Sākumlapa > 1959 - 1969 > Laikmeta stils >  Kopmītnes

Kopmītnes

###NEWS_AUTHOR###
###NEWS_IMAGE### Tāpat kā universitāte nekad nenovecos, arī kopmītnēm vienmēr ir jaunības elpa. Gadu no gada tajās ienāk jauni studenti, lai tur mācītos pieticīgos apstākļos radīt māju izjūtu, dalīt šauro dzīves telpu ar vairākiem vienaudžiem, iztikt ar stipendiju vai citiem nelieliem ienākumiem un smieties, raudāt, dziedāt, mīlēt divtik intensīvi nekā citkārt. Aptuveni trīs kvadrātmetrus neliela dzīves platība, kas pienākas katram studentam, atbalsojas pastiprinātās un piesātinātās emocijās. Tāpēc tik daudzu atmiņu stāstos par studiju gadiem kopmītnēm ir atvēlēta īpaša, romantikas apdvesta vieta.

Kopmītnes joprojām daudziem lauku jauniešiem ir pirmā īstā dzīves skola un pārbaudījums, kas jāiztur. Apmierinošu sadzīves apstākļu nodrošināšana un idejiskās audzināšanas darba izvēršana tajās savukārt bija pārbaudījums un raižu objekts padomju gadu universitātes vadībai. “Lai panāktu lekciju obligātu apmeklēšanu, sāka Latvijas Valsts universitātes studentu kopmītņu pārbaudes. 1953. gada 15. novembrī plkst. 11.00., pārbaudot vienu kopmītni, atklājās, ka no 90 studentiem tajā bijuši 18 studenti (20%), bet tikai trīs bijuši slimi,” pēc arhīva dokumentiem vēsta vēsturnieks Heinrihs Strods.

50. gadu nogalē kopmītnes joprojām bija pārblīvētas, daudzi studenti mācījās un brīvo laiku pavadīja gultā, dzīvojamās telpās valdīja caurvējš, jo logiem trūka otro rāmju, bija nepietiekams skaits krēslu, skapju un grāmatu plauktu. Līdzīgas ir arī Vēstures un filoloģijas fakultātes studenta Jāņa Plotnieka atmiņas par saviem un Ojāra Vācieša studiju gadiem kopmītnē šajā desmitgadē: “Ojārs, gultā pussēdus atlaidies, kaut ko raksta. Daudzi dzejoļi tā – pa pusei sēžot, pa pusei guļot – tiek sacerēti šajā studiju gadu metāla gultiņā. Visiem, ja vienlaikus sanākam kopā, pie galda vietas nepietiek. Un Ojāram jau nevajag. Viņš iemīļojis istabas kaktiņu pa kreisi, pie paša loga. Atbalsta galvu pret galvgaļa zaļi krāsotajiem dzelzs stienīšiem, pievelk ceļgalus gandrīz pie krūtīm, uzstutē uz tiem kladi vai burtnīcu. Un raksta. Droši vien arī tobrīd kaut kas top, veidojas.”
60. gadu sākumā kopmītnēs dzīvoja ap 1100 studentu, kas bija 45% no dienas nodaļā studējošajiem. H. Strods norāda, ka tas lielā mērā atspoguļoja tālaika studentu materiālo līmeni. Stipendijas saņemšanas dienas un vecāku sūtītās paciņas ar pārtikas produktiem un citām noderīgām lietām bija vieni no kopmītņu iemītnieku gaidītākajiem brīžiem.

Turpmākajās desmitgadēs sadzīves apstākļi kopmītnēs uzlabojās. 70. gados universitātes novērtējumā “kopmītnes Tālivalža ielā 1-b un Tereškovas ielā 4 vienmēr bijušas labākās mūsu republikas augstskolu vidū”. Kopmītnes arī iesaistījās Vissavienības konkursā par augstskolu labāko kopmītni un organizēja lokālos konkursus par labāko istabu katra nama ietvaros.

