Sākumlapa > 1969 - 1979 > Cilvēkstāsti >  Intervija ar Anitu Bogdāni

Intervija ar Anitu Bogdāni

Autors: Baiba Ūdre

Dejojot ar profesoru Augustu Miltu. 20. gs. 70.gadu pirmā puse. A.Bogdānes krājums.

Siguldas Valsts ģimnāzijas filozofijas un politikas skolotāja Anita Bogdāne Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā studēja no 1970. līdz 1975. gada. 2002. gadā viņa arī absolvēja maģistratūru. Pēc Anitas Bogdānes domām, studiju gadu gaisotne vislabāk atspoguļojas kursa himnas – Lilioma dziesmas – vārdos: “.. te mēs visi vienādi esam, vai gan citur vēl būs tā kaut kur.”
 

No kura līdz kuram gadam studējāt? Kādā fakultātē un kādā studiju programmā?

Studēju no 1970. līdz 1975. gadam ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā. Studijas bija bezmaksas un studenti saņēma stipendijas. Paaugstinātā bija teicamnieka stipendija, ko saņēmu ceturtajā un piektajā kursā, – 45 rubļi. Filozofijas nodaļā bija klātiene, neklātienes, bet vakara nodaļa nebija. Mācības notika turpat, kur tagad – virs veikala “Sakta”.
Visiem studentiem bija obligāti jāapgūst zinības Kara katedrā – civilā aizsardzība un meitenes saņēma diplomu – Civilās aizsardzības medicīnas māsa. Notika reāla medicīnas māsas prakse slimnīcā. Līdz ar to visas tikām pakļautas karaklausībai kā rezerves māsas un pēc noteikta laika bija jāiet uz Kara komisariātu.

Kāds ir Jūsu pašlaik ieņemamais amats?

Esmu Siguldas Valsts ģimnāzijas filozofijas, politikas skolotāja. Esmu beigusi LU maģistratūru 2002. gadā.

Kāds ir bijis spilgtākais pasniedzējs un kāpēc?

Augusts Milts, kurš 2008. gadā jau pavadīts aizsaulē. Neskatoties uz to, ka padomju ideoloģija bija tendēta ne uz personību, ne individualitāti, bet gan kolektīvisma garu, šis pasniedzējs ar ļoti labiem piemēriem prata atklāt ētikas būtību, parādīt tās pretrunas, kas pastāvēja tā laika sabiedrībā, kā arī ļoti interesantas bija diskusijas semināros. Varbūt šī interese ir saglabāta no studiju laikiem, jo esmu arī viena no autorēm (kopā ar A. Miltu) mācību grāmatai vidusskolām “Ētika”.
A. Milts bija draudzīgs un sabiedrisks ar studentiem, pat pasākumos dejoja, kā toreiz – šeikoja ar studentēm.
Otrs pasniedzējs Ernsts Karpovics, varētu teikt, aristokrātiskās pasniedzēju paaudzes pārstāvis mums mācīja dialektiku. Ļoti labi pārzināja vācu filozofu darbus, interesantas bija lekcijas, izdevis pats vairākus nopietnus darbus latviešu valodā par dialektikas likumiem, kategorijām, izziņas teoriju. Tas bija liels atvieglojums, jo pārsvarā grāmatas bija krievu valodā. Meitenēm patika apmeklēt lekcijas, jo pasniedzējs bija ļoti galants, uzmanīgs. Savukārt tieši meitenēm labi veicās eksāmenos, jo E. Karpovics uzskatīja, ko nu tur sieviešu prāti spēj apgūt, nu tādi “Hēgeļi brunčos”, līdz ar to atzīmes lika labas. Ja vēl uzvilki uz eksāmeniem zilu blūzi vai jaciņu, tad 5 jau nopelnīji.

Jūsuprāt, interesantākais lekciju kurss?

Filozofijas vēsture, ko pasniedz lektors leģenda, tagad Rīgas Domes deputāts Vilnis Zariņš. Ar ļoti labām grieķu valodas, latīņu valodas, vācu valodas zināšanām, lielu erudīciju un interesantu pasniegšanas stilu. Mīlēja humoru un kladēs studenti pierakstīja daudz V. Zariņa spārnoto izteicienu. Aicināja mūs daudz lasīt, jo no lasīšanas, īpaši filozofisko tekstu, uzlabojas acu gaišums, dzidrums. Bet labprāt arī pasniedzējs piedalījās mūsu kursa pasākumos, fakultātes pasākumos. Bija saprotošs pret studentiem.

