Sākumlapa > 1979 - 1989 > Desmitgades apraksts

Mainīgie

Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes studentes. 1986. gads. Autors nezināms. I. Veispales krājums.

20. gs. 80. gadu otrā puse Padomju Savienībā ir grandiozu transformāciju, neskaidrību un pretrunu laiks, kas piešķir šim vēstures periodam patiesi karnevālisku noskaņu. Pārkārtojās visa milzīgā valsts un arī Ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte – vispirms labāka sociālisma virzienā, taču jau drīz izrādījās, ka pārkārtošanās ceļa īstais galapunkts ir kaut kas pavisam cits.

Pēc 70. gadu stagnācijas laika un tai sekojošā vairāku gadu perioda, kad padomju pilsoņi regulāri spiesti noraudzīties savu vadoņu bērēs, pirmais īstu pārmaiņu iniciators un vēstnesis bija Mihails Gorbačovs, kurš 1985. gadā kļūst par Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru. Gorbačovs uzreiz radīja no iepriekšējiem valsts vadītājiem atšķirīgu iespaidu – jaunāks, atvērtāks, ar brīvu runas stilu, kurā bija daudz vairāk pastāvošās lietu kārtības kritikas nekā līdz tam ierasts. Gorbačovā ieklausījās un viņam paklausīja – ne tikai tāpēc, ka ģenerālsekretāra teiktajam padomju sistēmā bija likuma spēks, bet arī tāpēc, ka viņam uzticējās.

80. gados universitāte ātri un jutīgi reaģēja uz visām pārmaiņām Gorbačova veidotajā komunistiskās partijas kursā. To gan noteica arī universitātes pakļautība – universitāte tāpat kā jebkura cita augstākās izglītības iestāde atradās Latvijas Komunistiskās partijas pārraudzībā, tajā pastāvēja partijas un komjaunatnes nodaļa, un Latvijas Valsts universitātes rektorus iecēla ar partijas Centrālās komitejas ziņu. 80. gadu periodā Latvijas Valsts universitātei bija divi rektori – Visvaris Millers (1970–1987) un Juris Zaķis (1987–2000).
Līdz pat 80. gadu beigām nekas neliecināja, ka padomju izglītības sistēmai varētu draudēt sabrukums – izglītība funkcionēja saskaņā ar partijas politiku. Saikne starp Komunistisko partiju un universitāti bija samērā vienkārši ieraugāma – partijas dienaskārtībā 80. gadu pirmajā pusē dominēja paātrinājuma (intensifikācijas) politikas kurss – universitātē sprieda par to, kā padarīt ražīgāku disertāciju tapšanu. Tad – pretalkoholisma kampaņa. Universitātē tika dibināta Brīvprātīgās atturības veicināšanas biedrība, kas gan spiesta konstatēt, ka par spīti tās pūliņiem, lielākā daļa studentu alkoholu joprojām lieto un netaisās no tā atteikties skaidrāka pasaules redzējuma labad. Savukārt disertāciju izstrāde 80. gados patiešām intensificējās – gadā vidēji aizstāvētas piecas zinātņu doktora disertācijas, savukārt piecgadē no 1975. līdz 1980. gadam – caurmērā viena gadā. Visvairāk zinātņu doktora grādu 80. gados iegūts fizikas un matemātikas, filoloģijas, kā arī ekonomikas zinātņu nozarēs. Taču ar šo jauno zinātņu doktoru un zinātņu kandidātu skaitu nepietika, lai atjauninātu universitātes mācībspēku saimi – pasniedzēji novecoja un devās pensijā (1986. gadā 71% pasniedzēju ir pirmspensijas vai pensijas vecumā), bet jauno kadru trūkumu visbiežāk kompensēja, piesaistot zinātņu doktorus no Zinātņu akadēmijas.

80. gados universitātē, apvienojot dažādas iepriekš pastāvējušas struktūrvienības, izveidota arī jauna fakultāte – lēmums par Pedagoģijas fakultātes izveidošanu tika pieņemts 1982. gadā, un tā kļuva par Latvijas Valsts universitātes vienpadsmito fakultāti (pirmais dekāns – Gunārs Gulbis). 1983. gadā tajā uzņemti pirmie 123 studenti, bet 1988. gadā fakultātē svinēja pirmo izlaidumu – studijas beidza 97 jaunie skolotāji.

