Sākumlapa > 1969 - 1979 > Laikmeta stils >  Studenti - celtnieki

Studenti - celtnieki

Autors: Olga Procevska

2009. gada vasara ... K.Kalna foto.

Īsta padomju studenta dzīves obligāta sastāvdaļa – vismaz viena vasara, kas pavadīta studentu celtnieku vienību darbā, vislabāk – ārpus savas republikas robežām. Sākot no 50.gadiem un līdz Padomju Savienības sabrukumam, studenti vasaras brīvdienās būvēja dzelzceļus, cēla kolhozus un dzīvojamās mājas, novāca ražu uz laukiem un celtnieku vienībās pavadīto laiku sauca par romantiskāko jaunības pieredzi.

Studentu celtnieku vienību (SCV) kustība sākās 20. gs. 50. gados ar neskarto zemju apgūšanu Kazahstānas PSR. Studenti strādāja gan par celtniekiem, gan lauksaimniekiem (it sevišķi – ražas novākšanas darbos) un lopkopjiem, gan vilcienu pavadoņiem, kā arī daudzās citās nozarēs. Latvijas vienību formēšanu un darbu koordinēja Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības (LĻKJS) organizācija sadarbībā ar mācību iestādēm. Studentiem par darbu maksāja arī algu, kuras apmērs gan nebija stingri regulēts, tāpēc bija atkarīgs no tā, cik turīga ir organizācija (piemēram, kolhozs vai rūpnīca), kuras labā vienībnieki strādāja. Trešais jeb darba semestris, kā to mēdza dēvēt, parasti ilga apmēram pusotru mēnesi. Uz darbu studenti tika pavadīti jūlija vidū. Katrai vienībai, kuras sastāvā visbiežāk bija ap 20 studentu, bija nosaukums, karogs, studentiem izsniedza arī īpašus formastērpus, emblēmas un nozīmītes.

Pirmā jauniešu grupa no Rīgas devās darbos uz Orenburgas (pilsēta Krievijas PFSR pie Kazahstānas robežas) stepēm 1954. gadā un bija 400 cilvēku liela. 50. gadu vidū komjaunieši piedalījās hidroelektrostaciju, rūpnīcu, šahtu, naftas un gāzes vadu, dzelzceļu un citu objektu celtniecībā PSRS austrumos, vēlāk studentu darbaspēks bija nepieciešams arī 70. gadu lielākajā celtniecības projektā – Baikāla–Amūras dzelzceļa maģistrāles (BAM) celtniecībā. Arī turpmākajos gados studenti tika regulāri iesaistīti darbos gan ārpus savām republikām, gan citās sociālistiskā bloka valstīs. Piemēram, 60. gadu sākumā Latvijas PSR komjaunieši piedalījās Valmieras stikla šķiedras, Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcas, Pļaviņu HES un citu objektu būvē, kā arī kukurūzas, cukurbiešu un pupu audzēšanā lopbarības vajadzībām. Ārpus Latvijas PSR populārākie reģioni, kur strādāja latviešu studentu celtnieku vienības, bija Smoļenskas un Kaļiņingradas apgabals, Astrahaņa, Tjumeņa un Kamčatka Krievijas PSR, Karēlijas Autonomā Padomju Sociālistiskā Republika, Mordovijas APSR, Moldāvija, Kabardijas–Balkārijas APSR un citi Kaukāza reģioni. Studenti devās arī uz Vācijas Demokrātisko Republiku, Ungāriju, Bulgāriju un Čehoslovākiju, un arī šo republiku studenti brauca strādāt uz Latvijas PSR.

Padomju statistikas dati vēsta par studentu vienību kustības masveidīgumu – piemēram, piecgadē no 1981. līdz 1985. gadam visā PSRS vienībās bija iesaistīti 4,2 miljoni jauniešu, kas paveica darbus 8,4 miljardu rubļu apjomā. 80. gadi tiek uzskatīti arī par SCV kustības attīstības augstāko punktu, kad darbos iesaistījās visvairāk studentu, brauciena galapunktiem bija visplašākais ģeogrāfiskais izvietojums un arī darāmo darbu daudzveidība bija vislielākā. 50. un 60. gados dominēja celtniecības un lauksaimniecības darbi, savukārt 70. un 80. gados studentiem jau bija lielākas iespējas vasarā izmantot mācību laikā iegūtās zināšanas un strādāt ar savu nākamo specialitāti saistītā darbā. Tomēr arī 70. un 80. gados studentiem visbiežāk bija jāstrādā mazkvalificēts un fiziski smags darbs ar izteiktu orientāciju uz noteikto normu pārpildīšanu, kā arī jāsamierinās ar visai pieticīgiem vai pat nepiemērotiem sadzīves apstākļiem.