Vai Jūsu kurss bija saliedēts? Vai ir bijušas ārpusstudiju aktivitātes?

Ļoti saliedēts un radošs, vienmēr bija sacensību gars, lai apgūtu, labi semināros uzstātos, uzzinātu ko papildus, kas neļāva pavirši vai bezatbildīgi studēt. Patiesi mēs studējām, daudz pavadījām bibliotēkās, daudz lasījām papildus.
Reizē bijām radoši arī ārpusstudiju aktivitātēs. Tradicionāli bija Ziemassvētku pasākumi, bet tā kā tie bija aizliegti, tad saucās Jaungada eglītes svinības. Parasti lielajā zālē, citreiz ēdnīcas telpā. Bija katram kursam prezentācijas. Vienā no pasākumiem visas meitenes, cita citai palīdzot, bijām uzšuvušas spirālsvārkus un uzstājāmies ar priekšnesumu. Mūsu kursa himna bija no Lilioma: “Atkal, atkal ir debesis pušu, .. mūsu karogs ir meiteņu brunči.” Tā kā šāda tipa svārki nāca tikai modē, tad mūsu kurss ieguva galveno balvu, bija liela piekrišana.

Vai ir bijusi “lielā” universitātes mīlestība?

Jā, tāda gandrīz katram atnāk, bet vairāk gan platoniska. Mūsu kurss raksturīgs ar to, ka izveidojās četri pāri, kas arī apprecējās un dzīvo vēl laimīgi tagad. Otrajā kursā notika pirmās kāzas – abi mūsu kursabiedri Ilona un Andris Runči nodibināja ģimeni, sekmīgi pabeidza studijas, izaudzināja meitu. Abi studijas turpināja un ir paši pasniedzēji Latvijas augstskolās. Andris Runcis – LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļā.

Vai ir bijuši kādi īpaši rituāli, piemēram, pirms eksāmenu kārtošanas?

Lielākoties tādi paši kā mūsdienu studentiem. Tā bija pieņemts, ka sesija jāiztur, nemazgājot matus – citādi var neveikties. Uz pēdējiem eksāmeniem jau nebija patīkami skatīties. Bija sava sistēma kādā kārtībā likām eksāmenus. Tā kā visi gandrīz bija mutiski, atšķirībā no mūsdienām, tad katrs jau zināja uz cikiem ierasties. No paša rīta pirmie nāca teicamnieki, bet nākamie jau bija informēti kā te iet, kāds pasniedzējam noskaņojums.

Kāds bija oriģinālākais špikošanas veids?

Meitenēm bija zīda zeķes, jo toreiz tādas zeķbikses vēl nebija un mini nāca modē, tad špikeri ielika zem zeķes, atlika mini tikai pavirzīt uz augšu un visu labi varēja izlasīt. Pie tam pasniedzēji taču nenāca skatīties uz meiteņu mini, varbūt aizdomas bija, bet pieķerti netika. Būtībā špikot nebija nozīmes, jo filozofijā atbildot veidojas dialogs un, ja jau nepārzini jautājumu, tad neko nevari ar pasniedzēju diskutēt, nav jau matemātika, kur ir konkrēti jāzina formula, aprēķins.

Kāda apģērbu un frizūru mode tobrīd valdīja?

Tā kā gatavie apģērbi bija visai padomju tautai pieejama, tā bija bezpersoniska, bezkrāsaina, neformīga un nemoderna. Nācās visu šūt pašai. Dzīvoju, īrēju Rīgā pie tantes istabu un tā kā tante bija šuvēja, tad iemācījos labi šūt. Bija speciāls veikaliņš, kur pa lētu naudu tirgoja atgriezumus no audumu fabrikas. Tie bija kvalitatīvi, krāsaini un labi varēja sakombinēt. Nāca modē mini – iznāca vēl lētāk un varēja vairākus svārkus atļauties. Frizūras bija dabīgas, arī kosmētika dabīga, vienīgi nāca modē lūpu spīdums un krāsainas acu ēnas.

Kādēļ izvēlējāties LU/šo fakultāti/šo studiju programmu?

