Sākumlapa > 1989 - 1999 > Cilvēkstāsti >  Intervija ar Māri Olti

Intervija ar Māri Olti

Autors: Indra Butkāne

Vides pētnieks, žurnālists un zivju sabiedrisko attiecību speciālists Māris Olte ir absolvējis Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti. Pats saka, ka nodarbojas ar zivju sabiedriskajām attiecībām, uzsverot, ka arī zivis ir cilvēki un par viņām ir jārunā, jo viņas pašas to nevar. Studiju laikos viņš ir bijis students pēc pilnas programmas – dzīvojis “kojās”, iestājies un aktīvi darbojies korporācijā, un uzņēmies kursa vecākā lomu. Iespējams, tieši tāpēc novērtēts kā “Studentiskākais students”. Students, kurš paspēj visu, arī ļoti labi mācīties. Uzskata, ka universitāte nav kleita vai ceļojums, kas var patikt vai nepatikt.

Kādēļ Jūs izvēlējāties studēt Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē?

Es sevi savādāk nevarēju iedomāties. Man gribējās studēt kaut ko saistībā ar dabu, bet ģeogrāfs es nekādā gadījumā nebiju. Mani interesēja tas, kas bija saistīts ar zivīm, un vienīgā vieta kur to varēja mācīties bija Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Šeit varēja studēt ihtioloģiju.
Nonākot universitātē secināju, ka ir dažāda tipa studenti – tie, kam tā ir zinātne, tie, kam tā ir dzīves filozofija un tie, kam tā ir ģimenes lieta. Man tā vairāk bija filozofija, un ar šo filozofiju es arī nodarbojos.
Mācījos piecus gadus, pēc tam bakalaura studijas pārgāja uz četriem gadiem. Es biju pēdējais piecu gadu students, kurš bija pietiekami neizdarīgs un neizmantoju iespēju vēl dažas ieskaites nokārtot un kļūt par maģistru.
Esmu biologs–ihtiologs, bakalaurs ar piecu gadu izglītību un iespēju kļūt par maģistru.

Vai Jūs būtu gatavs vēlreiz studēt Latvijas Universitātē?

Ja būtu nepieciešamība, es būtu ar mieru mācīties Bioloģijas fakultātē. Var jau būt, ka varētu studēt arī citās pasaules valstu universitātēs, bet Latvijas Universitāte būtu tā vieta, no kuras es startētu.
Bioloģijas fakultāte joprojām man ir “iestaigāta taciņa”. Ja ir kas jauns atrasts, es uz turieni vēl joprojām eju. Savulaik docentam Vismanim, nesu zivju paraugus parazītu noteikšanai, pāris gadus atpakaļ Voldemāram Spuņģim “piespēlējām” jaunu matoņu sugu.

Cik lielā mērā Jūsu pašreizējais darbs saistās ar to jomu, ko studējāt?

Tad, kad tu beidz universitāti, kā jauns cilvēks, tad arī izvēlies ko darīt, es izvēlējos to nepopulārāko ceļu. Es negāju strādāt garantētā darbā, bet gan domāju pats ko tālāk darīšu. Tad nu neformāli es uzņēmos “zivju sabiedriskās attiecības”  un ar šīm zivju sabiedriskajām attiecībām sirsnīgi nodarbojos joprojām.
Ja sabiedrība uzskata, ka zivis nav cilvēki, es izeju no pozīcijas, ka zivs ir cilvēki un par viņām ir jārunā, jo viņas pašas neko pateikt nevar.
 
Kā atšķiras Jūsu toreizējie un tagadējie mācību procesa vērtējumi?

Ļoti noder ķīmija, par ko es biju pārsteigts. Bioloģijas fakultātē bija jāmācās septiņas dažādas ķīmijas piecu gadu laikā. Tagad es tajā ķīmijā jūtos labs! Un es jūtu, ka man tā ir arī vajadzīga.
Vienīgais, ko es toreiz nesapratu un nesaprotu joprojām, kāpēc biologiem ir jāmācās augstākā matemātika. Pasniedzējs Blūmbergs tā arī lika saprast, ka mācīs mums to proporcionāli tam, kā mums pēc tam maksās.
Pat visas tās “marksistiskās” lietas, kas mums bija jāmācās, es vēl saprotu, kāpēc tas bija vajadzīgs.
Bet augstāko matemātiku, un to kāpēc tā bija jāmāca biologiem, to es nesaprotu.
 
Kā Jūs vērtējat, cik daudz jums deva studijas LU? Vai varat šo devumu novērtēt 10 baļļu sistēmā?

8 – tas ir ļoti labi.

Kā Jūs novērtētu, cik daudz Jūs pats centāties iegūt studējot LU? Vai varat, ielikt sev vērtējumu 10 baļļu sistēmā?

