Sākumlapa > 1979 - 1989 > LU stāsti >  Atmoda

Atmoda

Autors: Olga Procevska
###NEWS_IMAGE### 1988. gadā Latvijā notika lūzums. Līdz tam pārmaiņu procesi norisinājās kontrolēti un bez būtiskām novirzēm no plāna. Latvijas publiskā telpa pārkārtošanās tempa ziņā pat atpalika no runām un notikumiem Maskavā. Varai nebija iemesla krist panikā. Taču 1988. gadā šāds pamats radās. Vispirms – Radošo savienību plēnumā izskanējusī kritika kliedēja bažas par iespējamām varas represijām, bet dažus mēnešus vēlāk Tautas frontes dibināšana apliecināja Atmodas masveida kustības raksturu. Ar 200 tūkstošu pleca sajūtu runas kļuva vēl drošākas, oratori juta panākumus un līdz ar tiem – sabiedrības atzinību un tuvas uzvaras skurbumu.

Notikumi sāka attīstīties arvien ātrāk un nekontrolējamāk, radot sniega bumbas efektu. Tomēr jāatzīst, ka universitāte jauninājumu ieviešanas ziņā sākotnēji neatradās Atmodas avangardā – pārmaiņas te notika salīdzinoši gausi un piesardzīgi.
Atmodas pasākumos studenti vispirms iesaistījās bez universitātes akcepta un piedalīšanās, taču tika uzraudzīti. Piemēram, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes studenti bija 1987. gadā notikušo pirmo represētajiem veltīto piemiņas pasākumu dalībnieku vidū. Par to viņus no augstskolas ārā neslēdza, bet rekomendēja vasaru pavadīt darbā studentu celtnieku vienībā kādā Latvijai attālākā padomju vai autonomajā republikā. Savukārt mēnesi pēc nozīmīgākās trešās Atmodas organizācijas – Latvijas Tautas frontes (LTF) – dibināšanas arī Universitātē tapa pirmā oficiāli atzītā Atmodas struktūrvienība – Universitātes Tautas fronte.

Taču studentu balsis publiski izskanēja jau LTF dibināšanas kongresā 1988. gada 7. oktobrī, kur Māris Sants runāja ne tikai Latvijas Valsts universitātes, bet visu studentu vārdā un kritizēja mazās studentu izvēles iespējas mācību procesā, programmu vienpusīgumu, iebilda pret izglītības militarizāciju, komjaunatnes iejaukšanos universitātes dzīvē un aicināja padarīt augstāko izglītību par neatkarīgu. Tiesa, līdz universitātes Tautas frontes dibināšanai pretenzijas un prasības vājinājās un no tām palika vien 1988. gada nogalei pavisam neizteiksmīgas tēzes. Universitātes Tautas fronte, uzsākot darbu, aicināja pieņemt likumu par migrāciju, izveidot Latvijas Valsts universitātes filiāli Rēzeknē (kā pirmās lūdz izveidot Humanitāro un Kibernētikas fakultāti), atjaunot mazās skolas izmirstošajos lauku ciematos un ieviest universitātē saimnieciskā aprēķina principus (pa īstam šie principi tiek ieviesti 1989./1990. mācību gadā, kad universitātē uzņemti pirmie maksas studenti. Tāpēc ievērojami (gandrīz 8%) pieauga universitātes studentu skaits).
Par Universitātes Tautas frontes vadītāju kļuva fiziķis Andrejs Panteļējevs, iepriekš – Latvijas Valsts universitātes komjaunatnes organizācijas sekretārs. Šis fakts labi parāda to, ka Atmodas process nebija viennozīmīgs un viendabīgs, ka nākotne netapa no baltas lapas, bet tajā pārklājās un sajaucās dažādas vērtības, zīmes un motīvi. Universitātes Tautas frontes valdē bija arī citas vēlāk populāras personas – Romāns Apsītis, Māris Sants, Juris Bojārs. Daudzi universitātes mācībspēki publiskajā telpā iemantoja atzinību kā tālaika sabiedrībai svarīgu tautsaimniecības, politikas, vēstures, tieslietu un citu jomu eksperti.