Kopumā Latvijas Valsts universitātē 80. gadu sākumā bija apmēram 5300 klātienes studentu, desmitgades beigās to skaits pieauga par nepilniem 27% (vēl straujāk – par 32% – auga neklātienes studentu skaits). Lielākā daļa no universitātes dienas nodaļas studentiem saņēma stipendijas – 40–45 rubļus jeb apmēram 48–55 latus mēnesī.

Reaģējot uz Gorbačova aicinājumiem izrādīt lielāku iniciatīvu no apakšas, universitātē 80. gados kā pēc auglīga lietus sāka rasties arī dažādas neformālas organizācijas un interešu grupas, kas kļūva par nozīmīgākajām pārmaiņu veicinātājām – oficiālajā mācību procesā jaunas tēmas gan ienca ar ievērojamu novēlošanos.

Pēc cīņas ar visa veida mākslīgās apreibināšanās tehnikām nākamā perestroikas modes lieta, kas vēlāk lika pamatus arī nacionālās atmodas kustībām, bija vides aizsardzība. 1983. gadā Fizikas un matemātikas fakultātē dibinātā “Flora” – pirmā šādas misijas neformāla organizācija Latvijas Valsts universitātē. 1987. gadā augstskolā bija jau piecas šādas vienības. Par lielākajiem vides aktīvistiem tolaik uzskatīti fizmati, svešvalodu studenti, biologi un ģeogrāfi. Šīs organizācijas rīkoja tematiskas tikšanās un diskusijas, kā arī iesaistīja savā darbā studentu celtnieku vienības – šajā laikā tās nodarbojās ne tikai ar darbiem kolhozos, bet arī, piemēram, ar baznīcu vai padomju laikā novārtā atstātu starpkaru perioda pieminekļu atjaunošanu un sakopšanu.

Tāpat kā visā padomju Latvijā, arī universitātē 80. gados neatkārtojamu popularitāti piedzīvo Dzejas dienas, Teātra un Mākslas dienas, kā arī studentu festivāli – Fizmatu, Vēsturnieku, Ģeogrāfu dienas, Veselības dienas un citi studentu svētki. Apliecinājums pielaidīgākai oficiālajai attieksmei pret neformālo jauniešu kultūru 80. gadu vidū bija arī universitātē līdzās ierastajiem pašdarbības kolektīviem tapušais “Rokklubs”, “Break klubs”, neskaitāmas grupas pēc populārāko parauga, tiek rīkoti un intensīvi apmeklēti arī koncerti ar tālaika aktuālāko jauno mūziķu piedalīšanos. Latvijas Valsts universitātes Lielo aulu  atvēlēja regulāriem rokmūzikas un popmūzikas koncertiem. Studentu pārpildīti bija “Līvu”, “Pērkona”, “Zodiaka”, “Remix”, “Jumpravas”, Viktora Lapčenoka un citi koncerti. Mūzika kļuva par vienu no populārākajiem veidiem, kā kritizēt, izteikt vilšanos, atsvešināšanos, ideālu un dzīves jēgas zudumu – visai izplatītas noskaņas tālaika jauniešu vidū. Neformālajās sanāksmēs arvien drosmīgāk sprieda arī par tēmām, kas iepriekš bijua publiski nediskutējamo sarakstā. 80. gadu beigās ar jaunām interpretācijām sāka aizpildīt vēstures baltos plankumus, tika domāts par korporāciju atjaunošanu, apspriedas mācību procesā vērojamās kļūdas un nelikumības. Studenti sāka runāt arī par savu sāpīgo pieredzi, piemēram, karu Afganistānā, atkarībām, sarežģītām attiecībām ģimenē.