Visos laikos kopmītņu problēmjautājums ir bijis kārtības nodrošināšana. Piemēram, neizpalika zādzības, ēdamā “aizņemšanās” virtuvē, vēlu svinētāju regulāra naktsmiera traucēšana citiem, un arī “amorālas uzvedības gadījumi”, par kādiem tika uzskatīta kopmītnēs dzīvojošo studentu rīcība, dodot savas caurlaides svešām personām, lai tās varētu kopmītnēs pārnakšņot. Sākotnēji pastāvēja tā dēvētie “sarkanie stūrīši”, kuros studenti satikās ar saviem viesiem, taču 50. un 60. gadu mijā, pieaugot kopmītnēs dzīvojošo studentu skaitam, universitātes vadība saskārās ar problēmu – viesu uzņemšanas telpu kopmītnēs vairs nebija, jo arī “sarkanajos stūrīšos” dzīvoja studenti! Risinājumu universitātes Padome rada vienkāršu: kamēr šim nolūkam nav speciālu telpu, viesus studentu kopmītnēs neielaist, tādējādi izraisot aptuveni 200 studentu rakstisku protestu, pēc kura rīkojums tika mīkstināts, atstājot tikai rekomendāciju, ka “atļaut viesiem iet sieviešu kopmītnēs naktīs nav vēlams”. Visi kopmītņu viesi tika atzīmēti reģistrācijas grāmatās, un viņiem kopmītnes bija jāatstāj 24.00. Vakaros kopmītnes kontroles nolūkos apmeklēja arī universitātes vadības pārstāvji. Kopmītņu komandantes un dežurantes allaž bija ļoti ievērojamas personas studējošo dzīvē. 20. gs. 80. gadu beigās Latvijas Valsts universitātes kopmītņu adreses bija Aizkraukles iela 2a, Burtnieku iela 1, Jūrmalas gatve 74/76, K. Valdemāra iela 69, Padomju bulvāris 10, Stūres iela 2a, Tālivalža iela 1b un Tereškovas iela 5.

Studentu leksikā “kojas”, oficiālāk – “dienesta viesnīcas” – ir spilgts un piesātināts studiju dzīves periods. Tas nereti ir sākums sirsnīgai draudzībai vai mīlestībai, pārejas posms uz pirmo dzīvokli, pirmo darbu, pirmo paša nopelnīto algu. Starpposms starp vidusskolēna un pieaugušā dzīvi, sākums kaut kam lielam un vēl nezināmam. Bet, kā katram sākumam, tam piemīt vilinošā neziņas apjausma, mazliet bezrūpības un aušības, mazliet uzdrīkstēšanās un avantūras, jaunības sapņu un nebēdnības, jo tas ir sākums un tās ir kopmītnes. Viss pārējais vēl būs. Pēc tam.

1956. gads. Universitātes studentu kopmītne dūc kā bišu strops. Virtuvē vāram tēju un aplejam slaveno koncentrāta ķīseli – zilganu pulveri. Ja piekož klāt baltmaizi, var zinību kalnā pusdienu rausties.
Imants Auziņš. Piecdesmit gadi bez televizora. Rīga: Solvita, 2002. 30. lpp.

60. gados pastiprinājās kompartijas mēģinājumi pakļaut savai kontrolei studentu personisko dzīvi. Rektors prof. V. Šteinbergs 1963. gada 9. janvārī LVU kompartijas biroja sēdē uzdeva pārtraukt “nemērķtiecīgo” dejošanu kopmītnēs sestdienu vakaros.
Latvijas Valsts universitātes vēsture. 1940–1990. Rīga: Latvijas Universitāte, 1999. 424., 425. lpp.

Mūsu istabai kā labākajai kopmītnē piešķīra uz divām nedēļām ceļojošo radio un tagad mēs izglītojamies, klausīdamies Bi-Bi-Si visumā nesakarīgos muldējumus.
Vēstule Gunāram Grāvim 1954. gada 14. decembrī. Ojārs Vācietis. Kopoti raksti. 10. sēj.: Sarunas, vēstules (1950–1983). Rīga: Karogs 2003. 150. lpp.

Pirmās dienas vakarā sarīmējās plosts. Piedzēros vidēji. Daži pamatīgi. Nevainīgi smaidīja un meta krūzītes pret sienu, bļāva līdz 4.00. rītā, veicinādami kopmītnē gulošo veselīgo miegu un atpūtu.
Vēstule Gunāram Grāvim 1953. gada 10. februārī. Ojārs Vācietis. Kopoti raksti. 10. sēj.: Sarunas, vēstules (1950–1983). Rīga: Karogs 2003.  130. lpp.

Un mēs četri gaidām, kad pa ielu
Pirmais tramvajs, dzirkstis metot, skries,
Visi klusē, un ir kaut kāds lielums
Mūsu istabiņā ielauzies.

