Sākumlapa > 1979 - 1989 > Laikmeta stils >  Vēlreiz par kolhoziem

Vēlreiz par kolhoziem

Autors: Didzis Bērziņš
###NEWS_IMAGE### Arī 80. gados, tieši tāpat kā 50. gados, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes pirmā kursa studenti septembrī devās nevis uz auditorijām, bet kolhoziem. Tā bija jauno studentu dzīves aksioma: “1. kurss – uz kolhozu!” Lekciju un semināru vietā viņus gaidīja kartupeļu, biešu, burkānu u.c. lauki, fiziski smags darbs, lietus, aukstums, slapjas un dubļainas drēbes un apavi.

Padomju Savienībā izglītotajiem vai tīkotājiem iegūt izglītību bija jārēķinās, ka valsts saimnieciskas nepieciešamības gadījumos un aiz ideoloģiskiem apsvērumiem viņus izmantos arī kā nekvalificētā darba darītāju aizstājējus. Ja kartupeļu novākšana rudens lietavu dēļ ieilga arī oktobrī un novembrī, tad universitātē mācības tika pārtrauktas un kolhozu darbos iesaistīja vecāko kursu studentus un pasniedzējus.

Padomju Latvijas kolhozi 80. gados saimnieciskajā ziņā bija noslāņojušies. Daļa varēja lepoties ar augstiem ražošanas radītajiem, labu tehniku un infrastruktūru, tomēr vairākumā valdīja nesaimnieciskums, zems darba ražīgums un slikti saimnieciskie radītāji. Tie ar katru gadu arvien spilgtāk simbolizēja padomju ekonomikas neefektivitāti un darba tikuma irumu Studenti rudeņos parasti nonāca tieši “atpalikušajos” kolhozos, kur izteikti trūka tehnikas un darbaroku, kā arī pārsvarā bija slikta darba organizācija.

Tomēr līdz pat perestroikas pasludinātajam atklātības kursam padomju mediji turpināja uzturēt ilūziju par kolhozos iesaistīto studentu aktīvu un nesavtīgu līdzdalību sociālisma celtniecībā, par inteliģences “tuvināšanos” citām sociālajām grupām, par tās nesavtīgo atbalstu lauku darba ļaudīm viņu smagajā un valstiski nozīmīgajā darbā.
Laikrakstu slejās, televīzijas un radio ziņās dominēja stāsti par studentu darbu tīrumos, pozitīvajiem iespaidiem, iegūto vērtīgo pieredzi un panākumiem šajā sabiedrībai “derīgajā” darbā.

Padomju mediētā realitāte arī šajā ziņā atšķīrās no ikdienas realitātes. Līdzīgi kā 50. gadu studenti, arī 80. gadu studentiem septembris bija jāpavada primitīvos dzīves apstākļos. Visai bieži ēkās, kur izmetināja studentus, vispār nebija labierīcību un apkures. Nereti tās atradās zem klajas debess vai palīgceltnēs. Par īpašu greznību uzskatāms siltais ūdens un dušas. Parasti vienā istabā atradās 10–20 talcinieku gultas. Tikai nedaudzām studentu grupām izdevās nokļūt 80. gadu sadzīves līmenim atbilstīgās kopmītnēs vai to aizstājējtelpās. Ikdienas problēmas veidoja samirkušo drēbju un apavu žāvēšana, to specifiskā smaka, gaisa trūkums cilvēkiem pārblīvētās telpās, kā arī rudeņiem tik raksturīgā biežā saaukstēšanās.

Tāpat kā daudzās padomju dzīves jomās, arī studentu darbā kolhozos virsroku bija guvusi bezatbildīga attieksme pret darbu, nevēlēšanās strādāt un pat atklāta kaitniecība. To īpaši veicināja arī kolhozu ikdiena – traktoru un kravas mašīnu lūšana, pārvadātājtransporta kavēšanās, kastu trūkums, biežās un ilgās dīkstāves u.tml. –, kā arī atziņas par pašu kolhoznieku un kolhoza vadības darba stilu. Tajā dominēja rūpes par savu privāto saimniecību, saviem ienākumiem un labklājību, bet viss, kas bija saistīts ar kolhozu, bija otršķirīgs. Nereti kolhozs bija tikai instruments, lai vairotu savu privātkapitālu.