Viens no pirmajiem ievērojamiem Atmodas panākumiem bija valsts valodas statusa nostiprināšana latviešu valodai 1988. gada septembrī. Likumsakarīgi arī universitātē vispirms tika paplašināta latviešu valodas apguve, papildus obligātajiem kursiem ieviešot arī brīvprātīgos (tie gan negūst sevišķi plašu atzinību – 1988. gadā universitātē krievu studentiem tika rīkoti latviešu valodas kursi, kurus gan beidza vien 10 cilvēki), vēlāk uzsākot latviešu valodas zināšanu pārbaudi visiem – arī krievu plūsmas reflektantiem – un pakāpeniski pārejot uz mācībām tikai latviski. Iepriekš augstāko izglītību Latvijā varēja iegūt, iztiekot bez latviešu valodas zināšanām, jo mācības notika divās valodās – latviešu un krievu.

1989. gadā nacionālo renesansi universitātē simbolizēja nosaukumu maiņa: “Padomju Students” kļuva par “Universitātes Avīzi”, Zinātniskā komunisma katedra pārtapa par Politoloģijas katedru, PSKP vēstures katedra turpmāk saukta par Sociālpolitikas vēstures katedru. Tomēr augstskolas vēsturiskā nosaukuma atjaunošana bija vēl priekšā. Vēl 1989. gada februārī universitāte vērienīgi svinēja savu 70. gadadienu, izraugoties par atskaites punktu 1919. gada 8. februāri – dienu, kad Latvijas Augstskolas dibināšanas dekrētu parakstīja Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības “galva” Pēteris Stučka.

1989. gadā diezgan klusi tika atjaunoti vēl daži svarīgi universitātes simboli – ģerbonis, studentu korporācijas. Vienu organizāciju vietā stājas citas – 1990. gada maijā pārtrauc darbu universitātes Komunistiskās partijas un komjaunatnes organizācija. Toties savu darbību aktivizē Latvijas Nacionālās neatkarības kustība.

Tomēr veco un jauno simbolu līdzāspastāvēšana turpinājās līdz pat 1990. gada rudenim. Atjaunotajam universitātes ģerbonim vēl gadu bija jāsadzīvo ar P. Stučkas vārdu augstskolas nosaukumā un plāksnē pie ēkas fasādes. Tikai 1990. gada septembrī tika nomainīts vēl viens ģerbonis, kas atrodas ēkas augšdaļā – sirpja un āmura, austošas saules un vārpu vietā nāca lauvas ar vairogu. Vēl 1990. gadā studenti devās ierastajās ražas novākšanas talkās uz kolhoziem. Militārā katedra tika likvidēta tikai 1991. gada 2. janvārī. Universitātē pēc Latvijas Komunistiskās partijas šķelšanās tapa jauna komunistiska partija – šoreiz Latvijas Neatkarīgā komunistiskā partija, kur tobrīd aktīvi darbojās Juris Rozenvalds un Aivars Endziņš. Notika arī neoficiālas šķelšanās un noslāņošanās – iepriekš ārēji salīdzinoši viendabīgajā kopienā parādās nacionālistiski noskaņotie, sapņotāji un nacionālromantiķi, cīnītāji par padomju iekārtu, anarhisti, panki un dumpinieki, vecie ļeņinieši, pārliecinātie sociālisti un interfrontisti, kā arī neizlēmīgie un dažādu straumju nestie “peldētāji”. Izņemot ideoloģiskās pārmaiņas, 90. gadu sākumā notika negaidīti un nozīmīgi pavērsieni arī universitātes cilvēku ikdienas dzīvē. Valsts ekonomika bruka, aiz sevis atstājot totālu preču deficītu un nabadzību. Liela daļa pasniedzēju algā saņēma tikai nedaudz vairāk par tālaika iztikas minimumu, studentu stipendijas bija vēl divarpus reizes mazākas. Taču nauda tukšajos veikalos diez ko nelīdzēja. Tika ieviesta talonu sistēma, taču arī tā negarantēja iespēju tikt pie pusdienām un nepieciešamākajām precēm. Pasniedzēji un studenti spiesti mobilizēties uz stāvēšanu rindās, meklēšanu, dabūšanu, intelektuāļiem nācās kļūt par izdzīvotājiem. Studentiem bija jāsāk domāt arī par vēl kādu jautājumu, kas padomju laikā neradīja raizes – kā atrast darbu pēc diploma saņemšanas? Absolventu oficiālā sadale pa darba vietām ir beigusies, turklāt tas sakrita ar bezdarbu, kas lika daudziem augstākās izglītības ieguvējiem strādāt mazkvalificētus darbus, pārskatot priekšstatus par izglītības vērtību.

