Sākumlapa > 1969 - 1979 > Desmitgades apraksts

Mierīgie

Aristoteļa svētkos. 1972. gada 31. augusts. J.Glagoļeva foto. LVKFFDA, 5535N.

70. gadi – stabilitātes, miera un ierastās kārtības nesatricināmības laiks –, arī Latvijas Valsts universitātē. Tā turpināja 60. gados iesākto attīstības kursu – pilnveidoja fakultāšu un katedru struktūru, palielināja studentu skaitu, arvien pilnīgāk iekļāvās Padomju Savienības noteiktajos augstākās izglītības rāmjos. Desmitgadi raksturo arī zinātniski pētnieciskā darba izvēršana un īpaša rosība studentu pašdarbībā un sportā.
No 1969. līdz 1978. gadam par pirmkursniekiem sevi ir saucis 18 721 students. Uzņemto studentu skaits pieauga, ik gadu universitātes saimei piepulcējās vidēji 2000 jaunu studentu dienas, vakara un neklātienes nodaļā. Diplomu ieguva aptuveni 65% no imatrikulētajiem (12 237).

Visvairāk absolventu bija ekonomikas, filoloģijas, fizikas un matemātikas, finanšu un tirdzniecības, kā arī juridiskās zinātnes specialitātē. Salīdzinājumam – 1945.–1968. gadā līderu vidū bija arī vēstures un filozofijas specialitāte, bet pirmajā vietā – filoloģija.
Universitātes 60. gadadienā (1978./1979. mācību gadā) desmit fakultātēs zināšanas apguva 11 225 studenti. Turpināja palielināties fakultāšu skaits. 1970. gadā no Vēstures un filoloģijas fakultātes nošķīrās Filoloģijas fakultāte. Togad tika reorganizēta arī Juridiskā un filozofijas fakultāte, nodibinot atsevišķu Juridisko fakultāti un, apvienojot divas specialitātes, izveidojās jauna – Vēstures un filozofijas fakultāte. Savukārt 1974. gadā no Ekonomikas fakultātes kā patstāvīga vienība tika atdalīta Finanšu un tirdzniecības fakultāte. 1978./1979. mācību gadā darbu uzsāka vēl viena – pēc skaita vienpadsmitā – Vispārizglītojošo skolu vadošo kadru kvalifikācijas celšanas fakultāte.
Universitāte īstenoja partijas un valdības direktīvas un atbilstoši tām pārskatīja un papildināja specialitāšu sarakstu, ieviesa jaunus mācību plānus, izstrādāja atbilstošas priekšmetu programmas. Piemēram, tā realizēja partijas XXV kongresa izvirzītos uzdevumus un PSKP CK lēmumu “Par darbaļaužu ekonomiskās izglītības uzlabošanu”, lielu vērību veltot tautsaimniecībā noderīgu speciālistu sagatavošanai. Tādā nolūkā tika atvērtas jaunas katedras, piemēram, Tirdzniecības ekonomikas, Prečzinības un pārtikas produktu tirdzniecības organizācijas, Statistikas un PSRS tautas saimniecības plānošanas katedra u.c.

Studijas, tostarp pētījumi, ieguva praktiskāku nokrāsu, jo tiem bija viens mērķis – veicināt PSRS tautsaimniecības nozaru attīstību. “Universitātes kolektīvs laikā no 1968. līdz 1978. gadam veicis lielu darbu zinātnisko pētījumu attīstībā, to efektivitātes uzlabošanā, zinātniski tehniskās palīdzības paplašināšanā tautas saimniecībai,” šāds pašvērtējums rodams universitātes 60 gadu jubilejai veltītajā krājumā. Zinātniskajiem pētījumiem bija pieejams liels finansējums, ko galvenokārt nodrošināja uzņēmumu un organizāciju līgumdarbu izpilde. Viens no universitātes desmitgades lolojumiem – 1978. gadā noorganizētais Cietvielu fizikas institūts, kurā strādāja vairāk nekā 300 zinātnisko un tehnisko darbinieku.