Bija interese par tiem jautājumiem, ko cilvēks uzdod, meklējot dzīves jēgu, pat bieži neatrodot atbildes. Tie ir mūžīgie jautājumi – no kā sastāv pasaule, vai tā ir izzināma, kas virza notikumus, kas ir patiesība, kā arī par sabiedrību un cilvēku. Lieliski to formulējis I. Kants: “Ko es varu zināt? Kas man jādara? Uz ko es varu cerēt? Kas ir cilvēks?”

Vai strādājat jomā, ko studējat?

Jā, strādāju – pēc beigšanas Latvijas vēstures muzejā, tad Zinību biedrībā, Cēsu medicīnas skolā, mācot filozofiju, ētiku, deontoloģiju, bet tagad Siguldas Valsts ģimnāzijā – filozofiju.

Kā atšķiras Jūsu toreizējie un tagadējie mācību procesa vērtējumi?

Tā kā pēc neatkarības atjaunošanas studēju maģistratūrā, tad varu salīdzināt mācību procesus. Toreiz nebija izvēles – visi lekciju kursi bija obligāti, bet tagad priekšrocība, ka ir A, B un C daļas. Brīvāk var katrs students vākt kredītpunktus. Toreiz gatavoja visus vienveidīgi, jāteic gan, ka pamatīgi. Viegli vērtējumus nevarēja dabūt. Tagad bieži izvirza ultimātu, es maksāju, kā tad mani atskaitīs, lai dod vēl iespējas. Tās arī ir, jo vari maksāt par eksāmenu, ja nākas to pārlikt. Samērā daudz toreiz bija lieku lekciju, ideoloģiska rakstura, kur nevajadzēja zināšanas, bet prasmi piesaukt PSKP galvenos dokumentus, kuri jau neatšķīrās pēc būtības. Toreiz nebija studiju maksas, bet stipendijas. Tagad studenti, lielākā daļa strādā.


Kā Jūs novērtētu, cik daudz Jums deva studijas LU? Vai varat novērtēt 10 ballu sistēmā?

Novērtēju ar 8 ballēm.

Kā Jūs novērtētu cik daudz Jūs ieguvāt studējot LU? Vai varat novērtēt 10 ballu sistēmā?

Novērtētu ar 9 ballēm, bet tiešām daudz laika pavadījām studējot, konspektējot grāmatas, gatavojoties semināriem. Tā kā mūsu kurss bija intelektuāli spēcīgs, tad negribējās atpalikt.

Kādas ir Jūsu mīļākās atmiņas par Latvijas Universitāti?

Izlaidums – prieks –, ka viss izturēts un diploms iegūts, kopējā fotografēšanās – beidzot uz centrālām kāpnēm, jo pēc tradīcijas mēs gājām tikai pa labo vai kreiso pusi. Tāds ticējums, lai sekmīgi pabeigtu LU.

Ar ko Jums asociējas (zīme, dziesma, vieta, notikums, utt.) studiju gadi?

Kursa himna no Lilioma: “.. te mēs visi vienādi esam, vai gan citur vēl būs tā kaut kur.”

Jūsu studiju gadu netikums?

Kā visiem studentiem – pietrūkst kāda stunda, vai nakts , lai labi sagatavotos eksāmenam, ieskaitei.

Kas Jums visvairāk nepatika LU?

Radošās domas ierobežojumi – sakarā ar tā laika sociālo iekārtu, ideoloģiju.

Vai Jūs vēlreiz būtu gatava studēt LU, kāpēc?

Jā, jo ļoti daudz labu grāmatu, materiālu pieejams bibliotēkās, ko izmantoju studējot maģistratūrā.

Trīs studiju biedri un trīs pasniedzēji, kurus vēlētos pasveicināt?

Daina Ostrovska, Aija Kalnciema un Juris Rozenvalds. Bet pasniedzēji, ko cienu un labprāt sveicinātu – jau ir viņsaulē.

Vēlējums LU vai fakultātei!

Būt uzticīgai savai misijai, kā jau ALMA MATER.

Ātrie jautājumi

Es Jums saku sesija, un Jūs man – negulētas naktis.

Es Jums saku kojas, un Jūs man – paveicās, jo tajās nedzīvoju.

Es Jums saku diplomdarbs, un Jūs man – paspēt to laikā iesiet.

Es Jums saku izlaidums, un Jūs man – radi, draugi, prieks un bučas.

 

1969 - 1979 saisītās lapas