Skrūvspīlēs samaitātās smadzenes aizvedināja mani uz Filoloģijas fakultāti, no kuras atmiņā palikušas vien grāmatniecības vēsturnieka Alekseja Apīņa lekcijas un epizodiskā saskarsme ar hernhūtiešu rokrakstiem (varbūt apjautu gara radniecību: hernhūtiešiem bija gluži vai maniakāla nosliece pierakstīt pilnu katru rokās nonākušo papīra lapiņu – tāpat kā man). [..]
Sekoja gads, kura laikā bija: intelektuālās diskusijas daudzu nakšu ilgumā; dzeršana padomju disidentu labāko tradīciju garā; daudzu jauku meiteņu sabiedrība gan pa vertikāli, gan pa horizontāli; izlasītu grāmatu kubikmetri un noklausītas mūzikas kilometri; brīnumjauki paģiru rīti, ar taksi braucot nodot tukšo pudeļu maisus; alerģija pret jebkādām stingrām sistēmām un struktūrām un milzīga pietāte pret Venedikta Jerofejeva ievirzes personībām; sapratne, ka nav jēgas vienai sistēmai pretstatīt citu – konservi vien sanāks, garīgi klejojumi telpā un laikā – pārliecinoties, ka to iespējams darīt, paliekot vienā konstantā punktā; dziļum dziļa gremdēšanās tai stipri pretdabiskajā veidojumā, ko dēvē par “es”, neko uzmanības vērtu tajā tā arī neatrodot; pārliecība, ka celties iespējams tikai tad, kad esi pēc sirds patikas izvārtījies miskastē (ja sēdi tronī – pirmais solis vedīs lejup); nojausma, ka dzīvot iespējams arī bezrūpīgi (draugs, kurš no “Rīgas balzama” katru dienu nesa laukā pie stilbiem un padusēm pielīmētus polietilēna maisiņus ar šņabi, pildīja pudelēs, realizēja un nopelnīja vairākus tūkstošus rubļu mēnesī). Mājiņa pārtapa par daudzu ļaužu iecienītu pulcēšanās vietu, bet kārtībnieki, aizdomu pilnām acīm pētīdami grāmatu muguriņas no mēbeļu fabrikā nospertajiem materiāliem paštaisītajos plauktos, deklarēja: “Все ясно, притон.” [“Viss skaidrs, zaņķis.”] Pēc tam, kad mani bez trokšņa izlidināja no filologiem (pie labākās gribas nespēju vēsu prātu uztvert kara katedras prasības), dzīves vietas strauji manījās, bet pati esamības forma palika nemainīga: apburoši skaistā un dzīvespriecīgā bezdarbība …
P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes students Guntis Berelis par studijām 80. gados. Nezinu, kāpēc esmu Berelis. 11 dažādi spalvasbrāļi. Rīga: Likteņstāsti, 2000. 12.–14. lpp.

Jautrības dienas rītā jau pulksten astoņos fakultātes visi telpu stūri un stūrīši skan. Tiek samēģinātas balsis, vēlreiz izvingrinātas kājas un rokas dažādiem trikiem. Desmitos LVU lielajās kāpnēs pretī necaurredzamajam skatītāju pūlim iznāk “Fizmatu dienu–85” “Tēvs” – Zigurds Vaivods – un Anita Dūdiņa – pirmo šo dienu organizētāja. Zigurds (plašāk pazīstams ar vārdu “Krabis”) LVU Studentu dienu konkursā tika atzīts par visstudentiskāko studentu mūsu augstskolā.
Dekāns Andris Broks atslēdz “Fizmatu zemi”, un liels pūlis, kora “Juventus” dziedāšanas pavadīts, plūst augšup kā jūra uz ceturto stāvu, kur katru dienu ir fakultāte, bet reizi gadā – “Fizmatu zeme”. Pa gaisu lido lapas ar šīs zemes karti, skan mūzika, lejup pa kāpnēm ripo dīvainas baltas bumbiņas (zinātāji pačukst, ka tas ir šķidrais slāpeklis), avīžzēni iznēsā “Padomju Studenta” speciālizdevumu, kas veltīts fizmatiem. Pa Matemātisko cerību prospektu var aiziet līdz “ZOO”, kur snuķi cilā milzu zilonis, pa būri pārvietojas “amēba”, bet blakus iežogojumā ar kalkulatoru un formulu krājumu rokās mētājas supereksponāts – fizmats ...

Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes 5. kursa studente Ērika Kažoka par Fizmatu dienām 1985. gadā. Liesma. 1985. jūlijs. 31., 32. lpp.

Atmoda

Latvijas Valsts universitātes Aristoteļa svētku pasākums. 1988. gads. Autors nezināms. LU Vēstures muzeja krājums.

