Sākumlapa > 1969 - 1979 > Cilvēkstāsti >  Intervija ar Dainu Ostrovsku

Intervija ar Dainu Ostrovsku

Autors: Baiba Ūdre

Profesors Augusts Milts un docents Vilnis Zariņš kādā filozofu vakarā. Doc. S.Kļaviņas krājums.

“TV3 Latvia” projektu, valdes konsultante Daina Ostrovska Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā studēja no 1970. līdz 1975. gadam. Viņa atzīst, ka, raugoties no gadu attāluma, nekā slikta par studiju kailu nevar sacīt, jo, “kad bijām jauni, pat zāle bija zaļāka”. Lielākais ieguvums bija satikt pasniedzējus – personības, no kuriem varēja mācīties ne tikai zinības, bet arī skatījumu uz dzīvi un dzīves prasmi.

No kura līdz kuram gadam studējāt? Kādā fakultātē un kādā studiju programmā?

Studēju no 1970. līdz 1975. gadam Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā.

Kāds ir Jūsu pašlaik ieņemamais amats?

“TV3 Latvia” projektu, valdes konsultante. 

Kāds ir bijis spilgtākais pasniedzējs un kāpēc?

Augusts Milts, varbūt tāpēc, ka viņš vienmēr centās vielu sasaistīt ar studentiem saprotamu realitāti, vienlaikus it kā paceļot domas un “dzīves gudrības augstumu” nojausmās. Atmiņā palikusi aina: rakstiska eksāmena laikā, kad, protams, notika špikošana, Milts konsekventi stāvēja pie auditorijas loga (nevis apkārt staigājot “čekoja”), un, kad acīmredzot manīja špikošanu, tikai pateica frāzi: “Nabadzības dēļ jau neiešu lepnību zaudēt.” Skaisti, vai ne?

Jūsuprāt, interesantākais lekciju kurss?

Daudzi, jo bija tik tālu no racionālām sadzīviskām lietām, bet patiesībā man šķiet, ka būtiskākais bija pasniedzēju personības (viņu zināšanas, pasniegšanas un izturēšanās stils), kuras padarīja šīs lekcijas tik baudāmas, interesantas un nozīmīgas mūsu pasaules uzskata un humanitārās bāzes izveidošanas, – Augusts Milts, Pēteris Laizāns, Oksana Vilnīte, Tatjana Celma, Zariņš, vācu valodas pasniedzēja Saburova. Un mūsu kursa vadītāja Maija Ašmane, kura ar savu socioloģiski praktisko prātu un pieredzi līdzsvaroja ar apkārtējo realitāti (arī pie mūsu virzīšanas uz reālajām darba vietām pēc universitātes beigšanas – mani vismaz nu noteikti).

Vai Jūsu kurss bija saliedēts? Vai ir bijušas ārpusstudiju aktivitātes?

Domāju, ka ļoti saliedēts. Aktivitātes – jā, protams, filozofu vakari, kas ir joprojām, ballītes kopmītnēs, studiju biedru kāzas, tad arī ikgadējie fakultātes izbraucieni (neatceros, kā tos sauca – pretim rudenim, pavasarim?!) ar visādiem pasākumiem, sportiskām aktivitātēm brīvā dabā. Cik atceros, bija kolhozu talku mēneši, bet es tajos nebiju, tāpat kā vasaras celtnieku brigādēs. Filozofu vakari bija īpaši, tiem šuvām īpašus tērpus, gatavojām priekšnesumus utt., atmosfēra bija superīga, tās noritēja īstenā partnerības gaisotnē ar visiem pasniedzējiem.

Vai ir bijuši kādi īpaši rituāli, piemēram, pirms eksāmenu kārtošanas?

Tādi īsti nē, ja nu vienīgi – vienmēr censties eksāmenu telpā iet pirmajā piecniekā.

Kāds bija oriģinālākais špikošanas veids?

Nekā oriģināla, tās pašas špikeru lapiņas, kas ir saglabātas joprojām.

Kāda apģērbu un frizūru mode tobrīd valdīja? 

Kļošenes un mini svārciņi.

Vai bija kas negatīvs studiju laikā?

No tik liela gadu attāluma skatoties – nekā negatīva, “kad bijām jauni, pat zāle bija zaļāka”.

Kā studenti izklaidējās brīvajā laikā?

Tie, kuri dzīvoja kopmītnēs, izklaidējās biežāk un pamatīgāk. Mēs, nedzīvojušie, ņēmām dalību neregulāri. Bija īpašs krogs “Skapis” kur varēja nobaudīt pirmos importa vermutus “Zarja”.

1969 - 1979 saisītās lapas