Sākumlapa > 1959 - 1969 > LU stāsti >  Māris

Māris

###NEWS_AUTHOR###
###NEWS_IMAGE### “Es esmu bagāts. / Man pieder viss, / Kas ar mani ir noticis,” šīs dzejnieka Māra Čaklā radītās vārsmas vislabāk raksturo pašu autoru. Vairāk nekā 40 sava mūža gadus M. Čaklais dāvāja literatūrai – dzeja, atdzeja, proza, esejas, kritika, publicistika. Padarītais un radītais ir neizmērāms, bet vispatiesāk tas virmo lasītājos.
 

Māris Čaklais ir Kurzemes saldākās pilsētas Saldus puika. 1940. gada 16. jūnijā viņš ieradās šai saulē Friča Alberta Čaklā un Veras Čaklās ģimenē. Pēc septiņiem gadiem sākas mazā Māra pirmās skolas gaitas – no sākuma Saldus rajona Jaunmuižas pamatskolā, pēc tam Pampāļu, Padures un Lutriņu pamatskolās. Lai arī bērnība ir caurvīta ar valstī notiekošajiem politiskajiem nemieriem, trūkumu un bailēm par izvešanu uz Sibīriju, tomēr izlasīto grāmatu uzburtā pasaule ļauj sapņot – “jo nomaļāk mēs dzīvojām, jo intensīvāka bija mana lasītvēlme, [..] es lasīju visur un visu, kas pagadījās, [..] tālaika bērnība nepazina specfondus,” savā atmiņu krājumā “Laiks iegravē sejas” raksta M. Čaklais.

1958. gads ir zīmīgs pagrieziena punkts nākamā dzejnieka dzīvē, jo beidzot Saldus vidusskolu tālāk viņa gaitas un studijas turpinās Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Savos atmiņu stāstos Māris Čaklais raksta: “1958. gada Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras specialitātes pirmajā kursā tika uzņemti piecdesmit četri studenti, lielākā daļa no viņiem zēni. Reinis Ādmīdiņs, Aldis Ermanbriks, Rišards Labanovskis, Vitauts Ļūdēns, Mārtiņš Poišs, Maija Poruka, Juris Runds, Atis Skalbergs – tie mani kursabiedri.” Jaunieši, kas bija pārliecināti par savu varēšanu un sūtību. Viņi kāri tvēra savu pasniedzēju Artura Ozola, Martas Rudzītes, Vitolda Valeiņa, Viļņa Eihvalda, Arvīda Griguļa, teikto. Tomēr paturēja prātā, ka ne viss ir tā, kā izklausās – “mēs neviens nebijā iz nomenklatūras dzīlēm, tāpēc sapratām uzreiz, ka tas, kas mums tiek un tiks mācīts, ir vien leduskalna redzamā daļa, ka daudz kas ir pavisam citos kambaros un mūsu pienākums ir to sadabūt un iegūt savā rīcībā,” raksta dzejnieks. Viena no atmiņā paliekošākajām un rezonējošākajām studentu darbībām bija pirmkursnieku rokraksta žurnāls “Sirds uz trotuāra”, kurā lasāmie gara darbi piesaistīja pat čekas uzmanību. Turklāt jau 1958. gadā, dodoties no Rīgas uz Kazahiju, Latvijas Valsts universitātes studenti dziedāja Latvijas valsts himnu “Dievs, svētī Latviju”. “Mēs bijām jauni, agrākās pieredzes nenomākti, gatavi ne tikai izmantot jauno vēsmu vējošanos gaisā, bet lēkt arī veciem āliņģiem un steliņģiem pāri,” skaidro Māris Čaklais, kam uzdrīkstēšanās dzīves laikā netrūka. Arī dzejnieks un M. Čaklā draugs Knuts Skujenieks sacījis: “Vienmēr un visur Tu esi bijis dzīves mutulī, [..] Tu nekad nenovērsies no sava ceļa. Tevi nav biedējušas apsūdzības ķecerībā, Tevi nav apžilbinājušas īslaicīgas modes”. Lielā mērā K. Skujenieka mudināts, 1961. gada vasarā M. Čaklais aizbrauc uz Maskavu, lai stātos M. Gorkija Literatūras institūtā, tomēr nekārtojis iestājeksāmenus, viņš atgriezās Rīgā, universitātē. “Pati svarīgākā tolaik, 1961. gadā, Mārim bija kļuvusi dzejnieku sabiedrība,” atceras M. Čaklā pirmā sieva Inta Čaklā. Abi iepazinās studiju laikā 1960. gadā. „Fakultātē bija balle, bet pirms dejām jaunie dzejnieki lasīja savus darbus. Mums, otrā kursa meitenēm, uzdeva viņiem pasniegt puķes, un man iekrita Čaklais. Tā sākām dejot – runāt – satikties,” piedzīvotajā dalās I. Čaklā. Ne vienmēr gājis rožaini, studenti kā jau studenti – “pirms stipendijas bija jāsavelk ciešāk josta (atceros dažas reizes, kad pāris dienu iztikām pavisam bez ēšanas), toties, kad naudiņa uzradās, priecīgi devāmies uz Piena restorānu,” atceras I. Čaklā.

