja, ka to jau zinot, jo esot redzējis mani vakar televīzijā. Redzot manu izbrīnu par to, ka esmu paspējis kļūt populārs, viņš man paskaidroja, ka Oslo ir tikai viens nacionālais TV kanāls. Pa to šajās dienās rādot slēpošanas sacensības, ko skatās gandrīz visi. Mani esot rādījuši šo sacensību pārtraukumā.
Arī augusta puča dienas bija diezgan īpatnējas. 1991. gada augustā es atrados atvaļinājumā un uzzināju, ka Rīgā kaut kas notiek. Atbraucu uz Rīgu, sasaucu kopā universitātes vadošos darbiniekus un jautāju: “Jūs zināt, kas Maskavā ir noticis? Tur ir jauna vara. Kāds ir jūsu noskaņojums, vai mēs turpinām strādāt ar tādu ievirzi kā līdz šim, ejot uz patstāvīgu valsti un atdalīšanos, vai arī mēs pakļaujamies jaunajai varai?” Liela daļa darbinieku bija pārsteigti par šo jautājumu, jo bija gaidījuši, kad pateikšu priekšā, kā jārīkojas. Viņi gan mazliet saminstinājās, taču teica, ka turpinās iesākto. Es teicu: “Paldies! Tagad es saprotu, ka man ir darīšanas ar drosmīgiem un par savu rīcību pārliecinātiem cilvēkiem!”
Tajā brīdī nebija nekādu domu par bailēm vai uztraukumu, jo valdīja noskaņojums, vai nu tu ej vienā, vai otrā pusē! Tas bija skaists laiks, jo jebkurā balsojumā, jebkurā akcijā vienmēr bija skaidrs, kurš ir kurā pusē.

Atmodas politika
Iespējams, ka mana Atmodas perioda politika daļai nepatika, jo necentos stimulēt un pat zināmā mēra bremzēju pasākumus, kas raksturīgi pūlim. Piemēram, bija tāds gadījums, kura lielākie iniciatori gan bija Rīgas Tehniskās universitātes studenti, bet mūsējie arī piedalījās. Studenti paņēma zārku vai kaut kādu kasti, izvilka no bibliotēkām visus Ļeņina rakstus, sakrāva vezumā, aizbrauca uz Ķīpsalu un aizdedza ugunskurus. Un es tolaik teicu, ka “tā ir mežonība, jo Viduslaikos tika dedzinātas grāmatas un Hitlers dedzināja grāmatas!” Grāmata nav vainīga! Tāpēc es gribēju aizsteigties pa priekšu, lai mūsējie neizstrādā kādu muļķību.

Atmodas periodā es vadījos pēc principa, ka rektors nav tas cilvēks, kam jāskrien ar politiskiem lozungiem. Reiz man piezvanīja viens dusmīgs cilvēks un sacīja: “Rektor, kas tas ir? Vakar mums pie Brīvības pieminekļa bija sanākšana, bet es jūs tur neredzēju!” Atbildēju, ka “man ir arī savi darbi universitātē!” “Nē,” viņš teica, “jūsu pienākums ir būt pie Brīvības pieminekļa un nekur citur!”
Šajā posmā cilvēki vispār izteikti tiecās pēc lozungiem. Esmu uzstājies arī Latvijas Rakstnieku savienības paplašinātājā plēnumā. Dzejnieks Jānis Peters aicināja mani kā rektoru un sabiedrībā pazīstamu cilvēku, bet man laikam īsti nebija skaidrs, kāda ideja bija tam pamatā. Publicista Mavrika Vulfsona runa bija kā naglai uz galvas, tas bija īstais, par ko tobrīd bija jārunā. Vairāki runātāji par noteiktiem jautājumiem izteicās ļoti asi, bet es runāju to, kas, manuprāt, toreiz mums bija vajadzīgs, par augsti izglītotu cilvēku sagatavošanu, kur Latvija var parādīt savas specifiskās spējas, jo mēs neesam piedēklis Padomju Savienībai, bet gan paši par sevi ar savu stāju.

Tas bija laiks, kad es kā PSRS deputāts jutos brīvs, ka mani nevar īpaši sodīt. Visās iestādēs padomju laikā bija tā saucamās kadru daļas. Es sacīju, ka tie nav vis kadri, bet personāls, un man šķiet, ka Latvijā mēs pirmie pārgājām uz nosaukumu personāldaļa. Līdz ar to tas pārmaiņu vilnis prasīja arī daudz ko citu. Atgriezāmies pie pirmskara nosaukuma Latvijas Universitāte.

