Sākumlapa > 1969 - 1979 > LU stāsti >  Pašdarbība

Pašdarbība

Autors: Inese Salmiņa
###NEWS_IMAGE### Kopsolī ar mācību un zinātnisko darbu universitātē vienmēr aktīvi darbojušies arī dažādi pašdarbības un radošie kolektīvi – sieviešu, vīru un jauktais koris, deju kolektīvi, drāmas ansamblis, simfoniskais un pūtēju orķestris, keramikas pulciņš, kustību teātris un folkloras kopas. Tie visi ir apvienojuši un turpina apvienot vairākas paaudzes – potenciālos, esošos un bijušos studentus, kā arī pasniedzējus.

Kļūstot par daļu no studiju ikdienas, pašdarbības kolektīvi ir piedzīvojuši kā dibināšanas prieku, nopietno gatavošanos un darbu mēģinājumos, kam sekojis radošās darbības uzplaukums ar slavu un atzinību, tā secen nav gājušas arī laikmeta represijas, radošās darbības aizliegšana vai pat pilnīga tās pārtraukšana, trimda un visbeidzot atdzimšana.

Lielākā daļa pašdarbības kolektīvu veidojušies pēckara laikā. Jau 1953./1954. gadā Latvijas Valsts universitātē darbojās astoņi visas augstskolas līmeņa kolektīvi: vīru koris, jauktais koris, simfoniskais orķestris, pūtēju orķestris, drāmas ansamblis, centrālais deju kolektīvs, krievu tautas un mūzikas instrumentu orķestris, bērnu pašdarbības kolektīvs. Labu profesionālo līmeni sasniedza universitātes drāmas ansamblis Noras Katlapes vadībā. Tas sniedza viesizrādes Latvijas pilsētu un ciemu kultūras namos. Statistiskie rādītāji liecina, ka gada laikā kolektīvi sniedza 21 koncertu, ko apmeklēja 13 250 cilvēku. Fakultātēs darbojās trīs kori, septiņi dubultkvarteti, trīs vokālie ansambļi, desmit deju kolektīvi, astoņi dramatiskie kolektīvi. Kolektīvos neorganizētie, individuālie izpildītāji nodarbojās ar mākslas vingrošanu, deklamāciju u.c. Taču līdzās spožajam un salīdzinoši ārišķīgajam panākumu un slavas zenītam, neizpalika radošās darbības cenzūra. Visspilgtāk ierobežojumi, kas pārvērtās reālās represijās 50. gados, skāra Latvijas Valsts universitātes vīru kori (vēlāk kori “Tēvzeme”) un jaukto kori “Daina”.

Latvijas Valsts universitātes pašdarbības kolektīvi augstāko radošā snieguma uzplaukumu piedzīvoja 20. gs. 60.–80. gados. 1969. gadā bija pieci universitātes un desmit fakultāšu radošie kolektīvi. Šis periods pašdarbības kolektīvu dzīvē tiek iezīmēts ar plašu, aktīvu un vērienīgu darbību, tostarp koncertprogrammām gan pašmājās, gan ar viesošanos citās “brālīgajās republikās” – Igaunijā, Lietuvā, Moldāvijā, Ukrainā, Krievijā, gan citās sociālistiskajās valstīs. Koncerti un godalgas pārtapa par ieguldītā darba gandarījuma augļiem. Pakāpeniski profesionalizējoties un paaugstinoties izpildītāju mākslinieciskajai kvalitātei, minētajā periodā īpaši novērtēti tika arī vadītāji. Lielā daļā kolektīvu tieši viņu pašaizliedzība un nesavtīgais darbs nodrošināja ne tikai personīgos valsts apbalvojumus (Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu), bet republikas mēroga atzinību visam kolektīvam (Nopelniem bagātais Tautas koris, Tautas kolektīvs, Tautas deju ansamblis).

Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes lepnums bija 1946. gadā dibinātais deju kolektīvs “Dancis”. 1967. gadā tas ieguva Vissavienības pašdarbības mākslas festivāla pirmās pakāpes laureāta diplomu, bet no IX Vispasaules jaunatnes un studentu festivāla Sofijā 1968. gadā atveda sudraba medaļu. 1977. gadā “Dancis” kļuva par 1. Vissavienības pašdarbības mākslas festivāla laureātu. Deju kolektīva “Dancis” vadītāju rokrakstos tapušas ievērojamās, gadu desmitus skatītāju mīlestību iemantojušās nu jau par klasiku kļuvušās dejas “Es mācēju danci vest”, “Gatves deja”, “Audēju deja”, “Sudmaliņas”, “Pie Daugavas” u.c.

Izcili bija arī Latvijas Valsts universitātes jauktā kora “Juventus” panākumi. Arī 1975. gadā dibinātais sieviešu koris “Minjona” guva atzinību Latvijas PSR un Vissavienības koru konkursos. Augstskolas deju kolektīvi un kori piedalījās visos Latvijas dziesmu svētkos, kā arī Baltijas republiku studentu dziesmu svētkos.
1975. gadā tika atklāts arī universitātes keramikas pulciņš “Vāpe”. Gadu vēlāk – kolektīvs universitātes docētāju un darbinieku bērniem “Dancītis”, bet 1978. gadā darbību uzsāka simfoniskais orķestris, pūtēju orķestris. Vairākās fakultātēs bija savi kolektīvi, bet visās – aģitācijas brigādes, kuras uzstājas skolās un kultūras namos.

70. gados uzplaukumu piedzīvoja 1946. gadā izveidotais Studentu teātris. Tā vadītāja amatā stājās režisors Ārijs Geikins. Teātris ieguva Tautas teātra nosaukumu. Ar M. Friša lugu “Godavīrs un dedzinātāji” ansamblis viesojās Londonā. 1978. gadā Studentu teātrī izveidojas kustību grupa kustību konsultanta Anša Rūtentāla vadībā, kas vēlāk kļuva par Kustību teātri.
Latvijas Valsts universitātes studentu un mācībspēku jaunrades vēsturē ir arī vēl citi pašdarbības kolektīvi un/vai domubiedru grupas.

Svētdien, 1957. gada 29. jūnijā Lubānā LVU vīru koris, kas kopš dibināšanas (1948. g.) bija sniedzis 75 koncertus 35 Latvijas pilsētās, kā arī Lietuvā, Igaunijā un Krievijā, Maskavā un Ļeņingradā, diriģenta H. Medņa vadībā atpūtās pēc iepriekšējās dienas koncerta. Kora dalībniekiem izdevās sameklēt atslēgas un iekļūt Lubānas luterāņu baznīcā. Koncertmeistars J. Lindbergs apsēdās pie ērģelēm, kuras pirms kara bija skandinājis LVU vīru kora diriģents H. Mednis. Maestro H. Mednis šīs ērģeles uzskatīja par vienām no labākajām Latvijā. J. Lindbergs nospēlēja svētceļnieku kora partiju “Ak, tēvija!” no R. Vāgnera operas “Tanheizers”. H. Mednis tūdaļ uzaicināja kori nodziedāt, lai dzirdētu, “..kā skan ar ērģelēm”, un tas tika izdarīts. “Ak, tēvija!” bija kora repertuāra pastāvīga daļa. To dziedāja Padomju Latvijas I Jaunatnes festivālā, arī oficiālajā koncertā Lubānā iepriekšējā vakarā. Tāpēc bez jebkādiem aizspriedumiem to tukšajā baznīcā dziedāja visi – gan partejiskie, gan bezpartejiskie koristi. Taču, kā vēlāk rakstījis anonīms ziņotājs, notikums dažos izraisījis nelabvēlīgas atsauksmes un vietējo partijas organizācijas biedru sašutumu, kas “aizskanēja” līdz pat LVU partijas komitejai. Tā nekavējās 11. jūlijā “kora lietu” izskatīt. Rektors J. Jurgens politiski kvalificēja notikušo kā traipu uz LVU mundiera. Viņš atzina, ka H. Mednis “var diriģēt kaut vai sinagogā un spēlēt ērģeles”, bet Universitātes koris baznīcā dziedāt nedrīkstot. Par galveno vainīgo tika atzīts H. Mednis. Sekoja LVU kompartijas komitejas rīkojumi sodīt vainīgo. Haralds Mednis bija jāatbrīvo no amata.
Latvijas Valsts universitātes vēsture. 1940–1990.
Rīga: Žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 1999. 478. lpp.