1988. gadā Latvijā notika lūzums. Līdz tam pārmaiņu procesi norisinājās kontrolēti un bez būtiskām novirzēm no plāna. Latvijas publiskā telpa pārkārtošanās tempa ziņā pat atpalika no runām un notikumiem Maskavā. Varai nebija iemesla krist panikā. Taču 1988. gadā šāds pamats radās. Vispirms – Radošo savienību plēnumā izskanējusī kritika kliedēja bažas par iespējamām varas represijām, bet dažus mēnešus vēlāk Tautas frontes dibināšana apliecināja Atmodas masveida kustības raksturu. Ar 200 tūkstošu pleca sajūtu runas kļuva vēl drošākas, oratori juta panākumus un līdz ar tiem – sabiedrības atzinību un tuvas uzvaras skurbumu.

Notikumi sāka attīstīties arvien ātrāk un nekontrolējamāk, radot sniega bumbas efektu. Tomēr jāatzīst, ka universitāte jauninājumu ieviešanas ziņā sākotnēji neatradās Atmodas avangardā – pārmaiņas te notika salīdzinoši gausi un piesardzīgi.
Atmodas pasākumos studenti vispirms iesaistījās bez universitātes akcepta un piedalīšanās, taču tika uzraudzīti. Piemēram, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes studenti bija 1987. gadā notikušo pirmo represētajiem veltīto piemiņas pasākumu dalībnieku vidū. Par to viņus no augstskolas ārā neslēdza, bet rekomendēja vasaru pavadīt darbā studentu celtnieku vienībā kādā Latvijai attālākā padomju vai autonomajā republikā. Savukārt mēnesi pēc nozīmīgākās trešās Atmodas organizācijas – Latvijas Tautas frontes (LTF) – dibināšanas arī Universitātē tapa pirmā oficiāli atzītā Atmodas struktūrvienība – Universitātes Tautas fronte.

Taču studentu balsis publiski izskanēja jau LTF dibināšanas kongresā 1988. gada 7. oktobrī, kur Māris Sants runāja ne tikai Latvijas Valsts universitātes, bet visu studentu vārdā un kritizēja mazās studentu izvēles iespējas mācību procesā, programmu vienpusīgumu, iebilda pret izglītības militarizāciju, komjaunatnes iejaukšanos universitātes dzīvē un aicināja padarīt augstāko izglītību par neatkarīgu. Tiesa, līdz universitātes Tautas frontes dibināšanai pretenzijas un prasības vājinājās un no tām palika vien 1988. gada nogalei pavisam neizteiksmīgas tēzes. Universitātes Tautas fronte, uzsākot darbu, aicināja pieņemt likumu par migrāciju, izveidot Latvijas Valsts universitātes filiāli Rēzeknē (kā pirmās lūdz izveidot Humanitāro un Kibernētikas fakultāti), atjaunot mazās skolas izmirstošajos lauku ciematos un ieviest universitātē saimnieciskā aprēķina principus (pa īstam šie principi tiek ieviesti 1989./1990. mācību gadā, kad universitātē uzņemti pirmie maksas studenti. Tāpēc ievērojami (gandrīz 8%) pieauga universitātes studentu skaits).
Par Universitātes Tautas frontes vadītāju kļuva fiziķis Andrejs Panteļējevs, iepriekš – Latvijas Valsts universitātes komjaunatnes organizācijas sekretārs. Šis fakts labi parāda to, ka Atmodas process nebija viennozīmīgs un viendabīgs, ka nākotne netapa no baltas lapas, bet tajā pārklājās un sajaucās dažādas vērtības, zīmes un motīvi. Universitātes Tautas frontes valdē bija arī citas vēlāk populāras personas – Romāns Apsītis, Māris Sants, Juris Bojārs. Daudzi universitātes mācībspēki publiskajā telpā iemantoja atzinību kā tālaika sabiedrībai svarīgu tautsaimniecības, politikas, vēstures, tieslietu un citu jomu eksperti.

Viens no pirmajiem ievērojamiem Atmodas panākumiem bija valsts valodas statusa nostiprināšana latviešu valodai 1988. gada septembrī. Likumsakarīgi arī universitātē vispirms tika paplašināta latviešu valodas apguve, papildus obligātajiem kursiem ieviešot arī brīvprātīgos (tie gan negūst sevišķi plašu atzinību – 1988. gadā universitātē krievu studentiem tika rīkoti latviešu valodas kursi, kurus gan beidza vien 10 cilvēki), vēlāk uzsākot latviešu valodas zināšanu pārbaudi visiem – arī krievu plūsmas reflektantiem – un pakāpeniski pārejot uz mācībām tikai latviski. Iepriekš augstāko izglītību Latvijā varēja iegūt, iztiekot bez latviešu valodas zināšanām, jo mācības notika divās valodās – latviešu un krievu.