Jebkura iespēja nestrādāt studentiem darīja prieku. Nereti darba diena tika pavadīta, vienkārši esot uz lauka, nevis strādājot. Sākotnējie kolhozu dzīves “blakusprodukti” – atpūta pie dabas, saviesīgie vakari, sporta pasākumi un privātās attiecības – guva virsroku pār darbu un strādātgribu. Vēl jo vairāk, Padomju Savienības norieta laikā nestrādāšana vai nekvalitatīvi paveikts darbs bija norma, bet apzinīgs un kvalitatīvs darbs – atkāpšanās no normas un nodevība pret savu kolektīvu.
Sava sociālā statusa mazvērtību un saimniecisko izšķērdēšanu 80. gados studenti kompensēja ar uzdzīvi, vietējā ciema ļaužu šokēšanu ar savu uzvedības veidu un attieksmi pret dzīvi. Studentu vidū plauka aizraušanās ar alkoholu. Vietējā dzērienu veikala plauktu tukšošana piederēja pie ikdienas nodarbēm.
Paradoksāli, bet, neraugoties uz to, daudzos kolhozos studentu ieguldījums ražas, it īpaši kartupeļu, novākšanā salīdzinājumā ar tajos kopumā paveikto darbu, bija liels. Daudzi kolhozi paši savus laukus bez studentu darbaspēka pat nespēja nokopt.

Perestroikas laikā, nemitīgi augot padomju iekārtas kritikas vilnim, daudzi studenti sliktu strādāšanu klasificēja kā vienu no pretestības formām pret kolhozos valdošo nesaimnieciskumu. Arī publiskajā telpā sāka skanēt arvien bargāka kritika par studentu izmantošanu nekvalificētā darbā.
Pašiem 80. gadu jauniešiem, tāpat kā 50. gadu studentiem, rudeņi kolhozos palikuši atmiņā kā vairāk vai mazāk neprātīgu piedzīvojumu laiks, kad pirmo reizi izbaudīts studenta statuss, neformālā gaisotnē iepazīti jaunie studiju biedri un veidotas turpmākajos gados noturīgās savstarpējās pazīšanās saites un kolektīvs. Jāteic, ka atmiņas par kolhoza laiku joprojām spilgtas šo laiku piedzīvojušo vidū, tajās dominē stāsti par to – kā mēs (uz)dzīvojām, nevis – kā mēs strādājām.

Padomju varas teorijā sludināto kolektīvo atbildību praksē 80. gados jau pilnā mērā nomainīja visaptveroša kolektīva bezatbildība. Studentu laiks kolhozos beidzās līdz ar padomju iekārtas sabrukumu un kolhozu likvidāciju.

Imants Ziedonis: “Tieši ar padomju varu tas gadījās, ka sanāca kopā un kolhozs radījās.”
Pasaku kino “Kas tas ir kolhozs?”.
Sk.: http://www.pasakas.net/pasaku_kino/saldas_kucinas/kas_tas_ir_kolhozs/