Tāpat kā katru rudeni, ansamblis uzņems jaunus dalībniekus. Mēs gaidām entuziasma pilnus jauniešus, kas paši atklājuši teātra mūzas skaistumu, un grib to atklāt arī citiem. Kā visos pašdarbības kolektīvos, lielākās rūpes gan repertuāra izvēlē, gan lomu sadalē mums puišu trūkums. No visas sirds aicinām puišus nekautrēties un atnākt uz drāmas ansambli. Uzņemšana sāksies oktobrī, kad studenti būs atgriezušies no kolhoza. Paziņojumus izliksim fakultātēs un publicēsim “Padomju Studentā”.
Uzmanību! Runā DA! Rubrika “1.kurss”. Padomju Students. 1975.

Būt vienmēr studentiski aizrautīgiem, dzīvespriecīgiem, meklēt un atrast jaunas krāsas un skaņas tautas deju pasaulē – tādas ir mūsu “Danča” labākās tradīcijas.
TDA Dancis birojs. Dancis aicina. Padomju Students. 1975.

Vispirms, 29. jūnijā “Dancis” un “Vektors” nelielu koncertu sniegs kandavniekiem. Un jau 1. jūlijā ceļš uz Tartu – Baltijas studentu dziesmu un deju svētkiem. Henns Tūvils – šī grandiozā pasākuma organizators: “Pēc deviņiem gadiem uzņemsim viesus atkal savās mājās. [1965.gadā I Baltijas studentu dziesmu un deju svētki Tartu.] Centīsimies lai vismaz šajā svētku nedēļā aizdzītu sesijas atstāto nogurumu.”
J. Dzenis. Danča ceļi trešajā semestrī. Padomju Students. 1975.


“Vai ir vēl skaistāks laiks cilvēka mūžā kā studiju gadi! Vai ir vēl skaistāks laiks par pavasari – ziedēšanas un zaļošanas gadalaiku! Vai ir vēl kāds labāks līdzeklis cilvēka jūtu izteikšanai par dziesmu? Un, kad satiekas studenti, pavasaris un dziesma – dzimst studentu dziesmu svētki!” šos vārdus VI studentu dziesmu svētkiem veltītajā grāmatiņā ierakstīja PSRS tautas mākslinieks, šo svētku goda virsdiriģents Gustavs Ernesaksas.
Gaudeamus VI atceroties. Padomju Students. 1974. 20. jūn.

Universitātē var būt aktīvs pašdarbnieks, piedaloties LVU centrālajos pašdarbības kolektīvos, kuri populāri pat tālu aiz savas mājas sienām. Tomēr šeit mākslinieciskais līmenis ir augsts, darbs ļoti ietilpīgs, un tāpēc vajadzīgi cilvēki ar noteiktām dotībām. Kopumā mūsu centrālajos pašdarbības kolektīvos piedalās tikai aptuveni pieci procenti no mūsu 4000 lielās studentu saimes.
Dz. Kalniņa. Mākslinieciskā pašdarbība – viena no komunistiskās audzināšanas darba formām. Padomju Students. 1975.