Atsevišķās fakultātēs jau pirmā kursa studenti tika informēti par iespējām veikt zinātniski pētniecisku darbu, iekļaujoties katedru zinātniskajā darbā un patstāvīgi pētot savas specialitātes aktuālas problēmas. Par pētniecības uzplaukumu liecina kā mācībspēku, tā studentu saņemtās medaļas un prēmijas par veiksmīgi izstrādātiem pētījumiem – pārsvarā eksaktajās zinātnēs, bet arī humanitārajā jomā, piemēram, 1973. gada Vēstures un filozofijas fakultātes studenta Pētera Laķa apcerējums “Studentu ideāli un to izveides likumsakarības” Vissavienības konkursa pedagoģijas sekcijā ieguva 1. vietu

1970. gadā par P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes rektoru kļuva profesors Visvaris Millers. Viņš šo amatu pildīja līdz pat 1987. gadam. 70. gadu nogalē universitātē strādāja 41 zinātņu doktors (tostarp 27 profesori), 250 docenti, 345 vecākie pasniedzēji un asistenti. Bija strauji palielinājies aizstāvēto disertāciju skaits. Vēsturnieks Heinrihs Strods raksta, ka “20 gadus pēc mācībspēku politiskajām tīrīšanām LVU bija ienākusi jauna, padomju apstākļos adaptējusies mācībspēku paaudze, kas spēja dot nopietnus zinātniskus pētījumus”, taču daļai aizstāvēto disertāciju, viņaprāt, nebija vērtības, jo tās bija aizstāvētas PSKP mācībiestādēs vai rakstītas par tā dēvējamo sabiedrisko zinātņu tēmām. Pēc viņa aplēsēm, 13,7% mācībspēku universitātē nodarbojās ar politisko audzināšanu sabiedrisko zinātņu katedrās. Tika veikti pasākumi, lai bezpartejisko katedru vadītāju skaitu samazinātu vēl zem toreizējiem 17%.
Studijas šajā desmitgadē raksturo arī mācību procesa intensifikācija – 70. gadu vidū tās sāka organizēt pēc tipveida mācību plāniem, kuros norādīti katrai programmai izmantojamie tehniskie mācību līdzekļi, obligātās un papildu literatūras saraksts, studentu patstāvīgā darba apjoms, tā kontroles formas u.c. Studijās arvien vairāk ienāca kinofilmas, diapozitīvi, televīzijas pārraides, tāpēc universitātes auditorijas sāka apgādāt ar moderniem tehniskajiem līdzekļiem. Reflektantiem jau bija iespēja mācīties sagatavošanas kursos.
Līdz ar studentu skaita pieaugumu un dažu fakultāšu straujo izaugsmi tās saskārās ar problēmām: mācībspēku pārslodzi un telpu trūkumu. Piemēram, 1972. gada studiju sākumā Ekonomikas fakultātes dekāns H. Kadiķis pauda, ka fakultātē dienas nodaļas studentu skaits palielinājies par 75 cilvēkiem, taču nav piešķirtas nepieciešamās papildu pasniedzēju štata vienības: “Šādos apstākļos rodas pedagoģiskā darba pārslodze, dažkārt tas tiek veikts sasteigti un traucē mācību spēkiem plašāk izvērst zinātnisko darbu. [..] 950 dienas nodaļas studentiem LVU galvenajā ēkā ir tikai 7 auditorijas. Lielākā daļa dienas un visi vakara nodaļas studenti mācās īrētās telpās – galvenokārt skolās. Tas traucē tehnisko līdzekļu izmantošanu mācībās. Trūkst lielo auditoriju, lai organizētu lekciju lasīšanu plūsmās.” 70. gadu nogalē universitātes rīcībā jau bija 21 ēkas korpuss un vēl astoņas ēkas, kurās norisinās zinātniski pētījumi un saimnieciska darbība.

