Sākumlapa > 1979 - 1989 > Cilvēkstāsti >  Gitas Eidukas atmiņstāsts

Gitas Eidukas atmiņstāsts

Autors: Gita Siliņa

Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes studenti kolhozā Stučkas raj. Pilskalnē. 1987. gads. G.Eidukas krājums.

Gita Eiduka Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā studējusi no 1987. līdz 1992. gadam. Viņai atmiņas par studijām šķiet tepat līdzās esošas, tik pat kā ar roku aizsniedzamas, pat aptaustāmas, tomēr tanī pat laikā ātri gaistošas un atmiņu dzīlēs rūpīgi meklējamas, ik pa laikam atrodamas un spodrināmas. Lai nepazūd, lai neaizmirstas. Skaists laiks, dzirkstošs, arī ne bez pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, bet vienmēr pieminams caur atmiņām par bezbēdīgo studentu dzīvi, bez kuras nav iedomājams izbaudīt procesu, kura laimīgās beigas saistās ar fotografēšanos uz Alma Mater kāpnēm.

Pašlaik Gita Eiduka dzīvo Madonas rajona Vestienas pagastā un strādā par Madonas Valsts ģimnāzijas bibliotekāri. Viņa ir arī Madonas rajona skolu bibliotekāru Metodiskās apvienības vadītāja.

Mans diploms vēsta – “piešķirta filologa, latviešu valodas un literatūras skolotāja kvalifikācija” un aizvien vēl esmu saglabājusi savu diplomdarbu – kurā teju simts lappusēs savulaik radīju savu galveno darbu studijās Latvijas Universitātē Filoloģijas fakultātē. Ar roku rūpīgi rakstīts, sarkanos vākos iesiets, un tā nosaukums “Ērika Ādamsona proza”. Cik gan nakšu nebija gulēts, cik daudz kafijas izdzerts, lai taptu mūsu – studentu rakstu darbi studijās – to spēj tikai tāda tauta kā studenti. Mēs bijām jauks kurss, spilgtām personībām bagāts – Juris Grigorjevs, Didzis Liepiņš, Jānis Elsbergs, Nora Rubene (tagad Ikstena), Eduards Liniņš, Ieva Dubiņa, Jānis Andersons, Iveta Viduša, Inga Bodniece (tagad Jākabsone), Ineta Stadgale, Ingūna Daukste-Silasproģe u.c. Savukārt mūsu grupas pieskatītāja jeb kuratore – Ausma Cimdiņa (šobrīd fakultātes dekāne), kurai tika uzticētas rūpes par mums, tomēr par laimi, mūs, pieaugušus cilvēkus nevajadzēja īpaši audzināt – mēs bijām ļoti apzinīgi un nosvērti, tomēr neaizmirsām baudīt bezrūpīgo studentu dzīvi visā tās krāšņumā.

Lai arī atmiņas gadiem ejot bālē, un daža kursabiedra seja to laiku fotogrāfijās, šķiet tāla un nedaudz piemirsta, tomēr ir kaut kas īpašs, ko neaizmirst - tās ir sajūtas. Vai var aizmirst nebēdnīgo gurdenumu, ko sagādājusi nakts, pavadīta studentu cienīgās izklaidēs?! Tomēr šādas aktivitātes nebūt netraucēja, pāris stundu pagulējušiem, celties un doties uz lekcijām. Kursabiedru solidaritātei šādās situācijas bija vairāk kā būtiska nozīme, jo vai tad tikai ar klātesamību varētu uzkrāt būtiskās zināšanas, ko pasniedzēji nepaguruši sniedza? Manos lekciju pierakstos var ļoti labi redzēt – vienā vietā ir mans rokraksts, bet jau nākamajā lappusē – kursa biedrenes cītīgi vilktie teikumi, kura turpināja manis iesākto rakstīt caur koppapīru, tas tādēļ, lai abām būtu lekcijas pieraksti. Studentu savstarpējs atbalsts – kamēr viens gulēja (lai, cik tas draiski neizklausītos), tikmēr otrs sekoja līdzi pasniedzēja stāstam un visu pierakstīja. Neaizmirstami ir mūsu akadēmiskie mācībspēki – pasniedzēji Tamāra Fomina (jau nelaiķe) pasniedza “Antīko literatūru”. Par viņu klīda nostāsti – ja students attiecīgajā situācijā nav bijis cītīgi sagatavojies eksāmenam, taču, ja palaimējās izvilkt biļeti par kādu literāro darbu, kura galvenā sižetiskā līnija bija veltīta vīrieša un sievietes savstarpējām attiecībām, atlicis “uztaisīt” saldsērīgu sejiņu, naivi mirkšķināt acis un runāt par mīlestību, mīlestību, mīlestību … Un, ja viss gājis pēc šāda plāna – eksāmens nokārtots.

