Sākumlapa > 1979 - 1989 > Cilvēkstāsti >  Imeldas Saulītes atmiņstāsts

Imeldas Saulītes atmiņstāsts

Autors: Gita Siliņa
###NEWS_IMAGE### Imelda Saulīte studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā no 1980. līdz 1984. gadam. Par savu studiju laiku Imelda Saulīte runā ar sirsnīgu pietāti un jaukām nostalģiskām atmiņām, kuras uzjunda aizvien jaunus un jaunus pagātnes brīžus. Viņas dzīve nav iedomājama bez grāmatām un uzticības bibliotēku zinātnei, kuras stingrie pamati stiprināti Filoloģijas fakultātē.

Pašlaik Imelda Saulīte (dzim. Supe) dzīvo Madonā un kopš 2001. gada strādā par Madonas bibliotēkas direktori. No 1984. līdz 2000. gadam – vecākā metodiķe Madonas bibliotēkā.

Ļoti lepojos, ka man bija iespēja studēt un absolvēt Latvijas Universitāti – tolaik Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvoto Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti. Mans studiju laiks saistās ar brīnišķīgām atmiņām, un, iespējams tādēļ, ka mums bija ārkārtīgi sirsnīga un saliedēta grupa – apmēram divdesmit četri vai divdesmit pieci cilvēki, jāpiebilst gan, ka tikai meitenes. Satikāmies 1. kursā, dažāda vecuma, pārsvarā – tikko pēc vidusskolas, katra ar savu savdabīgo skatījumu uz dzīvi. Lielākā daļa, kas studēja, veiksmīgi absolvēja un aizvien vēl strādā bibliotēku nozarē – ir tai uzticīgi, lai arī, nav noslēpums, ka šī joma nebūt nav ienesīgākā. Manuprāt, ievērojamas ir manas bijušās kursa biedrenes Silvija Tretjakova (šodien Latvijas Nacionālās Bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja), Aija Taimiņa (Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas asistente). Jaukas atmiņas sasitās arī ar Daigu Rokpelni, kura šodien vada Valmieras bibliotēku. Tas taču ir skaisti un vērtīgi, ja cilvēkam ir iespēja palikt uzticīgam saviem jaunībā izvirzītajiem mērķiem, saviem iecerētajiem sapņiem, saviem ideāliem. Un mēs tādas bijām – turklāt ar drošu pārliecību par visu, kas notiek. Jādomā, būtiska nozīme bija mūsu grupas kuratores Fainas Didičas aktīvajai darbībai grupas labā. Apbrīnojams cilvēks, augsta ranga speciāliste. Ar viņas padomiem un rūpēm, kas līdzvērtīgas mammas gādībai, mēs izaugām par lietpratējiem. Izlaidumā viņa mums dāvināja piekariņus – laimes atslēdziņas. Mazs necils nieciņš, bet pasniegts ar domu: “Lai jums dzīvē seko veiksme!” Un sekoja, tik tiešām, sekoja veiksme! Piecpadsmit gadus pēc absolvēšanas, tikāmies Ogres centrālajā bibliotēkā, uz šo tikšanos atbrauca aptuveni puse mūsu grupas, bija atkal un atkal patīkam secināt, ka pārsvarā visi strādā ar bibliotēkām saistītā jomā.

Atšķirībā no šolaiku studentiem, mums jāmācās bija piecas, dažkārt sešas dienas nedēļā. Turklāt – pamatīgi, mācību process bija ļoti noslogots. Es, tāpat kā daudzas manas kursa biedrenes, studēju cītīgi, kas nodrošināja man stipendiju – kādu laiku pat augstāko.

Neizbēgama sastāvdaļa – marksisma-ļeņinisma mācību priekšmeti, kas tolaik bija obligāta prasība visās augstskolās PSRS teritorijā. Tā bija piedeva, ko uztvērām kā pašu par sevi saprotamu. Bija gan arī tā, ka kaitināja un šķita, nevajag visu tik sīki un smalki analizēt, apskatīt, pārrakstīt, citēt. Taču ar šodienas skatu pagātnē, es saprotu, ka šo priekšmetu pasniegšanas veids un pieeja tam bija atkarīga no pasniedzēja, no viņa skatupunkta uz dzīvi, uz notiekošo, galu galā – uz šo mācību priekšmetu. Un arī studenta nostāja bija ne mazāk svarīga. Es domāju, ka tie, kas izvērtēja, saprata – jebkura informācija ir jāizsijā caur savu personīgo zināšanu un informācijas sietu.

Piemēram, PSKP vēsturi mums mācīja Aivars Beika, kurš nu jau ir aizsaulē. Viņš veiksmīgi mācēja pasniegt šo attiecīgā laika periodā esošo fenomenu. Manuprāt, šī pasniedzēja manieres atslēga bija viņa harizmātiskā personība, spilgta individualitāte kopā ar dziļu pamatīgumu zināšanās. Aivars Beika vēlākos gados bija Rīgas Centrālās bibliotēkas direktors.

Aizvien vēl uzskatu, ka man ļoti veicies, jo, studējot Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, zinības guvu pie pasniedzējiem, kurus atceroties paliek silti ap sirdi. Pat nav negatīvo emociju, nav sliktās pieredzes! Es ļoti lepojos, ka bija laime – rakstīt savu diplomdarbu Alekseja Apīņa (arī aizsaulē jau) vadībā. Izcils grāmatnieks, daudzu grāmatniecības pētījumu autors, kura intelekta līmenim un apjomīgajām zināšanām konkurence bija neliela. Uzskatu, ka viņš ir Letonikas dibinātājs. Vispārējo bibliogrāfijas kursu lasīja Baiba Sporāne, tagadējā katedras vadītāja – spoža personība, ļoti gudra teorētiķe.