Kad bijām atbrīvojušies no padomju varas, atbrauca amerikāņi un lūdza, lai aprakstām, kā mums tas izdevās! Paskaidroju, ka Latvijas Universitāte nekad nav bijusi īsti lojāla padomju varai, tajā, kaut arī apspiestībā, vienmēr valdījis brīvdomības gars. Padomju Savienībā, piemēram, pastāvēja tradīcija iestādes nosaukuma plāksnes augšpusē norādīt tās pakļautību kādai ministrijai vai citai oficiālās varas institūcijai. Es teicu, ka uz Latvijas Valsts universitātes plāksnes ministrija nav jāraksta, jo ministrija atrodas citur un mēs vispār neesam nekādā pakļautībā. Ministrija tikai atbild par mūsu pastāvēšanu un darbību un problēmu gadījumā mēs varam tur griezties pēc palīdzības un aizstāvības. Tā atbildēju arī saviem Krievijas kolēģiem, kuru man jautāja, kāpēc savā nosaukumā esam izmetuši vārdu valsts, jo esam taču valsts dibināta universitāte. Zināju, ka viņi nesapratīs, ja atsaukšos uz to, ka esam atjaunojuši savu vēsturisko nosaukumu. Tāpēc paskaidroju, ka apzīmējums valsts latviešu valodā ir ienācis kā slāvu valodas vārda власть ar nozīmi vara latviskojums. Un mēs negribam būt valsts varai pakļauta universitāte. Gribam būt autonoma.

Par šo savu nostāju gan man radās zināmas pārdomās, kad pēc neatkarības atgūšanas kopā ar citu bijušās PSRS augstskolu rektoriem piedalījos amerikāņu rīkotā seminārā par augstskolu darbības problēmām Austrijā Zalcburgā. ASV augstskolu vadītāji mūs aicināja pēc iespējas pilnīgāk atbrīvoties no dažādu varu “spiedieniem”, iegūstot maksimālu autonomiju. Es atļāvos viņiem paskaidrot, ka mēs Latvijā esam jau ieguvuši tik lielu patstāvību, ka mūsu dibinātāji – Latvijas valsts vara – ir pilnībā aizmirsusi par mums un vispār par mūsu dzīvi vairs neinteresējas un tāpēc arī mums nepalīdz.

Vēsturiskās atšķirības – traucēklis Baltijas universitāšu draudzībai
1990. gadā emigrācijas latvieši, kas ļoti aktīvi sekoja līdzi norisēm Latvijā, uzaicināja mani, Tartu un Viļņas universitāšu pārstāvjus uz Sietlu Amerikas Savienotajās Valstīs, uz Baltijas studiju veicināšanas asociāciju AABS (Association for the Advancement of Baltic Studies), kurā, protams, bija pārstāvētas trīs Baltijas valstis. Visi trīs rektori uzstājāmies pēc kārtas. Es toreiz teicu: “Vai nav savādi, ka šeit, Sietlā, pasaules otrā pusē, mēs, trīs Baltijas valstu rektori, satiekamies, bet Baltijā vēl neesam tikušies!” Lielā emocionālā pacēlumā norunājām, ka, arī atgriežoties mājās, tiksimies regulāri.

1992. gada janvārī man izdevās uzaicināt uz Rīgu Viļņas Universitātes rektoru, Tartu Universitātes rektoru un Latvijas Medicīnas akadēmijas rektoru, jo tajās universitātēs bija iekļautas arī medicīnas studijas, bet mums tolaik tās pastāvēja atsevišķi. Vienojāmies, ka veidosim universitāšu sadarbību, kas sekmēs arī valstu sadarbību. Toreiz parādījās viens ļoti īpatnējs aspekts, ko nebiju gaidījis. Mēs no šīm esam jaunākā universitāte un uzreiz esam dzimuši kā nacionālā universitāte ar latviešu valodu. Es teicu tādu joku, ka “Tartu Universitāte, kā zināms, arī divus mēnešus vēlāk pārvērtās par nacionālo universitāti, jau 1919. gada 1. decembrī, bet interesanti, kad Viļņa svinēs savas nacionālās universitātes dzimšanas dienu?” Un toreiz Viļņas Universitātes rektors palika tāds jocīgs un sacīja, ka tas neesot aktuāli un svarīgi, taču izrādās, ka viņiem ir problēma, jo Viļņas Universitāte par nacionālo kļuva tikai Padomju Savienības laikā. Tad uzreiz apjautu, ka mums vēsturisko atšķirību dēļ draudzība ir ārkārtīgi grūti nodibināma. Lai nu kā, kaut kāds iesākums bija, bet turpinājums diemžēl nesekoja. Varētu teikt, ka mums līgumu ar tālākām valstīm bija daudz vairāk nekā ar kaimiņiem.

Kopsolī ar Eiropas augstskolām
Viens no pirmajiem soļiem, ko darīju pēc neatkarības atgūšanas, reformējot universitāti, ieviesu bakalaura, maģistra un doktora grādu sistēmu, jo zināju, ka Amerikas augstskolās pastāvēja tieši šāda sistēma. Turpretī pie mums bija tikai augstskolas diploms un tālāk varēja iegūt zinātņu kandidāta un zinātņu doktora nosaukumus, turklāt pēdējie divi līmeņi nebija augstskolas diplomi, bet gan Zinātņu akadēmijas piešķirti grādi. Bet es izdomāju, ka augstskolai jābūt pilnvērtīgai un pēc kārtas jāpiedāvā visi šie grādi. Tad, kad sāku šo sistēmu ieviest, es saņēmu ļoti nosodošu zvanu no Zviedrijas no mūsu tautiešiem: “Zaķa kungs, kā jums nav kauna Latvijas Universitāti pārtaisīt par tādu amerikāņu tipa universitāti! Eiropā bakalaura grādu nav!”

