Sākumlapa > 1989 - 1999 > Cilvēkstāsti >  Dzintras Stradiņas atmiņstāsts

Dzintras Stradiņas atmiņstāsts

Autors: Gita Siliņa

Dzintra Stradiņa Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē Baltu filoloģijas bakalaura studiju programmā studējusi no 1989. līdz 1994. gadam. Viņa ir starp tiem Filoloģijas fakultātes absolventiem, kas lepojas, būdami pirmās bakalaura programmas pārstāvji. Savās studijās vērtību viņa guvusi ne tikai tās dziļo un pamatīgo zināšanu ieguvē, bet arī faktā, ka dažkārt sabiedrības uzskatos nenovērtētā humanitārā izglītība viņu nodrošinājusi ar vairākām darba vietām. Šāds rezultāts ikdienas no jauna apstiprina pareizo izvēli, kas veikta pirms gadiem – studēt tieši filoloģiju.

Dzintra Stradiņa (dzim. Ločmele) šobrīd dzīvo Madonā. Dzimusi un bērnību pavadījusi Rīgā. Strādā par sabiedrisko attiecību speciāliste Madonas pilsētas domē, žurnālisti Vidzemes Televīzijā un A/S “Latvijas Valsts Meži” rekreācijas centra "Ezernieki” pārvaldnieci. Par sevis saka: “Mani darbi ir arī manas aizraušanās, daudz un bieži ceļoju – patīk vecā, labā Eiropa, esmu bijusi gandrīz visās valstīs, sākot no Sicīlijas līdz pat Norvēģijai.”

Būtiskākās atmiņas man saistās ar to, kāda bija iestāšanās Latvijas Universitātē. Ņemot vērā manu agrāko, ar filoloģiju nesaistīto, mācību pieredzi, šo iestāšanos, varētu dēvēt par neparastu. Iepriekšējā mācību iestāde, ko absolvēju, bija Rīgas 2. medicīnas skola [šobrīd – P. Stradiņa Rīgas 2. medicīnas skola], kurā valodām un literatūrai mācību procesā tika pievērsta salīdzinoši neliela uzmanība. Padziļināti nācās apgūt ķīmiju, bioķīmiju, organisko, neorganisko ķīmiju, mikrobioloģiju, taču tādi mācību priekšmeti, kā latviešu un angļu valoda tika atstāta otrā plānā. Tātad – biju apguvusi diametrāli pretējas lietas tam, ko vēlāk studēju Filoloģijas fakultātē, taču šāda zināšanu bagāža netraucēja mēģināt nokārtot iestājpārbaudījumus izvēlētajā studiju programmā. Turklāt mani sāncenši bija vienaudži no vidusskolas sola, ļoti cītīgi iepriekš gatavojušies šiem eksāmeniem. Tolaik pirmais iestājpārbaudījums bija sacerējums, no kura rezultāta bija atkarīgs, vai iespējams piedalīties konkursa nākamajā kārtā. Nav palicis atmiņā temats, par ko rakstīju, taču spilgti atminos, kā vēlāk fakultātes ēkās foajē izvietotajos sarakstos devos meklēt savu uzvārdu un vērtējumu - es ilgi nevarēju saņemties un apskatīties, jo necerēju, ka rezultāts būs labs… un tad es ieraudzīju, ka mana darba novērtējums ir pieci un pieci, kas nozīmēja pēc tālaika vērtēšanas sistēmas augstāko iespējo atzīmi gan valodā, gan literatūrā. Tas iedvesmoja!