Desmitgadē valdošās stabilitātes ēnas puses izpaudās studentu daļas vienaldzībā un bezatbildībā pret studiju procesu. 70. gadu sākumā laikraksts “Padomju Students” vairākkārt aktualizēja studentu nesekmības un akadēmisko parādu jautājumu. Universitātē bija nesekmīgi vidēji 10% studentu, par šo rādītāju uztraucās vairāku fakultāšu dekāni. Meklēdami nesekmības pamatojumu atsevišķu fakultāšu lielumā un nepilnīgajā materiāli tehniskajā nodrošinājumā, viņi šādu līmeni pieļāva „par apmierinošu”, tomēr, ņemot vērā 500 akadēmiskos parādniekus pēc ziemas sesijas, atzina to par “nevēlamu parādību, kas pēc iespējas ātrāk jāizskauž”. Universitātes Mācību daļas metodiķe R. Maskalāne akcentēja rektora norādījuma “atskaitīt nesekmības dēļ” nepieciešamību, “lai tie, kas saucas universitātes studenta vārdā, varētu šo nosaukumu izrunāt ar lepnumu”. “Kāda jēga?”, “Ko tas dos?”, “Nu un tad?” – šāda attieksme bija visraksturīgākā paaudzei, kurai 70. gados bija divdesmit, uzskata tālaika Svešvalodu fakultātes studente Valda Melgalve. Iespējams, tieši šo jautājumu mudināti, 70. gadu vidū studenti (visa grupa) neieradās uz eksāmenu, un universitātes pārstāvjiem par tamlīdzīgiem pārkāpumiem atlika tikai secināt – ziemas “sesijas pirmās dienas parāda, ka vairākiem mūsu kolektīvā ir vāja atbildības sajūta, neprasme organizēt savu un citu darbu”. Gan mācībspēki, gan studenti neievēroja ne eksaminācijas laiku, ne norādīto auditoriju. 1974. gada 5. janvārī “universitātes galvenajā ēkā neviens eksāmens nesākās laikā”, jo desmitgades kods: “kāda tam jēga?” un “visi tā dara”. Žurnālists Viesturs Alksnītis saka – tas bija “laiks, kad likās – ja es to nedarīšu, tad varbūt nekas nenotiks”. Vienaldzības miglājs bija apņēmis visu sabiedrību kopumā, ne tikai daļu universitātes studentu. Magnetofons “Aidas”, ārzemju grupas, bārs “Skapis”, kafija par septiņām kapeikām, “kļošenes” un kurpes uz platformas padarīja košāku pasauli, kas tālaika Filoloģijas fakultātes studenta Aivara Kļavja skatījumā 70. gados pēc 60. gadu romantiskās jūsmas, trauksmes un pieteikto pārmaiņu gadiem “kļuva racionālāka, pretrunīgāka un sarežģītāka”.

Par spīti laikmeta kopējam noskaņojumam, universitātē netrūka arī darbīgu un mērķtiecīgu studentu – 70. gadu pozitīvo faktu krājumā ierindojama studentu aktivitāte mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu jaunradē un esošo attīstībā. Paši universitātes pārstāvji to raksturoja par "vispusīgi izvērstu sabiedrisko dzīvi”. Uzskatāmi un koši universitātes notikumi 70. gados bija universitātes ansambļu dalība politiskās dziesmas festivālos un citos konkursos, pārvedot mājās to laureātu godu.

Kopumā desmitgadei universitātes mūžā piemīt vidusposma iezīmes: pēc padomju okupācijas bija aizritējis pietiekami ilgs laiks, lai iekļautos tās oficiālajās un neformālajās prasībās, bet vēl bija par agru radikālām pārmaiņām. Tāpēc gan studijās, gan kopējā universitātes noskaņojumā valdīja stabilitāte ar visām tās pozitīvajām un negatīvajām sekām – nobriešanas laiks mainīgajiem 80. gadiem.