7 – labi.
Es biju provokators, zināmā mērā. Staigāju pa Ķīmijas fakultāti ar galifē biksēm un aizmugurē piesprādzētu jenota asti, lai ar to parādītu, ka visi cilvēki ir cēlušies no dzīvniekiem. Bet es biju labi audzināts provokators, atšķirībā no depresīvajiem Rīgas provokatoriem.
Es labi mācījos gan skolā, gan universitātē.

Bijāt budžetā un saņēmāt arī stipendiju?

Jā, stipendija man bija.
Es pat biju kursa vecākais.
Redzi, es iestājos universitātē pēc armijas, jo pirmo reizi netiku bioloģijas fakultātē un gāju armijā. Atnākot no armijas es arī knapi tiku iekšā, dabūju papildus ķīmiju un fiziku mācīties, bet, kad tiku iekšā nebija vairs nekādu problēmu.

Kādi eksāmeni bija jāliek stājoties Bioloģijas fakultātē?

Ķīmija. Mans krišanas akmens – sacerējums un, ja nemaldos, bioloģija.

Kāda ir Jūsu patīkamākā atmiņa, kurā esat Jūs un LU?

Barikāžu laiks bija ļoti interesants, kad visi brauca Zaķusalu sargāt un kinoteātrī “Rīga” dalīja maizītes. Es pa dienām lasīju Grīna “Dvēseļu putenis” un pa naktīm gājām darboties. Laiks bija auksts un ziemīgs – tas sasaucās kopā ar to, kā večiem gāja pa Nāves salu un to, ko mēs tajā laikā darījām vēstures jomā.
“Stūres ielas republika” – Stūres ielā 2A bija kopmītnes, un tur es dzīvoju – ļoti forša vieta. Tur bija gan vēsturnieki, gan filologi, gan citas fakultātes. Koju dzīve bija laba.
Un korporācija bija laba. Es esmu korporācijā “Lettgallia”. Mūsu korporācijā bija arī Sebris un Godmaņa tēvs, un mans vectēvs arī bija šajā korporācijā, līdz ar to, tas bija zināmā mērā pienākums man tur būt. Šis bija interesants laiks sakaru ziņā. Mēs mācījāmies dabūt stipendijas no ārzemju latviešiem, mūsu studentiem. Toreiz biju diezgan aktīvs.
Korporācija, manuprāt, tādam laukos augušam jaunietim ir ļoti labs veids, kādā tikt iekšā jaunajā lielpilsētas dzīves ritmā, jo tu neko nesaproti, un tad te ir tāds kā vecākais brālis uz godīgiem principiem, kas pasaka tev visu alfabētu priekšā. Tā ir tāda cēla lieta kopumā. Nevienu sliktu vārdu nevaru teikt.

Ar ko Jums asociējas Latvijas Universitāte?

“Alma Mater un “Gaudeamus”!
Kad mūsu korporācijai bija 90 gadi, es Lielajā Aulā, ar rapieri rokās diriģēju Gaudeamus, tas bija tāds jubilejas kants. Patiesībā tas ir diezgan traki – trauma uz visu mūžu – iemācīties to garo dziesmu un būt tam, kas dzied visiem priekšā un nedrīkst sajaukt.
No studentu būšanām man atmiņā ir “Studentiskākais students”, kur mēs kopā ar “vēsturnieku” un “fizmatu” dalījām 1. līdz 3. vietu. Tas bija pasākums, kuram no Bioloģijas fakultātes izvirzīja mani, un mēs gājām uz tādu klubu, kur ar citiem sacentāmies asprātībā un galu galā es biju viens no tiem Studentiskākajiem studentiem. Balvā bija tāds kauss, kurš izskatījās pēc keramikas caurules, bet bija oriģināldarbs, un tas kauss bija jāatdod citiem. Tātad es to glabāju četrus mēnešus un atdevu ģeogrāfam. Man šķiet, ka tas varēja būt Latvijas Universitātes to laiku vēsturē pēdējais Studentiskākais students.

Kas Jums nepatika LU?

Ko es varēju saprast no tā, kas patika vai nepatika. Cilvēks jau nenāk uz universitāti tāpēc, ka kaut kas patīk vai nepatīk, tā ir vajadzība, ir jāmācās, jāapgūst to, ko esi atnācis apgūt, un jautājuma par „patīk – nepatīk” vispār nav.
Man nepatika, ka man bieži mugura sāpēja un dažreiz ceļgali – paskriet nevarēja. Pārējais viss patika. Universitāte jau nav kleita vai ceļojums, kurš var patikt vai nepatikt.

Cilvēkam izglītība ir obligāta?

Izglītība ir obligāta, jautājums, kā cilvēks to iegūst. Es domāju, ka cilvēkiem iemāca daudz ko lieku, bet tajā pašā laikā, universitāte parāda kā domāt.
Universitāte iemāca plānveidību, iedod rāmjus, jo es tomēr neesmu tāds plānveidīgs cilvēks. Es atceros, kādus kursa darbus es rakstīju, lai Dievs stāv klāt tiem pasniedzējiem! Bet vairāk vai mazāk viņi mani ir iegrožojuši.