Visaktīvākās ir fizmatu meitenes – astoņpadsmit, t.i., viena trešdaļa no kora pašreizējā sastāva. No katras fakultātes ir vismaz pa pārstāvei, izņemot biologus. Bioloģes gan solīt solīja, bet tā arī neviena nav iedrošinājusies atnākt. Varbūt baidāties “izkrist”? Nost ar to! Arī man sākumā bija tāpat. Ļoti baidījos no balss pārbaudes. Bet pietika viena vienīga maestro smaida un pati izbrīnījos, dzirdot sevi tik droši dziedam. Ja arī ilgi neesat dziedājušas – nāciet droši. Jūs vienmēr labprāt uzklausīs. Tik lielā studentu saimē ar vienu “Juventus” nepietiek, un pašas zināt, ka tajā iekļūt ir grūti pie tam ar katru gadu izredzes mazinās. Tagad mūsu Alma mater beidzot atkal ir savs sieviešu koris, kas gaida jaunas dalībnieces. Nepametīsim novārtā savu balsi. Nedziedot balss ar gadiem neizbēgami “iesērē” un lakstīgalu treļļi pamazām kļūst nedzidri. Padziedāt savas dziesmas draugu pulkā ir viens, bet prast pareizi dziedāt – pavisam kas cits! 
V. Veisklāne. Dzied, māsiņa, skaistas dziesmas! Padomju Students. 1975.

Visaugstāk lēca, dejoja
(Mēs priecājamies ļoti)
Tie studenti no fizkultūras,
kuri atbrīvoti.

Studentiem par slavu lai –
Atskan mūsu panti.
Viņi godam izturēja,
Lūza muzikanti.

Mūsu jaunieši ir braši –
nebaidās ne velna:
Aizbraucot no pļavas bij`
Vairs tik zeme melna
.
L. Strēle. Mazliet par dancošanu. Padomju Students. 1975.

“Juventus” sezonas sākums parasti sakrīt ar “Rīgas vasaras” koncertsezonas noslēgumu [..]. Augusta pēdējā dienā juventieši sveic jaunos studentus. Septembris ir parasti dziesmām pārbagāts – vairākas tikšanās ar klausītājiem Raiņa dienās, Emīla Dārziņa atceres koncerts Jaunpiebalgas Jāņa skolā. Šogad vēl vajadzētu piedalīties divos televīzijas raidījumos, kā parasti, pirmdienas un ceturtdienas mēģinājumiem. Zeltainā rudens pusē notiek mūsu kolektīva tradicionālā šašliku balle kaut kur zaļumos, tad tiek pārrunāti vasaras piedzīvojumi, nākotnes plāni, jautri padziedāts un smiets.
Dz. Sondore. Īsa saruna ar “Juventus” prezidentu Ē. Ikaunieku. Padomju Students. 1975.

Spraiga darba un dancošanas prieka pilni mēģinājumi sākušies tautas deju ansambļa “Dancis” dalībniekiem. Reizē ar to arī koncerta gaidas, kad dejotāji var sevi parādīt, pārbaudīt meistarību. Dančinieki paši saka, ka pirms koncerta esot tāda sajūta, kā ābolu pilnai ābelei: gribas nobirdināt savu devumu. Mūsu kolektīvs pavasarī svinēs savu trīsdesmitgadi. Tie būs svētki, kuros piedalīsies visi tie, kas 30 gados “Dancī” guvuši dancotprieku un dancotgribu, kam vēl laba veselība un dejas mīlestība. [..]
Vēl šajos piecos gados [1970–1975] bijuši daudzi lieli un mazi koncerti mūsu republikā. Lieli un mazi ... Bet koncerts ir koncerts, dancošana bez “liels” vai “mazs”, Jo, lai kur un kad mēs uzstātos, lai cik daudziem skatītājiem parādītos, sajūta ir viena – koncerta sajūta tāda īpaša, kņudīga, kas sākas, jau pošoties pirmajai koncerta dejai, uzvelkot tautastērpu. Katra deja ir jānodejo ar savu, tikai tai un ne citai piemītošu elpu, tai dejai raksturīgām domām un jūtām. [..] Pirms veras priekškars, vienmēr nostājamies ap mūsu māksliniecisko vadītāju Alfrēdu Spuru un saskaitāmies: viens, divi, trīs, četri, pieci! Bez šīs tradīcijas nekad nesākam koncertu. Šī tradīcija ir vislabākais stiprināšanās līdzeklis, kopīga spēka un saliedētības sajušana. Pēc tam ir spēks un griba dejot, parādīt sevi: kādi esam un kādi vēl būsim. Veroties priekškaram, ar pirmajiem dejas soļiem sakām: “Dejo “Dancis”, Universitātes kolektīvs, mēs esam jauni, spēcīgi, mums gribas dejot, mums ir prieks dejot!”
I. Vītola. “Dancim” – trīsdesmit. Padomju Students. 1975.

