Sākumlapa > 1969 - 1979 > Laikmeta stils >  Politiskās dziesmas festivāls

Politiskās dziesmas festivāls

Autors: Laura Ardava
###NEWS_IMAGE### 1976. gada maijā četras dziesmotas dienas Latvijas Valsts universitātē skanēja 1. Latvijas PSR studentu politiskās dziesmas festivāls, ko organizēja Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības Centrālā Komiteja (LĻKJS CK) un Latvijas Valsts universitāte. Šajā festivālā piedalījās 25 vokālie un vokāli instrumentālie ansambļi un solisti no Krievijas PFSR, Baltkrievijas PSR, Armēnijas PSR, Igaunijas PSR, Lietuvas PSR, Latvijas PSR, kā arī viesi no Polijas Tautas Republikas, Argentīnas un Peru. Festivāls bija ieskaņa XI Vispasaules jaunatnes un studentu festivālam Kubā.

“Politiskā dziesma skanēja uz Parīzes komunāru barikādēm, revolucionāru tikšanās vietās gadsimta sākumā, asiņaino pasaules karu ierakumos. Arī šodien tā ir ar mums – jaunās sabiedrības radītājiem, aicinot aizstāvēt mieru, brīvību, taisnību, cildinot visu labo cilvēkā,” tolaik vēstīja žurnāls “Liesma”. Politiskās dziesmas festivāla mērķis bija “ar dziesmu, šo populāro mākslas veidu, sekmēt studentu internacionālo, estētisko un māksliniecisko audzināšanu, celt jauniešu sabiedriski politisko aktivitāti, veicināt un nostiprināt draudzību un sadarbību starp mūsu un pārējo republiku augstskolām.”

Laikrakstā “Padomju Students” skaidrots, ka festivāla galvenais uzdevums bija jauniešu politisko dziesmu popularizēšana, iemiesojot tajās humānisma un sociālā progresa idejas, kā arī idejiski-mākslinieciskā līmeņa paaugstināšana studentu muzikālajiem kolektīviem un individuālajiem izpildītājiem. Tāpat norādīts, ka festivāla uzdevums ietvēra arī tālāku studentu mākslinieciskās pašdarbības attīstību, jau esošo kolektīvu nostiprināšanos un jaunu dalībnieku meklējumus.

Klātesošie festivāla laikā daudzkārt cēlušies kājās un dziedājuši kopā ar solistiem. Uuniversitātes Lielo aulu rotājuši lozungi “Mēs par mieru!”, “Brīvību Luisam Korvalanam!” (tolaik pazīstamam Čīles komunistam un politieslodzītajam), prožektori izgaismojuši Čīles komunista un slavenā dziesminieka Viktora Haras portretu. Padomju Savienībā tik ikonizētais Viktors Hara, kuru, kā vēstīja padomju mediji, 1973. gadā zvērīgi noslepkavoja Čīles fašisti, sadauzot viņa ģitāru, salaužot pirkstus un nošaujot, savā pēdējā intervijā bija sacījis: “Īstam revolucionāram ģitāra ir cīņas ierocis, tāpat kā šautene.” Festivāla dalībnieki pauduši kvēlu atbalstu visas pasaules revolucionārajiem spēkiem un nacionālās atbrīvošanās kustībai, solidarizējoties ar Čīles patriotiem, ar visiem, kas cīnās par mieru un progresu virs zemes, tolaik ziņoja laikraksts “Padomju Students”.

Atzinību no klātesošo puses izpelnījies arī skatuves noformējums Lielajā aulā, ko pēdējā pirmsfestivāla naktī radīja grupa mākslinieku T. Zaļkalna Valsts Mākslas akadēmijas komjaunatnes komitejas sekretāra Ojāra Kalniņa vadībā.
Festivāla žūrijas komisijas priekšsēdētājs, republikas komjaunatnes prēmijas laureāts, toreizējais Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas Estrādes un vieglās mūzikas orķestra mākslinieciskais vadītājs Alnis Zaķis par 1. politiskās dziesmas festivālu sacīja: “Politiskā dziesma tik plaši un iespaidīgi mūsu republikā izskanēja pirmoreiz. Ir ļoti svarīgi, ka koncertu politiskais un arī mākslinieciskais līmenis bija augsts. To ik dienas apliecināja pilnās zāles, klausītāju atsaucība, pacilātība. Jāatzīmē, ka jaunatnei patīk šāds muzicēšanas veids. Tas tāpēc, ka tiek izmantotas tieši tās muzicēšanas formas, kas jauniešiem šodien vistuvākās. Tā, piemēram, jo plašs ģitāru pielietojums. Ja minētais apvienots ar labām melodijām, nopietniem, iespaidīgiem tekstiem, tad vērtējums ir tikai viens – politiskā dziesma jaunatnei patīk un ir vajadzīga. Slavējami, ka mūsu republikas pārstāvji daudz neatpalika no pieredzes bagātākajiem viesiem.”