Kāds ir Jūsu studiju laika lielākais netikums?

Mans studiju gadu netikums bija pārāk plašās intereses. Studējot bioloģiju, nebija nekādas vajadzības darboties attiecībā uz diskotēkām, mēģināt pašām ierakstīt kaut kādas dziesmas, vai kopā ar Baušķenieku un Lediņu darboties Radio2A, kur taisījām programmas. Es vienkārši uzreiz nenoskaņojos uz normālu zinātnisku karjeru.

Trīs studiju biedri un pasniedzēji, kurus vēlētos pasveicināt?

Kaspars Siders, viņš tika saukts arī par Mataini. Viņš bija tas, kurš pēc visiem psiholoģiskajiem testiem bija man ļoti līdzīgs, tikai viņš bija pilsētas cilvēks.
Ingus Ērglis ir otrs, kas jāsveicina, toreiz viņš man likās dzīvei pilnīgi nepiemērots cilvēks, šobrīd viņš dzīvo Cesvainē un viņam ir savi darbi.
Un trešā ir Zanīte Ludvika, viņa izspruka no mūsu fakultātes. Es viņai esmu parādā 20 dolārus, jo saderējām, ka viņa nekur nespruks, bet tomēr aizspruka.
No pasniedzējiem, noteikti ķīmiķi Drinku. Viņš bija neorganiskās ķīmijas pasniedzējs, tāds, kurš arī nervu sabrukumu varēja pieburt mums visiem. Viņš bija ļoti prasīgs. Tur ir vesels stāsts. Viņš mūs spīdzināja tik ilgi un viņa prasības bija tik lielas, sakarā ar neorganisko ķīmiju, ka visa grupa nolēma no viņa atteikties, kā no pasniedzēja. Tā kā es biju izvēlēts par kursa vecāko, gāju uz dekanātu un teicu, ka mēs no pasniedzēja atsākamies. Nākošajā dienā pie bija lekcija, viņš liesmojošs ienesās auditorijā un pēc kārtas pajautāja katram konkrēti: “Tu negribi nākt pie manis uz ķīmiju?”, un visi pēc kārtas: “Nē, gribu!”. Izrādījās, ka mēs ar Mataini, vienīgie esam bijuši tie, kas negrib neorganisko ķīmiju, tad nu mēs arī to dabūjām – pēc pilnas programmas, ar visiem pēcdarbiem. Es domāju, ka viņš ļoti labi saprata to domu, un cienīja mūsu dūšu, bet tas kā beigās izrādījās, ka mēs tikai divatā negribam ķīmiju, bija Drinka gājiens numur viens.
Otrs ir akadēmiķis Grēns, viņš mums pasniedza molekulāro bioloģiju. Augstās zinātnes cilvēks, par kuru es toreiz brīnījos un brīnos joprojām.
Un trešais ir Māris Šteinbergs, viņš bija Bioloģijas fakultātē, zināmā mērā neatkarīgs cilvēks, kurš pasniedza mums dažus priekšmetus. Es pie viņa eksāmenā izkritu tikai tāpēc, ka biju nedaudz augstprātīgs pret to, ko viņš mums prasīja. Viņš prasīja man vai ciršļi ir grauzēji, es teicu, jā, bet izrādās, ka ciršļi ir stūrzobji. Ar otro reizi viņš man ielika pieci. Bet Māris Šteinbergs bija tāds kā idejiskais tēvs, viņš bija tas, kurš teica “dariet”. Nu jau viņš ir nelaiķis, un mēs taisām Šteinberga zvejas mačus fakultāti beigušiem studentiem, par godu pasniedzējam, nu jau kādus deviņus gadus. Un ja Šteinbergs uz mākoņa maliņas sēž, es arī viņu gribētu pasveicināt.

Vēlējums LU vai fakultātei!

Es novēlu “turpināt klonēt bioloģiski neatkarīgus indivīdus”. Es biju aizgājis uz fakultāti un paskatījos, kādi cilvēki tur skraida, un iznāk, ka fakultāte no visa cilvēku kopuma dabū ārā zināmus tipāžus un tas mani ļoti savaldzināja. Aizejot uz fakultāti pēc gadiem piecpadsmit, divdesmit, es redzu mazus “Sideriņus”, mazus “Ingusus Ērglīšus”, mazas meitenes “Līgas” un mazas meitenes “Ilzes”. Tie cilvēki ir tādi paši, kādi mēs bijām un viņi nāk un ar savu klātbūtni apstiprina nepieciešamību pēc Bioloģijas fakultātes. Viņi tur mācās un pēc tam nes tās vārdu tālāk. Bioloģijas fakultāte tādā ziņā ir kā filtrs, un man ļoti patīk šis filtrs. Tas ļauj atrast cilvēkiem savu ceļu, vienalga kur tas ir, vai Oksfordā, vai te Rīgā, strādājot “sabiedriskajās attiecībās”.

1989 - 1999 saisītās lapas