Sākumlapa > 1969 - 1979 > LU stāsti >  Militārā apmācība

Militārā apmācība

Autors: Laura Ardava
###NEWS_IMAGE### Jau tūlīt pēc Latvijas Valsts universitātes darbības atjaunošanas 1944. gada rudenī tā tika iekļauta Padomju Savienības militārās mašinērijas redzeslokā. Militārās apmācības realizēšanai tika izveidota Specsagatavošanas jeb kara katedra. Nodarbības tajā notika reizi nedēļā. Daļa no apmācības bija militārā nometne jeb tā saucamie sbori, kas vasaras laikā paredzēja atrašanos reālos armijas apstākļos aptuveni divu mēnešu garumā. Apgūstot pilnu militārās apmācības kursu kara katedrā, universitātes absolventiem piešķīra jaunākā leitnanta pakāpi, bet absolventes ieguva medicīnas māsu specializāciju.
 

Stājoties universitātē, raksta vēsturnieks Heinrihs Strods, demobilizētajiem sarkanarmiešiem tika paredzētas būtiskas priekšrocības, taču, neraugoties uz tām, pirmajā pēckara mācību gadā, t.i., 1945./1946., viņu skaits Latvijas augstskolās nebija liels. Piemēram, ievainojuma, slimības vai kontūzijas dēļ demobilizētie sarkanarmieši bija atbrīvoti gan no mācību maksas, gan maksas par sagatavošanas kursiem. Savukārt tie, kas atgriezās mājās pēc Otrā pasaules kara beigām Eiropā, bija ieskaitāmi studentu rindās ārpus konkursa, ja vien sekmīgi nokārtoja iestājeksāmenus. Nākamajās desmitgadēs šī priekšrocība attiecās uz visiem Padomju Savienības pilsoņiem, kas nolēma studēt pēc obligātā karadienesta. Pavisam bez iestājeksāmeniem Latvijas Valsts universitātē uzņēma tikai tos demobilizētos, kuriem vidusskolas atestātā bija vienīgi teicamas atzīmes.

Militārā apmācība kara katedrā bija obligāta visiem studentiem, savukārt studentes apguva zinības medicīnas jomā. Savās atmiņās par studiju laikā no 1956. līdz 1961. gadam pieredzēto militāro apmācību dzejnieks un literatūrkritiķis Imants Auziņš raksta: “Darba dalīšana, tā sakot: puiši mācās labāk šaut, meitenes – glābt, kas glābjams ...”
Imants Auziņš atminas arī kādu amizantu kara katedrā pieredzētu epizodi: “Kam laiks, – dienēs – ja vajadzēs, arī karos – visās lielvalsts malās, bet mums, studentiem, reizi nedēļā būs nodarbības speckatedrā, kā, dziļi no nevēlamām ausīm noslēpta, tiek dēvēta īsta kara katedra ... Skaidrs, ka skanēs tikai krievu valoda. Vai nu filologiem par to pieklājas bēdāties! Bēda ir cita: kad kopā ar vēsturniekiem esam nostādīti ierindā uz pirmo pārbaudi, nekādi nav noslēpjams, ka vairumā skolu kara gudrības un mākas diezin vai apgūtas pat manas mīļās Neretas līmenī ... Kā nu būs? Kā spilgts filmas kadrs palicis prātā skats – ierindnieks Sirmbārdis pēc striktas komandas – sniegt šauteni virsniekam – slāj kā lauku puisis ar siena vai mēslu dakšām un laipni saka: – Lūdzu ... – Pat majori, apakšpulkveži un pulkveži, kuri gribētu vismaz pirmajās dienās, kā saka, iedzīt respektu, līdz ar mums lokās smieklos.”

1961. gadā kara katedra Latvijas Valsts universitātē tika likvidēta, militārais dienests bija obligāts visiem jauniešiem. Vīriešu īpatsvars universitātē pakāpeniski samazinājās, studentu iesaukšana armijā radīja neapmierinātību arī mācībspēku vidū. 1965. gadā militārā sagatavošana universitātē tika atjaunota, līdz ar to dienas, vakara un neklātienes studenti mācību laikā bija atbrīvoti no iesaukšanas aktīvajā karadienestā. H. Strods, norāda, ka kopumā katedras pastāvēšanas laikā tika sagatavoti gandrīz 7000 PSRS Bruņoto spēku rezerves virsnieku. Kara katedra tika likvidēta 1991. gada janvārī.
Universitātes rektors no 1987. līdz 2000. gadam profesors Juris Zaķis atklāj: “Interesantākais, ka studenti reiz atnāca uz manu kabinetu un sacīja, ka ir sapulcējušies auditorijā un gaida mani, lai izvirzītu man savas prasības. Auditorijā uz mani sāka bļaut: “Kad vienreiz beigsies mācības kara katedrā? Tās ir jāizbeidz!” Es atbildēju, ka “tādā gadījumā jums draud iesaukšana armijā.” “Nē,” viņi sacīja, “to mēs arī negribam, bet, ja jūs neizpildīsiet mūsu prasības, mēs streikosim! Studenti uztvēra, ka šī katedra gatavo padomju armijas virsniekus, un, tā kā padomju armija asociējās ar ienaidnieku, tad apmācības uztvēra kā kaitīgas. Es viņiem tiku teicis, ka “drīz mums Latvijā būs pašiem sava armija, un kur tad mēs ņemsim speciālistus?” Šajā katedrā iemācīja ļoti daudz ko vērtīgu, jo kara mākslas gudrības krājušās gadsimtiem un balstītas uz senām tradīcijām.

Neapmierinātības vilnis attiecībā uz kara katedru aizsākās tad, kad izvirzīju jautājumu par konstitūcijā ierakstītajām tiesībām uz izglītību, kas nav pilnībā realizējamas, jo universitātē vietu skaits ir nepietiekams un konkursa dēļ jaunieši tajā neiekļūst. Es biju tas, kas ieviesa maksas studijas. Līdz ar to uzreiz tika izvirzīts jautājums, vai šie maksas studenti ir atbrīvoti no apmācības kara katedrā? Skaļi tika paziņots, ka studenti ar maksas studiju palīdzību atpērkas no dienesta armijā. Es apstiprināju, ka tā arī ir, un gaidīju, kas notiks. Bet nekas nenotika!”

Informācija krājās, un pieredze nāca ar gadiem. Mani paskoloja armijas “sbori”. Tur dabūju ieskatīties visādos izdevumos, pie kādiem [..] [netiku Latvijā]. Visādi polkovņiki stundām lasīja lekcijas un citādas muļķības, bet pīpauzēs – sarunas ar interesantiem čaļukiņiem – viens zina portugāliešu valodu, cits bijis Afganistānā. Es jau toreiz uzzināju daudz tāda, ko tikai tagad var avīzēs lasīt.
 Ha, Ļvovā sēdējām pirtī, un viens Kaukāza vācietis – tāds piknika tips – jautā man, vai es varot uzdziedāt “Deutschland, Deutschland, über alles”. Nu, ja viņš piebalso, kāpēc ne? Sēžam pliki, gariņi kūp, un dziedam. Turpat 200 virsnieku peras, bet ciet neviens mūs neņēma.
Intervija ar Vilni Eihvaldu. 1993. gada marts. Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli. Rīga: Pētergailis, 1999. 172. lpp.

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1969 - 1979 saisītās lapas