1989. gadā nacionālo renesansi universitātē simbolizēja nosaukumu maiņa: “Padomju Students” kļuva par “Universitātes Avīzi”, Zinātniskā komunisma katedra pārtapa par Politoloģijas katedru, PSKP vēstures katedra turpmāk saukta par Sociālpolitikas vēstures katedru. Tomēr augstskolas vēsturiskā nosaukuma atjaunošana bija vēl priekšā. Vēl 1989. gada februārī universitāte vērienīgi svinēja savu 70. gadadienu, izraugoties par atskaites punktu 1919. gada 8. februāri – dienu, kad Latvijas Augstskolas dibināšanas dekrētu parakstīja Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības “galva” Pēteris Stučka.

1989. gadā diezgan klusi tika atjaunoti vēl daži svarīgi universitātes simboli – ģerbonis, studentu korporācijas. Vienu organizāciju vietā stājas citas – 1990. gada maijā pārtrauc darbu universitātes Komunistiskās partijas un komjaunatnes organizācija. Toties savu darbību aktivizē Latvijas Nacionālās neatkarības kustība.

Tomēr veco un jauno simbolu līdzāspastāvēšana turpinājās līdz pat 1990. gada rudenim. Atjaunotajam universitātes ģerbonim vēl gadu bija jāsadzīvo ar P. Stučkas vārdu augstskolas nosaukumā un plāksnē pie ēkas fasādes. Tikai 1990. gada septembrī tika nomainīts vēl viens ģerbonis, kas atrodas ēkas augšdaļā – sirpja un āmura, austošas saules un vārpu vietā nāca lauvas ar vairogu. Vēl 1990. gadā studenti devās ierastajās ražas novākšanas talkās uz kolhoziem. Militārā katedra tika likvidēta tikai 1991. gada 2. janvārī. Universitātē pēc Latvijas Komunistiskās partijas šķelšanās tapa jauna komunistiska partija – šoreiz Latvijas Neatkarīgā komunistiskā partija, kur tobrīd aktīvi darbojās Juris Rozenvalds un Aivars Endziņš. Notika arī neoficiālas šķelšanās un noslāņošanās – iepriekš ārēji salīdzinoši viendabīgajā kopienā parādās nacionālistiski noskaņotie, sapņotāji un nacionālromantiķi, cīnītāji par padomju iekārtu, anarhisti, panki un dumpinieki, vecie ļeņinieši, pārliecinātie sociālisti un interfrontisti, kā arī neizlēmīgie un dažādu straumju nestie “peldētāji”. Izņemot ideoloģiskās pārmaiņas, 90. gadu sākumā notika negaidīti un nozīmīgi pavērsieni arī universitātes cilvēku ikdienas dzīvē. Valsts ekonomika bruka, aiz sevis atstājot totālu preču deficītu un nabadzību. Liela daļa pasniedzēju algā saņēma tikai nedaudz vairāk par tālaika iztikas minimumu, studentu stipendijas bija vēl divarpus reizes mazākas. Taču nauda tukšajos veikalos diez ko nelīdzēja. Tika ieviesta talonu sistēma, taču arī tā negarantēja iespēju tikt pie pusdienām un nepieciešamākajām precēm. Pasniedzēji un studenti spiesti mobilizēties uz stāvēšanu rindās, meklēšanu, dabūšanu, intelektuāļiem nācās kļūt par izdzīvotājiem. Studentiem bija jāsāk domāt arī par vēl kādu jautājumu, kas padomju laikā neradīja raizes – kā atrast darbu pēc diploma saņemšanas? Absolventu oficiālā sadale pa darba vietām ir beigusies, turklāt tas sakrita ar bezdarbu, kas lika daudziem augstākās izglītības ieguvējiem strādāt mazkvalificētus darbus, pārskatot priekšstatus par izglītības vērtību.

Taču tas viss nāca nedaudz vēlāk. Gaidot 20. gs. pēdējo desmitgadi, universitāte lepojās ar pārmaiņām, kas ar to notikušas, plaši stāstīja par to, ka tagad sagatavo arī psihologus, biznesmeņus un menedžerus (tālaika modes profesijas), sapņoja par universitātes pilsētiņu Baltezera krastos un būvēja citus grandiozus attīstības plānus, kā arī tiecās līdzināties slavenākajām Eiropas un Amerikas mācību iestādēm.