4. septembrī universitātes visu fakultāšu jaunāko kursu studenti, kopskaitā ap 1300, dodas talkā uz republikas lauku saimniecībām. [..] Uz Rīgas rajonu dosies filologi un RMI studenti, Ogres rajonu – ekonomisti, Stučkas rajonā strādās juristi, biologi, svešvalodnieki un ķīmiķi, Saldus rajonā – fiziķi, matemātiķi, vēsturnieki un filozofi. [..] Studentu pienākums septembra mēnesī veikt 20–21 izstrādes dienas normu, galvenokārt kartupeļu un labības novākšanā, kā arī lopbarības sagādē. Grupas, kuras šo uzdevumu veiks ātrāk, varēs doties mājup. [..] Pieredze rāda, ka kopējā darbā aizvadītais mēnesis nostiprina grupas saliedētību, kā, neskatoties uz lietaino laiku, fizisko piepūli un citām varbūtējām likstām, atstāj patīkamas atmiņas. Ne velti vecāko kursu studenti interesējas par iespējām septembrī doties uz saimniecībām. Sevišķi lietderīgi šis posms būs pirmā kursa studentiem, kuri šajā laikā varēs labi viens otru iepazīt un pēc lielās iestājpārbaudījumu slodzes gūt nepieciešamo atpūtu. [..] Nav šaubu, ka universitātes studenti godam izpildīs arī šo pienākumu un tāpat kā iepriekšējos gados ieņems vienu no pirmajām vietām republikas augstāko mācību iestāžu vidū.
LVU ražas novākšanas darbu štāba priekšnieks M. Vītols. Veiksmi darbā! Padomju Students. 1972. 1. sept.

Pagaidām neesam tiktāl sadraudzējušies, lai naidotos, tomēr, ja būs jāpaliek ilgāk par noteikto termiņu, tad gan kolektīvi visi pakārsimies. [..]
[Stučkas rajona Seces padomju saimniecības 2. iecirkņa agronome Līga Dišlere]: “Palīdzību, protams, jūtam, ja nebūtu studentu, kas zina, kā tiktu ar visiem darbiem galā, jo daļa studentu strādā arī graudu kaltē. Kaut arī nav lielu pretenziju, tomēr ar īpašu čaklumu arī neizceļas. Jūtams, ka ar katru gadu studenti ir kaut kādi kūtrāki, nav jauniešus nekāda entuziasma. Strādāt jau strādā ...”
Man paskaidroja, ka strādājošo sastāvā esot iztrūkumi, jo daudzi slimi. Jo arī to viņi nedarot šķirti, slimojot zēni ar meitenēm, bet meitenes ar zēniem... (Filologs gan sapratīs, kāds pārpratums var ieviesties, lietojot nepareizu saikli.)

M. Bogdanova. Rudenī krīt āboli, bet nekrīt studenti. Padomju Students. 1988. 6. okt.

Toties mūsu kolēģi iepriekšējos gados, talkā braucot, ir mācējuši izsaukt uguni uz sevi un tagad joko, ka dažā saimniecībā viņi varēs rādīties tikai nākamajā paaudzē.
I. Voika. Kādi esat un būsiet? Universitātes Avīze. 1989. 7. sept.

Jau [kolhoza] pirmajā vakarā savu vizīti pieteica vietējie “draugi”. Man ir kauns to cilvēku vietā, kuri naktīs ar šņabja pudeli kabatā zemojas un ņaud kā kaķi aiz loga, bet dienā ikvienu no mums uzrunā ar vārdu “Eu!”. Liekas, ka viņu vienīgais prieks strādāt ir tāpēc, lai nopelnīto naudu nodzertu. [..]
Man ir sajūta, ka šo laiku nenodzīvoju, bet nomocīju aprobežotā vidē, kur cilvēki ir pieraduši pie dzīves vienveidības un nevar pat iedomāties, ka var dzīvot arī citādāk. Arī alga, ko mēs saņēmām, ir gaužām smieklīga. Par 14 darba dienām – 29 rbļ. 85 kap., protams, atskaitīts tika par ēdināšanu.
Savam darbam es neredzēju jēgu. Kolhozus vajag likvidēt, bet talciniekus sūtīt uz jaunsaimniecībām, kur prieks par padarīto būtu strādātājam un darba devējam.
Topošā pedagoģe Daiga Lejniece intervijā. Universitātes Avīze. 1990. 19. okt.

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1979 - 1989 saisītās lapas