Devītā piecgadu plāna izpilde ir partijas un tautas kopīgs uzdevums. Arī padomju studentiem jādod ieguldījums šajā lielajā darbā. (Aplausi.) [..]
Mūsu padomju studenti ir cēlušies no strādniekiem, zemniekiem un darba inteliģences, vārdu sakot, viņi ir to cilvēku miesa un asinis, kuri ar savu darbu rada iespēju jaunatnei sasniegt zinību kalngalus. (Ilgi aplausi.) [..]
Man ir patīkami jums paziņot, ka partijas Centrālā komiteja un valdība saskaņā ar PSKP XXIV kongresa direktīvām šajās dienās pieņēmušas svarīgu lēmumu, kurā paredzēts ievērojami uzlabot mūsu augstāko mācību iestāžu studentu un vidējo speciālo iestāžu audzēkņu materiālos apstākļus, kā arī dzīvokļu un sadzīves apstākļus. (Ilgi aplausi.) Konkrēti, paredzēts palielināt stipendijas augstskolu studentiem un tehnikumu audzēkņiem. (Aplausi.) Paredzēts arī uzcelt lielu skaitu jaunu studentu kopmītņu, būtiski uzlabot medicīnisko apkalpošanu un paplašināt iespējas izmantot sanatorijas un kūrvietas, labāk organizēt ēdināšanu, attīstīt sporta bāzi. (Ilgi aplausi.) [..]
Uzticība marksismam-ļeņinismam, proletāriskajam internacionālismam ir cildena mūsu partijas, mūsu komjaunatnes tradīcija, kura augstskolai visnotaļ jānostiprina un jākuplina. (Ilgi aplausi.) [..]
Es ar sevišķu prieku varu jums paziņot, ka par teicamu mācīšanos, trieciendarbu un aktīvu sabiedrisko darbību visi salidojuma dalībnieki apbalvoti ar Ļeņina jubilejas medaļām. (Ilgi, vētraini aplausi. Visi pieceļas. Zāle skandē: “Padomju Savienības Komunistiskajai partijai – slava, slava, slava!”, “Urā!”) [..]
 Lai dzīvo slavenie padomju studenti – jauno komunisma cēlāju cīņas pulks! (Ilgi, vētraini aplausi. Visi pieceļas.)
PSKP CK ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs. Runa Vissavienības studentu salidojumā. 1971. gada 19. oktobrī. Rīga: Liesma, 1971. 4.–17. lpp.

Es domāju, ka mēs tolaik sarīkojām sev tādus nelielus svētkus, ne nu gluži mūžīgos, bet tā – uz kādiem desmit gadiem. Mēs bijām tikko izsprukuši no skolas [..]. Vēl mums bija sasolīts, ka visi ceļi ir vaļā, lai gan, manuprāt, mēs nojautām, kurp tie ved. Mums tika stāstīts, ka tad, kad sev pelnīsim maizīti, tad nu gan drīkstēsim dzīvot, kā pašiem liksies pareizi. Tam gan īsti neticējām. Vēl mūs baidīja ar visādiem “bīteļiem” un viņu kaitīgo ietekmi. Domāju, ka viss šis laiks arī izraisīja nepieciešamību pēc svētkiem. Un tos mēs paši sev radījām.
Haralds Elceris. Daces Balodes rakstā “Mūsu radīšanas gadi”. Avots. 1987. 10. 69. lpp.

Bet kā ir ar pusdienu problēmu Vēstures un filozofijas fakultātē? Starpbrīži nav pārāk gari. Ne vienmēr pietiek laika izstāvēt rindu “Siguldā” vai “Aeroflota” ēdnīcā. Bieži rodas dilemma: vai nu neēst pusdienas līdz lekciju beigām, t.i., dažreiz līdz pulksten 16, vai arī nokavēt kādas lekcijas sākumu.
Valdis Blūzma. Pārdomas pirms finiša. Padomju Students. 1974. 20. jūn.

Atsākušās mācības. Pierakstām lekcijas, bailīgi graužam spalvaskātu politekonomijas semināros, izsakām “dziļu līdzjūtību”, ja kāds pasniedzējs neierodas uz lekciju. Atkal “esam ilksīs”. Tagad gatavojamies 1. maijā sniegt koncertu kolhozā, kurā “nolauzām” savu pirmo kopīgi pavadīto mēnesi.
1. kursa juriste M. Kalēja. Būt studentam vienmēr un visur. Padomju Students. 1974. 28. febr.

Studiju laiks ir skaists, bet grūts, jo diploms par augstskolas beigšanu glabājas aiz desmit atslēgām – desmit sesijām.
Komjaunatnes komitejas sekretāra vietniece I. Trautmane. Jūs gaida 10 sesijas. Padomju Students. 1974. 29. aug.