Nākamais bija angļu valodas eksāmens. Taču nu mani sagaidīja milzīga vilšanās un neizpratne, jo nevienā sarakstā, kas bija izvietoti – piestiprināti uz auditoriju durvīm, kurās bija paredzēti šie angļu valodas eksāmeni, nebija mana uzvārda. Es biju tuvu asarām – kas? Kāpēc? Kādēļ ar mani? Risinājumu radu, saņemot drosmi un dodoties pie dekāna, tolaik šajā amatā bija Reinis Bērtulis, kurš tagad jau ir tajā saulē. Ejot viņa kabinetā, vairs asaras valdīt nespēju … savukārt viņš jautāja: “Kas noticis? Kas par lietu?” Izstāstīju savu bēdu stāstu. Piecēlies no savas vietas, viņš, lūdza uzgaidīt un pārlapojis dokumentus, smaidot sniedza roku un sacīja: “Es Jūs apsveicu kā jauno studenti!” Ieguvu arī radušās situācijas izskaidrojumu – tā kā biju beigusi iepriekšējo izglītības iestādi ar izcilību, iegūstot sarkano diplomu, līdz ar to atrados līdzvērtīgā pozīcijā kā tie vidusskolēni, kas bija absolventi – zelta medaļas ieguvēji. Šī situācija nozīmēja, ka, ja es pirmo pārbaudījumu biju veikusi izcili, tad man nākamajā piedalīties nevajadzēja. Tikai man to neviens nepaziņoja.
Tās ir neaizmirstamas sajūtas. Es pat neatceros, vai dekānam pateicu paldies. Skriešus metos pa kāpnēm lejā uz ielas. Tik laimīga! Šī mana iestāšanās universitātē ir svarīga un zīmīga.

Runājot par studiju procesu universitātē, jāsaka, ka pirmo divu kursu laikā gan nebijām pārāk centīgi studenti, protams, līdz zināmam brīdim, kad apziņa mainījās un sapratām, ka mācīties ir svarīgi. Tolaik modē bija agri apprecēties un es arī piederu pie šiem modīgajiem, laulību ar savu vīru reģistrējām jau studiju 1. kursa laikā. Taču mācībām par sliktu tas nenāca, vien ieviesa zināmas korekcijas sadzīvē.

Atceros ļoti jauku, taču ārkārtīgi stingru pasniedzēju, šķiet, Krēsliņa, bija viņas uzvārds. Viņa pasniedza angļu valodu un savās prasībās bija ļoti konsekventa. Pirmo divu kursu laikā vairākiem kursabiedriem nācās aiziet no universitātes, jo nespēja pasniegt savu veikumu tādā līmenī, kādu to vēlējās redzēt šī pasniedzēja. Savukārt es biju ļoti priecīga, jo man, kā jau minēju, iepriekšējās pieredzes dēļ, angļu valodu nācās apgūt divkārt vairāk un divkārt pamatīgāk. Šodien, protams, jūtos veiksminiece – par to, ka viņa bija tik nepiekāpīga savās prasībās. Un, lai arī mēs, studenti, no šīs pasniedzējas baidījāmies, mēs viņu cienījām, jo savā stingrībā viņa spēja saglabāt cilvēcību un sirsnību. No akadēmiskā personāla visjaukākās atmiņas vēl ir saistībā ar Daci Lūsi, kura bija nākamā (pēc R. Bērtuļa) dekāne šajā fakultātē, arī Valdu Čakari atceros kā izcilu personību, viņa pasniedza “Literatūras vēsturi”. Janīna Kursīte pasniedza studiju kursu par folkloru. Es gan nebiju “izaugusi” līdz folklorai, jo to īsti neizpratu, taču ar prieku atceros kādu ieskaiti, kuru, nokārtoju, ar cienījamo pasniedzēju sarunājoties latgaliešu valodā.

Manu studiju laiks bija trauksmains un interesants, jo šis zīmīgais brīdis – 80.–90. gadu mija ieviesa korekcijas ne tikai politiskajā un ekonomiskajā situācijā mūsu valstī, bet pārmaiņas radās arī studiju procesā – tolaik tikko ārzemju latviešu akadēmiskie spēki ieradās Latvijas Universitātē, lai lasītu lekcijas – Lalita Muižniece, Vaira Vīķe-Freiberga u.c. Diemžēl gan jāsaka, mēs kā studenti nebijām tik apzinīgi, cik varbūt vajadzēja, mēs šīs lekcijas dažkārt neapmeklējām, jo lektoriem studentu apmeklējums nebija obligāta prasība, gluži vienkārši – viņi nevienu no mums nepazina, līdz ar to nevajadzēja pierakstīt savu uzvārdu lekcijas apmeklētāju sarakstā. Savukārt citās lekcijās, kuras bija jāapmeklē obligāti, studenti koleģiāli mēdza pierakstīt viens otru. Reiz gan šāda izdarība beidzās ar pamatīgu skandālu, jo sarakstā vīdēja aptuveni divdesmit studentu uzvārdi, savukārt auditorijā sēdēja vien pieci studenti. Tādējādi šī sistēma tika pamatīgi apkarota – kādu laiku katram studentam bija jāceļas kājās, tiklīdz pasniedzējs nosauca viņa uzvārdu, pārbaudot, kuri ir un kuri nav ieradušies.

