Sākumlapa > 1969 - 1979 > Cilvēkstāsti >  Profesora Oļģerta Nikodemus stāsts

Profesora Oļģerta Nikodemus stāsts

Autors: Eva Miķelsone

Profesors Oļģerts Nikodemus. 2008. gada janvāris. T.Grīnberga foto

Oļģerts Nikodemus studējis Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātē no 1976. gada līdz 1981. gadam. Pašlaik O. Nikodemus ir Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes dekāns un Vides zinātnes nodaļas Lietišķās vides zinātnes katedras profesors.

Dzimtā vieta: Kuldīga

Absolvējis: LU Ģeogrāfijas fakultāte

Strādā: LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes dekāns

1976.gadā iestājos Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē. Tajā laikā fakultāte atradās Krišjāņa Valdemāra ielā, vēlāk Jūrmalas gatvē, bet tagad Alberta ielā – vienā no krāšņākajām un greznākajām Rīgas ielām. Mans kurss bija ļoti draudzīgs un atsaucīgs, kopā bijām 29 studenti, no kuriem studiju laikā nodibinājās četras ģimenes. Arī es savu sievieti atradu savā kursā. Patīkami ir tas, ka kursa biedrus vēl joprojām kopā saista draudzība, intereses un vaļas brīži. Regulāri dažādās Latvijas malās mums notiek kursa salidojumi.

Studiju laiks man palicis atmiņā kā ļoti interesants un piedzīvojumiem bagāts manas dzīves periods. Kā daudzi studenti, arī es dzīvoju kopmītnē un pārtiku no godīgi nopelnītās stipendijas un “lauku labumiem”. Tajos laikos stipendija bija relatīvi lielāka un par šo naudu un vecāku atbalstu bija iespējams izdzīvot. Papildus studijām universitātē, daudzi mani kursa biedri un, protams, arī es, pēdējos kursus strādāju algotu darbu. Vienu vasaru, piemēram, piepelnījos Ventspils ostā par dokeri, kraujot kuģus.

Kā spilgtu notikumu vēlos noteikti pieminēt Latvijas Universitātes Tūrisma kluba organizētās kalnu turiādes. Atsaucība no studentiem bija liela. Turiādes pasākumi notika dažādos kalnos, bet ziemā parasti Kaukāzā. Lai varētu piedalīties turiādē, studentiem bija jāiztur pārbaudījums tepat Latvijā. Tas notika parasti laikā, kad zeme bija jau sasalusi vai klāta ar sniegu. Latvijā notika vairāku dienu pārgājiens ar nakšņošanu teltīs, sniegā zem klajas debess. Tas bija interesants piedzīvojums un treniņš pirms braukšanas uz lielajiem kalniem. Ja varēji izturēt šo pārbaudījumu, tad godam biji nopelnījis braucienu uz Kaukāzu, kur daudz ekstremālākos apstākļos bija jāpievar gan sevi, gan skarbie dabas apstākļi. Mūsdienās Universitātei vairs nav šāda kluba, taču šī tradīcija vēl joprojām ir saglabājusies ģeogrāfu absolventu sirdīs un arī tagad, katru vasaru drošākie ģeogrāfi brauc uz Krievijas kalniem. Ritinot savu atmiņu stāstu, pieminēšanas vērtas ir ģeogrāfu studijām raksturīgās lauku prakses Mežolē un padomju periodā ierastais mēnesis kolhozu laukos. Darbos kolhozā pirmajā kursā studenti viens otru iepazina un, šis mēnesis bija pamats kursa kolektīva veidošanā. Lauku praksēs mēs gan mācījāmies, gan arī izklaidējāmies.

Īsta studenta dzīve nemaz nav iedomājama bez interesantiem stāstiņiem par pašiem pasniedzējiem un studentiem. Viens no maniem tā laika pasniedzējiem bija ļoti interesants un zinātkārs cilvēks. Tā kā tajos laikos eksāmeni bija tikai mutiski, tad kārtot tos bija daudz sarežģītāk, nekā tas ir mūsdienu studentiem, kuri lielākoties eksāmena laikā izpilda testu. Pirms diskusijas ar pasniedzēju vajadzēja nopietni sagatavoties un daudzos gadījumos tika izmantots palīglīdzekļi – špikeri. To izgatavošana un izmantošana manos studiju gados noteikti liecināja par lielāku izdomas bagātību un ieguldīto darbu. Starp pasniedzējiem pastāvēja pat teiciens, ja jau students ir centies un sagatavojis ar roku rakstītu špikeri, tad viņš ir pelnījis vismaz pozitīvu atzīmi. Mūsdienās ar roku rakstītos špikerus ir nomainījuši špikeri, kuru sagatavošanai izmanto datorus un kopējamos aparātus. Ar smaidu sejā atceros, kā mēs nesām vienam pasniedzējam jaunākās avīzes un žurnālus, lai eksāmenos būtu vieglāka informācijas iegūšana no rūpīgi sagatavotajiem špikeriem. Labākie un atzītākie špikeri ceļoja no viena kursa uz otru, kā tādas vērtīgas grāmatas. Savukārt, ja gadījumā nebija iespējams ierasties uz lekciju, tad bieži palūdzām kursa biedrus, lai tie lekciju laikā izmantojot koppapīru, nokopētu pierakstus. Salīdzinot ar mūsdienām, pirms eksāmeniem savādāk arī ģērbās. Zēni nāca solīdos uzvalkos, bet meitenes blūzēs un svārkos. Bija arī pasniedzēji, pie kuriem meitenes uz pārbaudījumiem mēdza ierasties viegli caurspīdīgās blūzītēs. Es uzskatīju, ka veiksmi eksāmenos man atnes kaklasaite un, to es valkāju tikai tajās dienās, kad gāju uz eksāmena. Katrā kursā bija interesantas personības. Piemēram, mans studiju, bet ne kursa biedrs bija Dzintris Kolāts, pašlaik Latvijas Radio ģenerāldirektora vietas izpildītājs.

Runājot par studiju laiku, manam atmiņu stāstam nevar nepievienot arī mūsu kursa izklaides, diskotēkas un kursa vakarus. Tie, kas dzīvoja kopmītnēs, kursa vai istabiņu vakarus rīkoja teju vai katru nedēļu, kuros bieži viesi bija kolēģi, kas dzīvoja pilsētā. Mūsu kurss bija izdomu bagāts un daudzi kursa pasākumi notika ar konkrētu ideju, piemēram, brauciens ar laivām pa kādu no Latvijas upēm vai arī ziemā slēpošana prakšu bāzes Mežoles apkārtnē. Laikam ritot, protams, mainās arī mode un ģērbšanās stils. Mūsu laikos stilīgi bija ģērbties kļošenēs un, ja tev vēl bija gari mati, tad tu skaitījies stilīgs no galvas līdz kājām. Tas bija arī grupas “Līvi” un “Pērkons” zelta laikmets! Man tajā laikā vajadzēja apmeklēt militāro katedru un virsnieki nepieļāva, ka studenti uz militārajām mācībām ierodas ar gariem matiem. 

Kā jau visiem studentiem, arī mans studiju laiks bija gana interesants, skaistiem notikumiem un piedzīvojumiem bagāts!

1969 - 1979 saisītās lapas