Un mums gribas, gaidot blāzmas kvēlu,
Gribas, lai tie cilvēki, kas būs,
Teiktu, ka tie dzimuši par vēlu,
Teiktu, mazliet apskauzdami mūs.

[..]

Viņš, kā parasts, nogājis ir malā,
Baidoties, ka nepajautā kāds,
Kāpēc četrās gultās baltais palags
Palicis kā vakar rītā klāts.

Ojārs Vācietis. Kopmītnes istabas dvēsele. Fragments. Kopoti raksti. 1. sēj. Rīga: Liesma, 1989. 171. lpp.

Kāds ir atstājis logus vaļā pa nakti,
Un kopmītnē staigā vējš –
Pa gaiteņiem,
Kāpnēm,
No pirmā līdz piektajam stāvam.

Māris Čaklais. Kopmītnē staigā vējš. Fragments. Pirmdiena. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1965. 24. lpp.


Tā.
Pēdējo jūniju,
Tāpat kā piecus gadus,
Es esmu rāvies.
Šī zīmīte paliks uz galda
Un visu vasaru stāvēs.
Un, kad vasara
Uz dzeltenām saulgriezēm atskatīsies,
Jūs visi trīs to izlasīsit.

Gals labs – viss labs.
Pēdējā – četri.
Man rokā jau biļete –
Mani nenobrauktie kilometri.

Un, kad cilvēki aizbrauc,
Viņi mīl pastāstīt visu...

Nevar izstāstīt visu! [..]

Varbūt stāstīt par četru galvu,
  četru siržu,
  četru vēderu
  solidaritāti?

Māris Čaklais. Aizejot no kopmītnes. Fragments. Pirmdiena. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1965. 23. lpp.

Sākot dzīvi kopmītnē, studentam vai aspirantam personiski jāuzrāda kopmītnes komandantam:
a) orderis par tiesībām dzīvot kopmītnē,
b) pase, karaklausībai pakļautajiem arī karaklausības apliecība,
c) medicīniskā izziņa,
d) fotokartīte caurlaidei (3x4 cm).

Kopmītnē dzīvojošo studentu un aspirantu dokumentu iesniegšana pierakstam notiek pēc milicijas orgānu noteiktās kārtības. Pierakstīšanās summu sedz paši studenti.
Pēc augstākās mācību iestādes beigšanas studentiem un aspirantiem kopmītnes jāatbrīvo divu nedēļu laikā, neatkarīgi no tā, kur un kādā darbā viņi norīkoti.
Kopmītnē dzīvojošo studentu vai aspirantu administrācija var pārvietot no vienas istabas otrā.
Kopmītnes inventāru individuālai un kopīgai lietošanai kopmītnē dzīvojošiem studentiem un aspirantiem izsniedz pret parakstu. Par inventāra saglabāšanu atbild personas, kuras to saņēmušas. Katrā istabā ir inventāra saraksts, ko parakstījis kopmītnes komandants un istabas vecākais.
Personisko mantu iznešana no kopmītnes atļauta tikai, uzrādot caurlaidi, ko izdevis kopmītnes komandants saziņā ar istabas vecāko.
[..]
Nepiederošām personām studentu kopmītnē atļauts uzturēties ar kopmītnes administrācijas atļauju no pulksten 9.00 līdz 23.00. Viesi, ienākot kopmītnē, atstāj dežurantam kādu savas personības dokumentu. Par viesu savlaicīgu aiziešanu un kopmītnes iekšējās kārtības ievērošanu atbild tie studenti un aspiranti, kuri uzaicinājuši attiecīgās personas.
Pēc pulksten 24.00 kopmītnēs jāvalda pilnīgam klusumam. Paliek apgaismoti tikai gaiteņi un sabiedriski lietojamās telpas.
Studentu un aspirantu ielaišanu kopmītnē pārtrauc pulksten 24.00. Izņēmums ir tikai studenti vai aspiranti, kuri atgriežas no atvaļinājuma, darba vai prakses.
Kultūras darba masu pasākumi studentu kopmītnēs notiek pēc plāniem, ko apstiprina kopmītnes studentu padome; plāns jāsaskaņo ar augstākās mācību iestādes rektoru vai kopmītnes komandantu.

Iekšējās kārtības noteikumi studentu kopmītnēs. Mūsu universitāte: Informācija pirmā kursa studentam. Rīga: P. Stučkas Latvijas Valsts universitāte, 1983. 40., 41. lpp.

 

 

 

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1959 - 1969 saisītās lapas