Taču tas viss nāca nedaudz vēlāk. Gaidot 20. gs. pēdējo desmitgadi, universitāte lepojās ar pārmaiņām, kas ar to notikušas, plaši stāstīja par to, ka tagad sagatavo arī psihologus, biznesmeņus un menedžerus (tālaika modes profesijas), sapņoja par universitātes pilsētiņu Baltezera krastos un būvēja citus grandiozus attīstības plānus, kā arī tiecās līdzināties slavenākajām Eiropas un Amerikas mācību iestādēm.

Studenti tiek baroti ar oficiālām koncepcijām par reliģiju, ētiku, politekonomiju, filozofiju un vēsturi pēc vienveidīgas sistēmas, un galā – valsts eksāmens marksismā-ļeņinismā. Pilnīgi novārtā atstāti kultūrizglītības jautājumi, piemēram, valoda, literatūra, kultūras vēsture, ekoloģija. [..]
Pašlaik visi izdienējušie studenti obligātā kārtā apgūst otru militāro specialitāti kara katedrā, turklāt atskaitīšana no kara katedras praktiski nozīmē atskaitīšanu no augstskolas. Šeit nav runa par katra pilsoņa pienākumu nepildīšanu valsts aizsardzībā, bet par to, ka mums nav iespējas apgūt savu profesiju, paralēli neapgūstot militāru specialitāti. [..]
Lekciju lasīšanas sistēma patlaban pie mums bieži ir šāda: pasniedzēji triecientempā cenšas nolasīt savu kursu, studenti tik tikko paspēj pierakstīt, iedziļināties nav laika. [..]
Ir nepieciešama sabiedrisko organizāciju funkciju pārvērtēšana. Ļoti bieži komjaunatne uzņēmusies to, kas tai nebūt nepienākas, piemēram, studentu vienības. Tās nav komjauniešu, bet gan studentu vienības. Tomēr šeit monopols pieder komjaunatnei. [..]

Visi minētie trūkumi ir par iemeslu studentu pasivitātei, pesimismam, vienaldzībai ne tikai pret universitātes, bet pat pret visas tautas likteni. Bez iespējas vērtēt, bez augstskolas pašnoteikšanās studenti arī paliks tikai nenozīmīgi zobratiņi lielā mašīnā, kura, iespējams, griežas arī nepareizi. Un tādi augstskolas beidzēji aizies strādāt latviešu tautas labā. Lai atrisinātu minētās problēmas, mēs izvirzām priekšlikumu – pieņemt kongresā rezolūciju par Latvijas augstākās izglītības sistēmas neatkarību. Es ticu, ka tie skolēni, kuri vēl tikai gatavojas kļūt par universitātes studentiem, mācīsies īstā latviešu nacionālajā universitātē, īstā Latvijas vadošajā augstskolā – Latvijas Universitātē.
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes studenta Māra Santa runa Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8. oktobrī. Latvijas Tautas fronte: Pirmais gads. Rīga: Latvijas Tautas fronte, 1989. 102.–104. lpp.

Diemžēl šodien ir jākonstatē, ka mēs esam ļoti tālu no zinātniska sociālā taisnīguma izvērtējuma, jo mūsdienu padomju sociālo zināšanu sfērā apoloģētika dominē pār objektīvo skatījumu. Gadu gaitā ir zaudēta Kārļa Marksa cilvēka koncepcijas jēga, sociālās filozofijas augstais garīgums. Tā vietā stājusies gandrīz visu sabiedrisko zināšanu akla pakļaušana ideoloģijai un šauriem politiskiem mērķiem. Praktiski katras disertācijas, monogrāfijas vai raksta autors ir tiecies pamatot sava darba aktualitāti ar kārtējā partijas līdera citātiem.
Būsim godīgi! Arī mēs, Latvijas vēsturnieki, ekonomisti, filozofi, esam pielikuši savu roku šajā apoloģētikā, gan noliedzot 1940. gada okupācijas faktu un runājot par sociālistisko revolūciju, gan tiecoties teorētiski pamatot Latvijas lauku sētu sagraušanu, gan izdomājot buržuāzisko nacionālismu kā latviešu tautas iedzimtu īpašību.
Tādēļ aicinu visus Latvijas sabiedrisko zināšanu speciālistus nevis augstprātīgi pasvītrot savu speciālista statusu, nevis aizstāvēt savas sociālās lomas priekšrakstus, akadēmiķu un profesoru krēslus, bet atcerēties, ka patiess inteliģents ir tikai tas, kurš spēj
kalpot savai tautai un celt tās pašapziņu. Lai brūk tumsas pils uz māla kājām!
Pēteris Laķis Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8. oktobrī. Latvijas Tautas fronte: Pirmais gads. Rīga: Latvijas Tautas fronte, 1989. 49. lpp.