Aizvadītajā mācību gadā mūsu universitātē veikti vairāki pasākumi, lai pilnveidotu tehnisko mācību līdzekļu izmantošanu. Pēc aparatūras uzskaites datiem fakultātēs un vispārīgajās katedrās šobrīd ir 35 kinoprojekcijas aparāti (lielākā daļa – 16 mm aparatūra); pāri par 100 diapozitīvu (gandrīz puse – “LET” un “Proton” tipa), turpat divi simti magnetofonu, kuru lielāko daļu izmanto Svešvalodu fakultāte, lielāks skaits kinokameru un fotoaparātu [..] 1971./1972. mācību gadā esam noorganizējuši 490 kinoseansus, kuru kopējais skatītāju skaits pārsniedz 10 000.
Mācību daļas inženieris J. Gedrovics. Tehniskie līdzekļi mācību procesā. Padomju Students. 1972. 1. sept.

Mūs dara nemierīgus pagājuša gada relatīvi lielā nesekmība fakultātes 1. kursā. Šogad jādara viss iespējamais pirmā kursa labākai un jau no pirmās dienas prasīgākai ievadīšanai mācību darbā. Tieši prasīguma trūkums praktiskajos darbos, samierināšanās ar darba neizpildi vai paviršu izpildi ir, manuprāt, nopietnākais mūsu darba trūkums ar vakardienas vidusskolniekiem. Dažbrīd liekas, ka, ievadot viņus universitātes darba atmosfērā un specifikā, mēs tos pārāk aizbilstam un vadājam, bet pārāk maz jau no pirmās dienas prasām uzdoto uzdevumu precīzu un negrozāmu izpildi. [..] Mūsu fakultātes kolektīva mērķis ļoti reāls, bet arī ļoti grūts – darbs bez akadēmiskajiem parādniekiem.
Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Ojārs Niedre. Vārds dekāniem. Padomju Students. 1972. 14. sept.

Man ir gadījies dzirdēt domu, ka neesot tiesību saukties par īstu studentu, pirms nav nolikts neviens eksāmens. Zobgalīgākās mēles vēl piemetina – kamēr neesot izkrists nevienā eksāmenā. Nu jau arī mūsu grupa ir aizstāvējusi tiesības saukties par īstiem studentiem. Līdz tam mēs daļēji izjutām tos “jaukumus”, kas raksturīgi tikai sesijas laikam – mācīšanos visu nakti, kafijas un tējas plūdus līdz sajūtai, ka šķiet, galvā visas gudrības sajaukušās, kā tāds akmens ciets siera rutulis, no kura diez vai ko varēs atskaldīt. 6. janvārī K. Marksa ielā 32 jau no agra rīta varēja dzirdēt replikas diezgan izmisīgā kategoriskā tonī: “Esi tik mīļa, pastāsti par mežabrāļu cīņām!” “Ārprāts, un to arī vajadzēja mācīties!?” “Nemēģiniet neviens izvilkt par jauno konstitūciju, tā ir mana biļete!”
Ekonomiskās informācijas mehanizētās apstrādes organizācijas specialitātes 1. kursa studente Anna Rancāne. Pirmās ugunskristības. Padomju Students. 1978. 12. janv.

Studentiem brīva laika nekad nav bijis, bet tai pašā laikā nevienam nav tik daudz brīvā laika kā studentiem.
Sarīkojuma deju pulciņa vecākais Dz. Taurenis. Aicinām dejot. Padomju Students. 1972. 1. sept.

[1972. gada] 31. oktobrī darbu sāks Latvijas Valsts universitātes Sabiedrisko profesiju fakultāte. Pagaidām gan tajā varēs apgūt tikai vienu profesiju – ekskursiju vadītājs, taču cerēsim, ka jau drīzumā topošā fakultāte pilnīgi attaisnos savu nosaukumu. Lekcijas, seminārus un mācību ekskursijas vadīs pieredzes bagāti Republikāniskās Tūrisma Padomes un Rīgas muzeju darbinieki, pazīstami arhitekti un vēsturnieki. Nodarbības notiks divas reizes nedēļā vakaros ar pārtraukumiem sesiju un brīvlaiku mēnešos.
Laipni lūdzam! Padomju Students. 1972. 12. okt.

Lasi:

Porietis, J. (atb. red.). Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātei 60 gadi. Rīga: Avots, 1984.
Strods, H. (zin. red.). Latvijas Valsts universitātes vēsture. 1940–1990. Rīga: Žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 1999.

 

 

1969 - 1979 saisītās lapas