Studenti tiek baroti ar oficiālām koncepcijām par reliģiju, ētiku, politekonomiju, filozofiju un vēsturi pēc vienveidīgas sistēmas, un galā – valsts eksāmens marksismā-ļeņinismā. Pilnīgi novārtā atstāti kultūrizglītības jautājumi, piemēram, valoda, literatūra, kultūras vēsture, ekoloģija. [..]
Pašlaik visi izdienējušie studenti obligātā kārtā apgūst otru militāro specialitāti kara katedrā, turklāt atskaitīšana no kara katedras praktiski nozīmē atskaitīšanu no augstskolas. Šeit nav runa par katra pilsoņa pienākumu nepildīšanu valsts aizsardzībā, bet par to, ka mums nav iespējas apgūt savu profesiju, paralēli neapgūstot militāru specialitāti. [..]
Lekciju lasīšanas sistēma patlaban pie mums bieži ir šāda: pasniedzēji triecientempā cenšas nolasīt savu kursu, studenti tik tikko paspēj pierakstīt, iedziļināties nav laika. [..]
Ir nepieciešama sabiedrisko organizāciju funkciju pārvērtēšana. Ļoti bieži komjaunatne uzņēmusies to, kas tai nebūt nepienākas, piemēram, studentu vienības. Tās nav komjauniešu, bet gan studentu vienības. Tomēr šeit monopols pieder komjaunatnei. [..]

Visi minētie trūkumi ir par iemeslu studentu pasivitātei, pesimismam, vienaldzībai ne tikai pret universitātes, bet pat pret visas tautas likteni. Bez iespējas vērtēt, bez augstskolas pašnoteikšanās studenti arī paliks tikai nenozīmīgi zobratiņi lielā mašīnā, kura, iespējams, griežas arī nepareizi. Un tādi augstskolas beidzēji aizies strādāt latviešu tautas labā. Lai atrisinātu minētās problēmas, mēs izvirzām priekšlikumu – pieņemt kongresā rezolūciju par Latvijas augstākās izglītības sistēmas neatkarību. Es ticu, ka tie skolēni, kuri vēl tikai gatavojas kļūt par universitātes studentiem, mācīsies īstā latviešu nacionālajā universitātē, īstā Latvijas vadošajā augstskolā – Latvijas Universitātē.
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes studenta Māra Santa runa Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8. oktobrī. Latvijas Tautas fronte: Pirmais gads. Rīga: Latvijas Tautas fronte, 1989. 102.–104. lpp.

Diemžēl šodien ir jākonstatē, ka mēs esam ļoti tālu no zinātniska sociālā taisnīguma izvērtējuma, jo mūsdienu padomju sociālo zināšanu sfērā apoloģētika dominē pār objektīvo skatījumu. Gadu gaitā ir zaudēta Kārļa Marksa cilvēka koncepcijas jēga, sociālās filozofijas augstais garīgums. Tā vietā stājusies gandrīz visu sabiedrisko zināšanu akla pakļaušana ideoloģijai un šauriem politiskiem mērķiem. Praktiski katras disertācijas, monogrāfijas vai raksta autors ir tiecies pamatot sava darba aktualitāti ar kārtējā partijas līdera citātiem.
Būsim godīgi! Arī mēs, Latvijas vēsturnieki, ekonomisti, filozofi, esam pielikuši savu roku šajā apoloģētikā, gan noliedzot 1940. gada okupācijas faktu un runājot par sociālistisko revolūciju, gan tiecoties teorētiski pamatot Latvijas lauku sētu sagraušanu, gan izdomājot buržuāzisko nacionālismu kā latviešu tautas iedzimtu īpašību.
Tādēļ aicinu visus Latvijas sabiedrisko zināšanu speciālistus nevis augstprātīgi pasvītrot savu speciālista statusu, nevis aizstāvēt savas sociālās lomas priekšrakstus, akadēmiķu un profesoru krēslus, bet atcerēties, ka patiess inteliģents ir tikai tas, kurš spēj
kalpot savai tautai un celt tās pašapziņu. Lai brūk tumsas pils uz māla kājām!
Pēteris Laķis Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8. oktobrī. Latvijas Tautas fronte: Pirmais gads. Rīga: Latvijas Tautas fronte, 1989. 49. lpp.