Ar vietējās komitejas atbalstu un studentu kluba iniciatīvu arvien vairāk izvērš darbu lietišķās mākslas pulciņi Universitātē. Domājams, ka drīz varēsim organizēt, piemēram, savu keramikas izstrādājumu izstādi. Uzmanības centrā paliek jautājums par aktīvu visu studentu iesaistīšanu mākslinieciskajā pašdarbībā, par fakultāšu kultūras un masu darba komisiju saliedētu, sistemātisku, mērķtiecīgu un saturīgu darba veikšanu.
Dz. Kalniņa. Rit pirmā festivāla pirmais gads. Padomju Students. 1975.

“Bēda mana, liela bēda” liekas esam viena no optimistiskākajām dejām “Danča” repertuārā. Gandrīz katrs ansambļa jaunais dalībnieks (par tādu tagad var kļūt tikai pēc gada, ja iztur plašu fizisko un garīgo spēku pārbaudi, kurā vajadzīga gan “reflektanta” atjautība, gan humora izjūta, gan arī neatlaidība) ar klusām cerībām saka: “Tā gribētos kādreiz dejot “Bēdu …” [..]
 Aizskanējusi piedalīšanās Latvijas Dziesmu svētku simtgades koncertos, aiz muguras kārtējie Baltijas republiku studentu svētki, dejots Tautu draudzības festivālā, kas bija veltīts Latvijas PSR 35. gadadienai … Bet vai tikai, kā saka sportisti, svarīgiem startiem tiek gatavoti studenti? Jā, danciešiem ir bijis daudz tādu vasaru, kad pat viskarstākajās, saulainākajās un vilinošākajās dienās jālej “devītie sviedri”. Mēģinājumi, mēģinājumi, atbildīgi koncerti. Kāds pasūrojās, kāds pat paraudāja. Taču pēc brīža, jau atkal kuro reizi, “iekrita” dejā. It kā nebūtu vasaras un studentu brīvdienu …

Z. Burnicka. “Dancis”. Es mācēju danci vest … Rīga: Avots, 1981. 17., 18. lpp.

Iepriekš biju izsludinājis pamatīgu konkursu un uzņēmis daudzus jaunos. Tagad arī bij’ ar ko strādāt! Un darbs mūsu “svaigos” aktierus aizrāva.
 Atkal sāku ar etīdēm. Tas studentiņus gan mobilizēja, gan atklāja jauno ļaužu spēju būt vairāk vai mazāk organiskiem. [..] Pārsteidza tas, ka puiši no eksaktajām fakultātēm bieži vien šķita spējīgāki nekā no humanitārajām nodaļām. Turklāt viņiem piemita pamatīgs domāšanas asums un pieklājīgs eksistenciālās apjēgsmes koeficents. [..]
 Daiļrades process ir radīšana. Un jebkura īsta radīšana ir arī maģija.
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Studentu teātra vadītājs Ārijs Geikins. Otrajā realitātē. Rīga: Arte, 2007. 364.–367. lpp.

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1969 - 1979 saisītās lapas