Trauksmains bija 1991. gada janvāri. Barikādes. Šie notikumi manā apziņā ir it kā nodalīti no studijām universitātē. Būtiska vieta atmiņā notikumam, kas ir neizdzēšams – mēs, studenti, devāmies pavadīt šajās janvāra dienās OMON uzbrukumu laikā bojā gājušos - iebrukuma laikā Iekšlietu ministrijā tika nogalināti milicijas darbinieki V. Gomonovičs un S. Konoņenko, kā arī skolnieks E. Riekstiņš, režisors un operators A. Slapiņš, kurus nošāva Bastejkalnā. Izvadīšanas ceremonija notika Latvijas Universitātes Lielajā Aulā.
Neatsverams savā unikalitātē ir šis laiks, jo lika pārvērtēt dažādas lietas, nācās kļūt pieaugušiem, paraudzīties uz visu pavisam citādāk. Tolaik man bija nepilnus divus mēnešus vecs bērniņš, kura esamība lika uztvert notiekošo vēl jūtīgāk un personīgāk.

Turpinot par mācībām, man studiju laiks saistās ar ļoti ilgu un pamatīgu urbšanos grāmatās, sēdēšanu bibliotēkās. No tiem laikiem man šīs iestādes aizvien neliekas īpaši vilinošas. Manā mācību procesā, tieši bibliotēkās, tika iesaistīts arī vīrs, kuram nācās palīdzēt un izrakstīt nepieciešamos materiālus, piemēram, no teikām. Protams, kā jau studentiem ierasts, daudzas lietas tika gatavotas pēdējā vakarā, pirms pārbaudījuma – spilgti atceros gadījumu – Misiņa bibliotēku [Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēka] jau slēdza ciet, bet mēs ar vīru vēl sēdējām, jo viņš palīdzēja man kartotēku rakstīšanā. Jāpiebilst – manam vīram ar filoloģiju ir maza saistība – tolaik būdams milicijas darbinieks, viņš vienkārši tika iesaistīts visā notiekošajā.

Svarīgi, ka tādu nejauku lietu, kā parādus studijās – nenokārtotas saistības, mēs, studenti, nepieļāvām. Ar pirmo reizi, lai arī dažkārt ar zināmām grūtībām, pārbaudījums, mūsuprāt, bija jānokārto.

Burvīgas atmiņas saistās ar obligāto piedalīšanos darbos kolhozā, kas notika 1. kursa laikā – Pļaviņu apkaimē kolhozā “Selga”, kur bijām nosūtīti vākt ābolus. Tā sajūta bija neaprakstāma – paši sev saimnieki, saulains un jauks laiks, protams, bija arī jāstrādā. Bet nekavējāmies izmanot šo laiku savā labā - gulējām zem ābelēm, dziedājām. Mana tuvākā kursa biedrene Kristīne Briede (tagad Skrīvele, redaktore izdevniecībā “Zvaigzne ABC”), pirms iestāšanās LU, bija absolvējusi Rīgas franču liceju un prata valdzinoši runāt franciski. Mēs pārējās lūdzām, lai viņa runā franču mēlē, un tolaik modē bija populāra dziedāja Stefānija, kura izpildīja skaistu, melodisku dziesmu “Viesuļvētra”, Kristīne to prata nodziedāt, un mums tik ļoti patika! Tam visam kopumā piemita, nekur citur nesastopama burvība un šarms, ko spēj radīt tikai studentu iztēles un līdztekus esošās realitātes radītā noskaņa.

 

1989 - 1999 saisītās lapas