Mīļas domas saistās ar kolorīto pasniedzēju Valdu Čakari, Ievu Kalniņu, Sarmu Kļaviņu, Vitoldu Valeini, Martu Rudzīti, arī ar Vilni Eihvaldu – interesants pasniedzējs, pie viņa apguvām latviešu literatūras kursu, viņa vadītās lekcijas dzīvīgākas un neparastākas pavērsa gan tā laika valdošajiem politiskajiem uzskatiem neatbilstošas un progresīvas atziņas, gan pikantie stāstiņi no rakstnieku dzīves. Un tad vēl tāda smalka lieta kā prakses, kuru laikā ieguvām ne tikai nepieciešamās iemaņas izvēlētajā specialitātē, to laikā arī varēja atrast brīdi, lai divatā ar sirdsdraudzeni pārrunātu ar mīlestību saistītās lietas, jo kur nu bez tās, kur bez mīlestības? Tā taču lika celties un lidot, arī krist un sasisties. Dialektoloģijas prakses apguvu Sandras Veinbergas vadībā, braucām uz Rembati un Krapi, tika pētīti šīs puses vietvārdi, obligāta prasība bija arī muzeju prakse, pedagoģiskā prakse – kopā ar Inetu Stadgali, savu tuvo draudzeni – tika apgūta Kokneses vidusskolā.

Studiju laikā kopā ar draudzeni Ingu īrējām Tālivalža ielas kopmītņu 67. istabu. Kad sākām šeit mitināties, istabiņā jau dzīvoja 5. kursa studentes Silvija Jokste un Ināra Vindela. Viņas bija iekārtojušas kladīti, kurā tika pierakstīti studentu pašu radīti spārnoti teicieni. Mēs šo tradīciju tālāk turpinājām.

Te daži citāti:
nāra Ingai: Ar tevi var nomirt.
Inga: Es miršu ar tevi kopā.
Ināra: Kā Romeo un Džuljeta, nē, kā divas Džuljetas.

Inga: Filma „Iemīlējies vīrietis” maksā 80 kapeikas nevis 70 kapeikas. Par iemīlēšanos 10 kapeikas klāt.

Linda runā par Gitas iemūžināšanu savā lugā.
Gita: Tad gan es būšu slavena!
Linda: Es jau apakšā nerakstīšu, ka runa ir par tevi.
Gita: Nu un! Pietiek, ka es pati to zināšu!

Inga uzliek brilles, kurām nav stiklu. Gita par to ir izbrīnīta.
Inga: Priekš kam man stikli, ja man laba redze.

Dace stāsta par rudeni.
Dace: Rudenī, kad kastaņi sprāgst acīm dzirdami…

Linda 2000. gadā pārlasa minēto kladīti.
Linda: Ārprāts, kādas gudrības! Es nekad vairs tik gudra neesmu bijusi!

Jā, mēs dzīvojām “zaļi”, bezrūpīgi, laimīgi un nebēdnīgi tomēr apzinīgi un ar saprātu, jo to pieļāva īpašais, neaprakstāmi nozīmīgais studenta statuss. Kad gan vēl var atļauties iztērēt gandrīz visu pieejamo naudu (stipendiju) jaunas kleitas iegādei? Ja kleita tobrīd ir svarīgāka par sātīgām pusdienām, tad jāpērk kleita! Un, ja tomēr izvēle par labu tiek pusdienām, tad jāšuj pašām – populārajā modes žurnālā “Burdā” rodamie paraugmodeļi tērpiem pietika visām, atlika tikai ķerties klāt. Mēs bijām čaklas rokdarbnieces – Ineta, Inga, es. Skaistās kleitas skapī, protams, netika glabātas, tās likām lietā. Kur citur, ja ne sapošoties uz teātra izrādi! Mēs bijām kaislīgas teātra mākslas pielūdzējas. Te mums neiztrūkstoši vienmēr pievienojās Linda Kilevica no jaunākajiem kursiem, kas tagad dzīvo un strādā Daugavpilī. Dailes teātris, Latvijas Nacionālais teātris, Liepājas teātra viesizrādes. Vēl visa šī pasākuma piedeva – aktieru “medības” pēc izrādes ar ziedu pušķiem, jūsmīgiem skatiem un dvēseles alkām. Tā laika elks, aktieris Mārtiņš Vilsons, manās atmiņās paliks tāds uz visiem laikiem – Filoloģijas fakultātes studentes acīm skatīts, ne ar vienu citu nesalīdzināms. Arī kino – studentu izklaide – bija ļoti iecienīts. Atceros, cik ļoti mūs aizrāva studiju gadu populārā čehu režisora Miloša Formana šedevrs “Amadejs”. Filmas autora skatījums uz Mocarta traģisko personību lika man paraudzīties tik iespaidīgi un dziļi, ka visu turpmāko mūžu esmu centusies minēt komponista dzīves mīklas, kāri tverot jebkuru pieejamo informāciju par viņu. Noteikti šo pārliecību un vērtējumu iespaidoja manis, jaunas studentes, emocijas, ilgas un sapņi, taču tas pierāda, cik ļoti mūsu jaunības dienās sastaptie iedomātie, reālie un citu radītie tēli ietekmē mūsu nākamību.

1979 - 1989 saisītās lapas