Mēs esam liecinieki, ka ilūzijas, kuras daudziem mūsu sabiedrībā bija pirms dažiem gadiem un it īpaši pirms dažiem gadu desmitiem, gaist kā dūmi. Un mēs ieraugām šo to tādu, ko agrāk nebijām pamanījuši, bet tajā pašā laikā man šķiet, ka reizē ar jauno realitāti, ko tagad saskatām, mēs iemantojam arī daudz jaunu, skaistu ilūziju. [..]
Neuzspiedīsim vienas vai otras domas monopolu, cīnīsimies par tautas prātiem ar garīgiem ieročiem! Un es domāju, ka mūsu tautai pietiks prāta, lai atšķirtu skaistas ilūzijas no realitātes. Domāju, ka, ja dažādu uzskatu paudēji sacentīsies nevis par to, kurš citādi domājošiem pasacīs vairāk nepatīkamu patiesību, bet gan par to, kurš labāk spēs kalpot tautas reālajām vajadzībām, tad mūsu tautu gaida gaiša nākotne.
Vilnis Zariņš Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8. oktobrī. Latvijas Tautas fronte: Pirmais gads. Rīga: Latvijas Tautas fronte, 1989. 186., 187. lpp.

Un tagad varbūt uz brīdi iedomājieties, ka esat iekļuvuši “laimīgo” pirmkursnieku skaitā... Kādas gan būs jūsu studijas?... Protams, neaizmirstams mēnesis kolhozā un... [Filoloģijas fakultātes] dekāna vietniece doc. Dace Lūse sola jaunu mācību plānu nākamajam gadam. Lielāka uzmanība tiks pievērsta tiem mācību priekšmetiem, kas tieši saistīti ar jūsu izvēlēto specialitāti. [..] Domājot par sabiedriskajiem priekšmetiem – vairāk lekciju tiks atvēlēts filozofijai, kultūras vēsturei, mākslas vēsturei, ētikai, estētikai. Bet marksisms parādīsies tikai kā viena no teorijām ievadā filozofijā (žurnālistiem gan būs arī politoloģija). Viss notiks gandrīz vai pēc labākajām Rietumeiropas universitāšu tradīcijām.
Un vēl. Pa Universitāti klīst rēgs, t.i., baumas, ka beidzējus ar darbu vairs nenodrošināšot. Tas nozīmē, ka jūs mācīsieties sev, ne tikai – lai “tētiņam un māmiņai, un Dzimtenei ir prieks”.

1. kursa žurnālistikas studente Ilze Nagla stāsta. Universitātes Avīze. 1990. 15. marts. 1. lpp.

Iepriekšējo [1989. gada] posmu raksturošu kā sapratnes rašanās periodu. Sapratni par to, ka nav nekādu ārējo spēku, kuri varētu mūs piespiest rīkoties citādāk, nekā paši vēlētos. Varbūt izklausās dīvaini, ka pieminu to kā galveno, bet ik pa brīdim sarunās izdzirdu šādu pretjautājumu: vai dieniņ, ko tad teiks Maskava? Atkal un atkal cilvēki ir jāpārliecina, ka tas, ko saka Maskava, nav nekāds tabu. Diemžēl ir pietrūkusi uzņēmība, varbūt pat drosme, lai radikāli mainītu Universitātes darba stilu. Mans sapnis ir ievirzīt to Rietumeiropas (varbūt pat Amerikas) augstskolu veidolā. [..]
Mans sapnis ir radīt Universitātes pilsētu. Pilsētu ar mērķtiecīgi koncentrētu apbūvi, ar visu to, kas kalpo augstskolai. Viļņas universitāte jau ir ceļā uz campus principu. Ticu, ka ar laiku kaut kur Rīgas tuvumā tiks radīta Latvijas Universitātes pilsētiņa. Arhitektoniski mīļa un piesātināta ar studiju garu. Te būs savas pļavas, ezeri, meži... [..] Mans skats pievērsts Mazā Baltezera krastiem...
LU rektors Juris Zaķis intervijā augstskolas laikrakstam. Universitātes Avīze. 1990. 21. sept. 2., 3. lpp.

 

1979 - 1989 saisītās lapas