Sākumlapa > 1969 - 1979 > Cilvēkstāsti >  Profesora Jura Rozenvalda stāsts par "sboriem"

Profesora Jura Rozenvalda stāsts par "sboriem"

Autors: Laura Ardava

Latvijas Valsts universitātes studenti ceļā uz sboriem. 1974. gada vasara. Prof. J.Rozenvalda krājums.

Juris Rozenvalds 1975. gadā abosolvējis Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti un sācis pasniedzēja darbu. Pašlaik J. Rozenvalds ir Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekāns un Politikas zinātnes nodaļas profesors.

Uz militāro nometni jeb tā sauktajiem “sboriem” aizbraucu 1974. gada vasarā pirms 5. kursa. Mēs bijām Kaļiņingradas apgabalā, Gusevā, kas atrodas netālu no Polijas robežas. Mūsu “specializācija” bija motorizētie kājnieki.
Es labprāt vispār būtu izvairījies no jebkādas saskarsmes ar armiju, bet, samērojot divas alternatīvas – doties armijā vai iziet apmācību kara katedrā un aizbraukt uz “sboriem” – otrais variants ietver mazāko ļaunumu. Kara katedra skaitījās kā teorētiskais kurss. Nodarbības notika vienu reizi nedēļā, visu dienu. Mēs braucām uz lauka, mācījāmies visu, kas jāzina virsniekam. Savukārt “sbori” bija daļa no kara katedras, kas paredzēja, ka divus mēnešus pavadām reālos armijas apstākļos. Nometnes bija vasaras mēnešos – jūlijā, augustā.
Apmēram pēc mēneša, kas pavadīts armijā, rakstīju žēlabainas vēstules savai mammai, ka man gribas ēst. Nu kā jau armijā! Un māte man sūtīja lielu kasti ar tomātiem un pusžāvēto desu. Iedomājieties, ka šāda kaste karstā laikā ceļo divas nedēļas! Mitinājāmies vienā istabā ar bijušo Ministru prezidenta kungu Induli Emsi. Viņam arī bija pienākusi kaut kāda vēstule, tāpēc sanāca, ka šo kasti vaļā taisījām kopā un ieraudzījām, ka desa ir zaļganpelēkā krāsā, bet tomātiem gan nav ne vainas. Sākumā mums bija doma to nest uz tuvāko atkritumu tvertni, bet mirkli vēlāk nospriedām noplēst desai ādu un apēdām to ar lielu prieku.

“Sboros” nekāda dižā slodze mums nebija. No zaldātu dzīves izjutām tikai to, ka vienu reizi pa tiem diviem mēnešiem bija jāiet sardzē jeb “karaulā”. Tas nozīmē, ka 24 stundas virsnieku vadībā mums bija jāmainās. Ja nemaldos, sistēma bija tāda, ka katram postenim bija trīs maiņas – divas stundas jāstaigā ap posteni, divas stundas jābūt nomodā sardzes telpās un divas stundas drīkst gulēt. Mūsu vadā bija viens puisis, krievu jurists. Toreiz, starp citu, pirmo reizi pamanīju kultūras atšķirības starp latviešu un krievu juristiem. Manuprāt, krieviem toreiz vairāk piemita pedantisms. Tāda ir kārtība, tā ir pateikts, tā tam ir jābūt! Tas puisis reiz stāvēja postenī pie noliktavas. Burtiski dažas dienas pirms mūsu stāvēšanas sardzē šī noliktavas ēka tika apjozta ar dzeloņdrātīm un šajā nožogojumā iekļuva arī vārti, kas principā bija ciet, bet cilvēks varēja izspraukties. Būtiska nianse šajā stāstā ir tāda, ka vietējās daiļavas, apmeklēdamas jauniešus, kas te dienēja, izmantoja šo ieeju. Tā kā tas nebija dziļā naktī, bet ap kādiem deviņiem vakarā un tikko bija beigusies filma, ko mums rādīja, šim atgadījumam netrūka skatītāju. Iedomājieties, ka šis jurists maršē apkārt ēkai un pa to laiku pa vārtiņiem iespraucas kāda meitene. Pēkšņi viņš ierauga meiteni un kliedz: “Стой, стрелять буду!” (“Stāvi, šaušu!) uz ko viņa, cik varēja spriest, ne visai pieklājīgā veidā atbildēja, kas viņš ir un kur viņam jāiet, un netraucēti turpināja doties tālāk. Bet šis, kā mācīts, izšauj viņai virs galvas. Mums bija kaujas patronas, tā nebija joka lieta! Rezultātā visi, kas to vēroja, krita gar zemi, meitene arī galīgi bāla. Netālu atradās arī sardzes telpas un tajā brīdī es tur gulēju. Izdzirdēju, ka tur kliedz: “На шестом посту стреляют!” (“Sestajā postenī šauj!”). Virsnieki ar pistolēm metās pie logiem, visi saskrēja skatīties. Meitene no bailēm bija galīgi pelēka, jo viņu varēja nošaut. Tas taču “Kalašņikovs”! Nākamajā dienā tam puisim visas ierindas priekšā izteica pateicību, par ko mēs, protams, uzjautrinājāmies.

“Sboros” virsnieki katru vakaru pārbaudīja, vai visi ir uz vietas, bet nedomāju, ka kāds varētu teikt, ka tur notika zvērīgas izdarības. Protams, tur centās parādīt, ka armijā ir disciplīna, kas savā ziņā ir pareizi. Armija ir armija! Nevarētu teikt, ka tās ir drūmākās atmiņas. Lai vai kā, “sbori” nav salīdzināmi ar īsto armiju. Ļoti svarīgi, ka “sboros” nebija ārpusreglamenta attiecību jeb “ģedovščinas”, kas plauka un zēla padomju armijā.
Vispār eksāmens kara katedrā tika pielīdzināts valsts eksāmenam. Es patiešām centīgi mācījos, un man bija labas atzīmes. Šajā eksāmenā man bija jākārto četri teorētiskie jautājumi un viens praktiskais – komandas došana. Kaut ko sajaucu ar to komandu un rezultātā man ielika 5 par teorētiskajiem jautājumiem un 3 par praktisko, kopā es dabūju 4, kas nozīmēja, ka es nevarēju iegūt sarkano diplomu. Militārā apmācība zināmā mērā mani iegāza. Tajā brīdī, protams, biju neapmierināts.

Raugoties atpakaļ, jāsaka, ka es labprāt to laiku būtu pavadījis Rīgā, taču, ņemot vērā, ka rezultātā es ieguvu virsnieka zvaigznītes, turpmāk varēju būt drošs, ka, pat ja mani paņems armijā, tad kā virsnieku, un tas ir pavisam citādi. Varu teikt, ka pa šiem gadiem atmiņas par “sboriem” kļuvušas pat omulīgas.

2009. gada jūlijs

1969 - 1979 saisītās lapas