Pie Saulaines sovhoztehnikuma piebrauc smagā automašīna. No kulbas izbirst bariņš puišu un meiteņu un aši pazūd ēdamzālē. Atskan karošu šķindas, un pēc mirkļa viss ēdamais no galdiem nozudis. Tad minūtes divdesmit kā pa konveijeru no virtuves uz ēdamzāli ceļo pilnas bļodas, bet atpakaļ – tukšas.
Pienāk kārta saldajam. Saimniecei acis vien ieplešas, redzot, kā minūtes laikā tiek pieveikta papildporcija – mazgājamā bļoda ar uzputeni. Pēc īsa klusuma brīža telpā nogrand pērkonam līdzīgs “paldies!”, un izēdāji, domīgi vēderus taustīdami, lēnām dodas atpakaļ uz mašīnu.
Līdzīgus skatus saulainieši vasarā varēja redzēt ik dienas ap pulksten 13. Šajā laikā pusdienas ieturējām mēs, 24 pirmā (tagad jau otrā!) kursa fiziķi, matemātiķi un pedagogi, oficiāli — Saulaines studentu celtnieku vienība.
J. Spīgulis laikrakstam Padomju Students. 1969. 11. sept.

PIRMKURSNIEK, IEPAZĪSTIES!
STUDENTU – VISJAUTRĀKO, VISKRITISKĀKO, ZINĀTKĀRO, ATJAUTĪGĀKO, IZDOMAS BAGĀTĀKO CILVĒKU
CELTNIEKU – CILVĒKU, KURU PAVEIKTAIS SAGLABĀJAS GADU DESMITUS UN SIMTUS, CILVĒKU, BEZ KURIEM NEVAR IZTIKT NEKUR UN NEVIENS, KURIEM NEPIECIEŠAMS ATJAUTĪGS PRĀTS UN SPĒCĪGI MUSKUĻI
VIENĪBAS – 7 NEDĒĻAS ILGS DARBS, KOPĪGI PRIEKI UN BĒDAS, DRAUDZĪBA UN INTERESANTI PASĀKUMI.
TĀTAD: SCV!
Nākamo vasaru arī Tu varēsi kļūt students celtnieks. Lai Tu kļūtu šī vārda cienīgs un nedarītu kaunu saviem biedriem un savai Universitātei, nepieciešams daudz zināt un interesēties par SCV!
Studentu celtnieku statūti paredz, ka
- iestāšanās notiek pēc brīvprātības principa,
- vienību dalībnieki saņem īpašu formas tērpu, emblēmu un studentu celtnieku nozīmīti,
- ir iespējams darbs tautas demokrātijas valstīs un citās republikās,
- piederība pie SCV ir ne tikai liels gods, bet rada arī daudz nopietnu pienākumu.
Praktiski SCV dod iespēju vasarā lieliski atpūsties un daudz nopelnīt. Vecākie biedri labprāt Tev pastāstīs par savām gaitām: Universitātes studentu vidū ir arī tādi, kas celtniecībā aizvadījuši četras vasaras.
Uzsaukums laikrakstā Padomju Students. 1970. 15. okt.

Darbs maiņās konservu cehā, tātad fiziski samērā grūts, bet zēni – pasīvi nācēji. Kolektīvs cieš, ja vienībā skaitliskā pārsvarā ir puiši vai meitenes. Īstajās celtnieku vienībās meitenēm neesot ko darīt – tam es nepiekrītu. Vienībā “Lai top” vienmēr no divdesmit biedriem 8–10 bijušas meitenes – un vai viņas bez darba palikušas? Saimniecībām vienmēr noder arī sieviešu darbaspēks. Dažādu sabiedrisko darbu veikšanā un domāšanā meitenes ir neaizstājamas. Kas gan cits, ja ne viņas, parasti kārto sociālistiskās sacensības grafikus, zīmē un līmē sienas avīzes? Darbs nav jāmeklē, tas vienmēr ir tepat blakus. Rokas klēpī salikuši, sēžam tikai tad, ja apsolītie celtniecības materiāli iesūnojuši kādā no noliktavām un kad nav veidu un ceļu, kā tos ātrāk nogādāt pie mums.
Latvijas Valsts universitātes Ekonomikas fakultātes 4. kursa students, celtnieku vienības “Lielais Kristaps” komandieris Armands Jonāts žurnālam Liesma. 1982. aug.

 

1969 - 1979 saisītās lapas