Mēs esam liecinieki, ka ilūzijas, kuras daudziem mūsu sabiedrībā bija pirms dažiem gadiem un it īpaši pirms dažiem gadu desmitiem, gaist kā dūmi. Un mēs ieraugām šo to tādu, ko agrāk nebijām pamanījuši, bet tajā pašā laikā man šķiet, ka reizē ar jauno realitāti, ko tagad saskatām, mēs iemantojam arī daudz jaunu, skaistu ilūziju. [..]
Neuzspiedīsim vienas vai otras domas monopolu, cīnīsimies par tautas prātiem ar garīgiem ieročiem! Un es domāju, ka mūsu tautai pietiks prāta, lai atšķirtu skaistas ilūzijas no realitātes. Domāju, ka, ja dažādu uzskatu paudēji sacentīsies nevis par to, kurš citādi domājošiem pasacīs vairāk nepatīkamu patiesību, bet gan par to, kurš labāk spēs kalpot tautas reālajām vajadzībām, tad mūsu tautu gaida gaiša nākotne.
Vilnis Zariņš Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā 1988. gada 8. oktobrī. Latvijas Tautas fronte: Pirmais gads. Rīga: Latvijas Tautas fronte, 1989. 186., 187. lpp.

Un tagad varbūt uz brīdi iedomājieties, ka esat iekļuvuši “laimīgo” pirmkursnieku skaitā... Kādas gan būs jūsu studijas?... Protams, neaizmirstams mēnesis kolhozā un... [Filoloģijas fakultātes] dekāna vietniece doc. Dace Lūse sola jaunu mācību plānu nākamajam gadam. Lielāka uzmanība tiks pievērsta tiem mācību priekšmetiem, kas tieši saistīti ar jūsu izvēlēto specialitāti. [..] Domājot par sabiedriskajiem priekšmetiem – vairāk lekciju tiks atvēlēts filozofijai, kultūras vēsturei, mākslas vēsturei, ētikai, estētikai. Bet marksisms parādīsies tikai kā viena no teorijām ievadā filozofijā (žurnālistiem gan būs arī politoloģija). Viss notiks gandrīz vai pēc labākajām Rietumeiropas universitāšu tradīcijām.
Un vēl. Pa Universitāti klīst rēgs, t.i., baumas, ka beidzējus ar darbu vairs nenodrošināšot. Tas nozīmē, ka jūs mācīsieties sev, ne tikai – lai “tētiņam un māmiņai, un Dzimtenei ir prieks”.

1. kursa žurnālistikas studente Ilze Nagla stāsta. Universitātes Avīze. 1990. 15. marts. 1. lpp.

Iepriekšējo [1989. gada] posmu raksturošu kā sapratnes rašanās periodu. Sapratni par to, ka nav nekādu ārējo spēku, kuri varētu mūs piespiest rīkoties citādāk, nekā paši vēlētos. Varbūt izklausās dīvaini, ka pieminu to kā galveno, bet ik pa brīdim sarunās izdzirdu šādu pretjautājumu: vai dieniņ, ko tad teiks Maskava? Atkal un atkal cilvēki ir jāpārliecina, ka tas, ko saka Maskava, nav nekāds tabu. Diemžēl ir pietrūkusi uzņēmība, varbūt pat drosme, lai radikāli mainītu Universitātes darba stilu. Mans sapnis ir ievirzīt to Rietumeiropas (varbūt pat Amerikas) augstskolu veidolā. [..]
Mans sapnis ir radīt Universitātes pilsētu. Pilsētu ar mērķtiecīgi koncentrētu apbūvi, ar visu to, kas kalpo augstskolai. Viļņas universitāte jau ir ceļā uz campus principu. Ticu, ka ar laiku kaut kur Rīgas tuvumā tiks radīta Latvijas Universitātes pilsētiņa. Arhitektoniski mīļa un piesātināta ar studiju garu. Te būs savas pļavas, ezeri, meži... [..] Mans skats pievērsts Mazā Baltezera krastiem...
LU rektors Juris Zaķis intervijā augstskolas laikrakstam. Universitātes Avīze. 1990. 21. sept. 2., 3. lpp.

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1979 - 1989 saisītās lapas