Politiskās dziesmas festivāli Latvijas Valsts universitātē ik gadu norisinājās aprīlī vai maijā. Izņēmums bija 5. politiskās dziesmas festivāls 1982. gadā, kas notika oktobrī un bija veltīts Padomju Savienības nodibināšanas 60. gadadienai. Šī festivāla noskaņās laikraksta “Padomju Students” lappusēs īpaši tika akcentēta tieši politiskās dziesmas nozīme. Tā salīdzināta ar revolucionāru barometru, raksturota kā izmaiņu indikators jauniešu domāšanā un pasaules izpratnē. Skaidrots, ka sociālisma valstīs politiskajai dziesmai piemīt lielākajā mērā audzinoša loma, kas īstenota ar mūzikas un vārdu palīdzību un rosina ikkatru saprast ikdienas problēmu nozīmību. Politiskā dziesma liekot ne vien izdzirdēt, bet arī apdomāt uztverto materiālu, ar mērķi veicināt apziņu, ka ikkatrs cilvēks ir milzīgās pasaules daļa un no citu priekiem un bēdām norobežoties nav iespējams. Laikrakstā arī apgalvots, ka politisko dziesmu autori un izpildītāji vienmēr un visur savos darbos aizskāruši tādas tēmas kā cīņa par mieru, par starptautisko solidaritāti, aktīvi protestējot pret fašismu un agresiju. Uzsvērts, ka vienkārša dziesma pārtop politiskajā tad, kad to izmanto kā ideoloģiskās cīņas ieroci noteiktu mērķu sasniegšanai, kā aicinājumu uz noteiktu rīcību.

Ar laiku kompartijas pieprasītās, kā raksta vēsturnieks Heinrihs Strods, ideoloģiski pareizās melodijas politisko dziesmu festivālos cilvēkiem apnika, koncerti sāka garlaikot. Publikas pieplūdums mazinājās. Tādēļ mūziķi meklēja veidus, kā no jauna iekarot apmeklētāju sirdis un iemantot aplausus. Ansambļu repertuāros tika iekļautas populāru latviešu tautas dziesmu apdares un estrādes dziesmas ar dzejnieku Aleksandra Čaka, Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa un dzejnieces Austras Skujiņas vārdiem. Tādējādi pozīcija pārtapa opozīcijā.

Kad daļa skatītāju lēnām atstāja zāli (grūti bija uzreiz šķirties no festivāla atmosfēras), bet telpā, kur parasti notika dalībnieku sagatavošanās koncertam, joprojām nerima dziesma, burzmā uz programmu vāciņiem, afišām tika vākti autogrāfi, adreses, zālē kubiešu tautas dziesmu uz ķemmītēm (tāpat kā Vēstures un filozofijas fakultātes ansamblis) mēģināja nospēlēt nevis viens, bet desmitiem entuziastu, es sapratu, ka festivāls nav beidzies.
Tie bija lielākie gandarījuma mirkļi, kad jutu, ka orgkomiteja, kuras sastāvā es biju, ka visi tie daudzie studenti, augstskolas darbinieki, žurnālisti, pasniedzēji, kuri palīdzēja festivālam rasties, ir iekustinājuši pasākumu, kuru pat grūti aptvert un novērtēt. Un tomēr īsumā pamēģināšu.
Ir īstenoti visi nolikumā paredzētie uzdevumi un vēl viens – manuprāt, visnozīmīgākais, par kuru, sastādot nolikumu, pat prātā neienāca – festivāla ideja ir sākusi dzīvot studentu masās.
Pienācis laiks studentu interesi par politisko dziesmu virzīt un organizēt, izmantojot ne tikai festivālu. Ja jau tagad dažs vērtētājs nosauca mūsu Universitāti par politiskās dziesmas centru republikā, tad prātīgi būtu, lai centrs sevi attaisnotu ne tikai dažās festivāla dienās. [..] Centīsimies, lai festivāls nekļūtu vienīgi par skanīgu balsu un augsta izpildījuma parādi, politiskās dziesmas festivālam jābūt mūsu idejiskās pārliecības svētkiem.
Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļas 4. kursa students, festivāla organizācijas komitejas priekšsēdētāja vietnieks Guntars Mašiņš. Festivālam jāturpinās! Padomju Students. 1976. 20. maijs.

Politiskā dziesma ir viskoncentrētākā masu centienu izpausme. Citiem vārdiem – tautas dziesma.
Odesas Valsts universitātes Svešvalodu fakultātes 4. kursa studente Lillija Katušonoka. Latvijas PSR studentu 1. politiskās dziesmas festivāla preses centrs. Pirmo reizi. Padomju Students. 1976. 20. maijs.

Politiskā dziesma – tas ir savas pilsoniskās pozīcijas par pasaulē notiekošo izsacīšanas veids. No tā lielā mērā ir atkarīgs, vai pasaulē uzvarēs taisnīgums.
Polijas Tautas Republikas Čenstohovas Politehniskā institūta ansambļa “EX” dalībnieks Staņislavs Zeļinskis. Latvijas PSR studentu 1. politiskās dziesmas festivāla preses centrs. летит над миром. Padomju Students. 1976. 20. maijs.

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1969 - 1979 saisītās lapas