Eksāmenu laiks, tik ļoti neaizmirstams. Sevišķi ja nākas pieminēt “Antīkās literatūras vēsturi”, kuru apguvām pasniedzējas Tamāras Fominas vadībā. Starp studiju biedriem bija paklīdušas runas, ka pasniedzējai ir tuvs ģērbšanās stils – tumša jaciņa un dzintara broša pie tās. Par šīs leģendas patiesumu domāju bez sevišķas pārliecības, taču neticēt arī nedrīkstēja! Ja nu tomēr tas izrādās būtisks kritērijs atzīmes iegūšanas procesā?! Tumšas jakas man toreiz gan nebija, bet dzintara brošu es sadabūju, no kāda aizņēmos un piespraudu, dodoties uz eksāmenu. Pārbaudījumu es nokārtoju un, kas to zina, vai, brošai – drošības garantam, bija vai nebija nozīme. Šādas izdarības populāras bija tikai pirmo studiju kursu laikā.

Gadījās arī, ka nekādi amuleti nelīdzēja un pasniedzēja eksāmenā kādu “izgāza” – tagad, ar šodienas prātu es saprotu, viņas pamatojumu šādai rīcībai – ir absolūti muļķīgi iekalt kaut kādus terminus no galvas, ja nav saprotama to nozīme, ja neproti paskaidrot. Tā nu pasniedzēja Fomina deva mums mācību – nodoties studijām pilnībā, turklāt darboties vajag ar izpratni.
Un vēl praktiskās nodarbības, kuru laikā bija jāveic darbi – informācijas meklēšana bibliotēkās dažādos priekšmetos. Šis process bija ļoti precīzi izplānots, strukturēts un gluds – milzīgs pasniedzēju darbs, tikai tagad es to patiesībā novērtēju – mūsu, studentu, labā visi nepieciešamie materiāli jau bija atlasīti, sakārtoti, atlika tikai aiziet un darīt. Jā, protams, man savulaik likās, ka par daudz akadēmiski, par daudz informācijas, bet tagad es to novērtēju, patlaban tas ir svarīgi, citreiz vairāk, citreiz mazāk – bet noder viss.

Vai iespējams aizmirst braucienu uz kolhozu strādāt 1. kursa studiju laikā?! Mēs devāmies uz Vietalvu – Aizkraukles rajonā. Tā kā tas ir blakus Madonas rajonam – tā bija mana pirmā saskare ar šo pusi. Brīnišķīgas atmiņas! Aizkraukles stacijā iebrauca vilciens, un teju vai viss sastāvs – tikai studenti, un brīnišķīgais cilvēks Aivars Beika. Mūs sagaidīja ar pūtēju orķestri! Tā bija sava laika romantika – nakšņošana kolhoza darbnīcu otrā stāvā, darbs kartupeļu laukā un svarīgi – izplānota kultūras programma arīdzan – mums bija organizēta ekskursija uz rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa memoriālo muzeju “Brakiem”.

Pavisam atsevišķs stāsts būtu jāveltī rosībai kopmītnēs Tālivalža ielā, jo tās dzīves krāsas un toņus dažos vārdos aprakstīt grūti – vienā vietā sadzīvoja filoloģes, juristi, komendante Anna, kura rūpējās, lai būtu kārtība. Domāju, ka katram studentam ir vērts izbaudīt, ko nozīmē tas, ko dēvē par dzīvi kopmītnēs, lai saprastu, kas ir studijas augstskolā. Tāpat kā par stipendijas naudu pirktā tase kafijas kafejnīcā “Argo” blakus kopmītnēm. Kafijai bija tik sevišķa garša, smarža, kādu spēj sajust tikai students – īpašā kafejnīcā, ar īpašām izjūtām, jo ne jau ēdieni vai dzērieni bija galvenais, bet gan emocijas, ko sniedza šāda iespēja – tase kafijas stipendijas dienā.

Tomēr vismīļākās atmiņas man saistās ar darbošanos grāmatniecības pulciņa
Grāmatniecības vēstures sekcijā, kas bija Alekseja Apīņa pārraudzībā. Viņa vadībā varējām izbaudīt sevišķo pieeju grāmatām, tās analizējot izvērtējot grāmatu devumu un arī kritizējot. Viņš mācīja, kā atrast rozīnīti ikvienā, pat pašā garlaicīgākajā lasāmvielā, un sausu teoriju A.Apīnis prata pārvērst par kaut ko neparastu, aizraujošu, tanī pat laikā viņš bija stingrs un prasīgs – bija jāprot pamatot savu domu. Tā bija saruna par grāmatām – kā saldais ēdiens. Visus četrus studiju gadus aktīvi darbojos grāmatniecības pulciņā, kādu laiku pat vadīju. Sarunas, diskusijas par grāmatu, par grāmatniecības vēsturi veidoja mūs, topošos bibliotēku zinātnes pārstāvjus par aktīviem, zinošiem, gudriem cilvēkiem, par tādiem, kas spēj sasniegt mērķi.

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1979 - 1989 saisītās lapas