Pagāja pāris gadi, es jau biju šo skumjo stāstu daudziem izstāstījis. Man piezvanīja viens latvietis no Hamburgas un sacīja: “Zaķa kungs, neuztraucieties, pie mums Vācijā arī sāk ieviest bakalaura grādus!” Un mani pārņēma tik patīkama sajūta, ka mēs faktiski bijām aizgājuši viņiem pa priekšu! Tajā laikā mēs vispār nevainojami iekļāvāmies reformu gaitā, kas notika Eiropā. Mēs ne vien gājām kopsolī ar Eiropas augstskolām, bet atsevišķos aspektos varbūt pat aizsteidzāmies priekšā.

1992. gadā pie mums studēt uz vienu semestri bija atbraucis Dānijas kroņprincis Frederiks. Tad, kad jūlijā ciemos uz Latviju atbrauca viņa māte Dānijas princese Margarēta, mēs piešķīrām kroņprincim Latvijas Universitātes goda studenta nosaukumu.

Savukārt 1993. gadā Latvijas Universitātē viesojās Romas pāvests. Pēc tam, kad viņš aizbrauca, saņēmu zvanu no Itālijas ar lūgumu, lai nosūtu runu, ko teicu pāvesta pieņemšanā. Jautāju: “Vai tad nu tiešām tik vērtīga runa?” Viņi atbildēja: “Nē, lieta ir pavisam vienkārša! Redziet, jūs gatavojat Itālijai optometrijas speciālistus. Mums Itālijā ir mafija, kas ierobežo optometristus, jo tā ir pelnoša nozare!” Studenti no Itālijas atbrauca pie mums, ieguva diplomus, atgriezās Itālijā un sāka pelnīt milzu naudu, tādējādi iejaucoties mafijas vidē. Mafija bija izdomājusi, ka, “ko viņi te lielās ar Latvijas Universitātes diplomiem. Tādas Latvijas Universitātes nemaz nav!” Un, kā lai tie nabaga speciālisti tagad to pierāda? Un pēkšņi pāvests aizbrauca uz Latvijas Universitāti, tātad tāda tomēr ir! Jo nevar būt, ka viņš aizbraucis uz neesošu augstskolu. Kļuvu slavens ar to, ka man bija šis pierādījums.

Latvijas Universitātes misija – tolaik un tagad
Jāatceras, ka padomju laikos Latvijas Valsts universitāte bija vadošā augstskola Latvijā. Tolaik universitāšu bija daudz mazāk, jo nosaukums tika stingri kontrolēts. Tieši šī iemesla dēļ neatkarības sākumposmā bija vilnis, kas vēlās pāri visām bijušās Padomju Savienības republikām, tie, kas nebija tikuši pie universitātes vārda, par katru cenu centās sevi pārsaukt par universitātēm. Padomju laikos Latvijas Valsts universitāte būtībā pildīja arī Augstākās izglītības ministrijas pienākumus. Kad citas augstskolas gribēja kaut ko darīt, viss bija jāsaskaņo ar Latvijas Valsts universitāti.

Uzskatu, ka Latvijas Universitātei arī patlaban jābūt atbildīgai ne tikai pašai par sevi vien, bet arī par Latvijas augstāko izglītību kopumā, jājūtas nevis kā konkurentei, bet paraugam.

Latvijas Universitāte nedrīkst būt lielīga, tai jābūt izpalīdzīgai. Padomju Savienībā Latvijas Valsts universitātei kā vadošajai bija uzdots kontrolēt, ko dara citi, taču patlaban tam jābūt ne tika daudz uzdotam, kā Latvijas Universitātei pašai jāpiedāvā sava palīdzību.

Runājot par augstskolu konkurenci, tas jāuztver Alma Mater izpratnē. Tāpēc jau tur ir mātes vārds! Māte taču nav tā, kas ir labāka par citām mātēm, bet viņa ir īpaša ar to, ka ir mana māte. Ja – attiecībā pret LU – agrāk to tā noteica oficiālā valstī pastāvošā kārtība, tad tagad universitātei šī sava misija ir jāuzņemas pašai, pašai ikdienā apliecinot, ka spēj ne tikai pati būt paraugs citām augstskolām, bet arī tām palīdzēt celt savu līmeni tā, kā to tai liek Edvarda Virzas vārdi LU himnā:

Celdamās augstāki pati arvienu,
Tautai tu augstāk pacelties liec
.”

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1989 - 1999 saisītās lapas