Daloties savās atmiņās par studiju laikos piedzīvoto, dzejnieks spilgti aprakstījis Arvīda Griguļa lekcijas, kurās profesors “latviešu literatūru šķēlējis kā profesionāls malkas skaldītājs”, un eksāmenu kārtošanu viņa priekšmetos: “Eksāmenos Grigulis klausījās it kā izklaidīgi, tad, neko nepaskaidrojot, lika atzīmi – 3, 4, vai 5. [..] Ieraduma teicamnieki nereti bija šokēti: “Kāpēc man tikai četri?” tad Grigulis pacēla brilli pret studentu un jautāja pretī: “Un jūs gribat teikt, ka latviešu literatūru zināt uz pieci?”, noklausītos stāstus aprakstījis dzejnieks.

Studenti it visos laikos ir centušies piepelnīties, tādēļ ikrīta lekciju apmeklējumi nebūt nav bijuši par kavēkli pēcpusdienas darba jundai – “mēs atnācām ar pēckara pieredzi [..] jaunība nav paredzēta nīkšanai,” ir pārliecināts M. Čaklais. Jau studiju laikos Māris strādāja avīzē “Jaunais Inženieris” (1959), vēlāk laikrakstos “Padomju Jaunatne” (1962) un “Literatūra un Māksla” (1964). Pirmo reizi publiskot savu talanta dzirksti M. Čaklajam izdodas 1960. gadā 23. martā, kad laikrakstā “Literatūra un Māksla” tiek nopublicēts dzejolis “Marts”. 1964. gadā M. Čaklais saņem savu atestātu par veiksmīgi absolvēto Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu un līdztekus literārā līdzstrādnieka amatam “Literatūrā un Mākslā”, azartiski nododas jaunu dzejoļu rakstīšanai. Šajā pašā gadā viņš tiek uzņemts arī Rakstnieku savienībā.
 Ļoti lielā mērā iedvesmojies no Ojāra Vācieša dzejas un viņa paustajām pārliecībām, ar kurām sākās ne tikai jauna dzejas strāva, bet arī jauna pēckara jaunatnes kustība, M. Čaklais turpina aizvien jaunu dzejoļu pieraksti, līdz 1965. gadā tiek izdots debijas krājums “Pirmdiena” – “bez retorikas, lāgiem naivajām abstrakcijām, līdz ar to arī bez ‘trauksmainības’ pozas, bez rāpšanās tiesneša tribīnē, bez pašpārliecinātas jūsmas, bez žurnālistiskiem dzejojumiem,” secina literatūrzinātnieks Guntis Berelis. Vēlāk viens pēc otra dienas gaismu ierauga arī vairāki citi dzejoļu krājumi – kopskaitā 15 oriģinālgrāmatas, četri eseju krājumi, atdzejojumi, dzejas izlases, tulkojumi krievu, armēņu, angļu, lietuviešu, tadžiku, ukraiņu, uzbeku un vācu valodās.

Rakstot un domājot par Māri Čaklo, nedrīkst nepieminēt viņa lielisko sadarbību ar Imantu Kalniņu un Rolandu Kalniņu, kā rezultātā tapa ilgu laiku aizliegtā filma „Elpojiet dziļāk!” ar neaizmirstamām melodijām – “Dziesma par četriem baltiem krekliem”, “Es esmu bagāts”, “Dziesmiņa par Napoleonu”. Līdz ar „Menueta” izpildītajām melodijām I. Kalniņa dziesmas ar M. Čaklā vārdiem iemantoja neviltotu sabiedrības atzinību, kas tika dziedātas studentu saietos un kompānijās blakus tautasdziesmām. 60. gadu jaunieši visi kā viens atzina M. Čaklā dzeju, autoru uzskatīja par savējo un vienlaikus vislielāko autoritāti.
 Sešdesmito gadu students, dumpinieks, ar savām idejām un pārliecību, neatkārtojams dzejnieks, savas dzimtenes patriots un līderis jauniešu vidū. Studentiem savējais arī nākamajās desmitgadēs.

Māris nāca vienlaikus kā dumpīgs dzejnieks un arī kā tā laika jaunatnes elks, jo runāja un rakstīja bez poētismiem, ikdienai tuvā sarunvalodā, tomēr ar absolūtu dzejisko dzirdi, – viņš prata visparastākos, visikdienišķākos vārdus un situācijas pārvērst par spriegi pulsējošu, vaicājošu liriku.
Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis. Ieva Čaklā. Bet – debesīs iesiets mezgls. Rīga: Lauku Avīze, 2008. 34. lpp.

Vēl zem tumšiem, nemierīgiem sniegiem
Sadedzis nav pērno lapu sārts.
Birztalā vismazākajā iebrien
Marts.

Gribas visiem paskatīties acīs.
Vārdus, kuri teikti tikai tev,
Pirmo reizi skaļā balsī sacīt
Šodien – mīlu! – visai pasaulei.

Nevar nerunāt. Un nevar runāt.
Nerunāt?
Bet kreisā pusē sauc!
Runāt?
Bet jau strauti tavā balsī runā,
Mīlot nedrīkst pasacīt par daudz.
Māris Čaklais. Marts. Fragments. 1960. Laiks iegravē sejas. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2000. 64. lpp.

Tālu.
No savas bērnības
Esmu aizgājis pārāk tālu.
Un tas ir slikti
.
Māris Čaklais. ***. Fragments. 1962. Pirmdiena. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1965. 33. lpp.

Bet, ja kaut ko atrodam iedami,
Prieks tiek uz pusēm dalīts.
Tāpēc nemaz nevaram iedomāties
pavisam bez prieka palikt.

Māris Čaklais. Uz pusēm. Fragments. 1963. Pirmdiena. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1965. 32. lpp.

 

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1959 - 1969 saisītās lapas