Sākumlapa > 1949 - 1959 > Cilvēkstāsti >  Aloiza Važņa stāsts

Aloiza Važņa stāsts

LVU Juridiskās fakultātes students Aloizs Vaznis. 1956.gads.

<stong>Aloizs Vaznis 1958. gadā absolvēja Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti. Strādājis dažādas Latvijas PSR Iekšlietu minstrsijas struktūras. 1991. un 1992.gadā iekšlietu ministrs.

1952. gada vasarā iesniedzu dokumentus Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē. Konkurss bija ļoti liels, jo pavisam juristos uzņēma tikai divdesmit piecus cilvēkus. Konkursu izturēju, sākās studenta gadi. [..]

Mūsu laika studenti bija materiāli nenodrošināti – pārtika galvenokārt no stipendijas, ar kuru pietika, lai nenomirtu, bet nepietika, lai dzīvotu. Tādēļ lielākā daļa studentu meklēja dažādus gadījuma darbus, lai piepelnītos.

            Nācās gan Rīgas dzelzceļa preču stacijā kraut vagonus, gan stiept uz savas muguras “Glavautotraktorsbitā” 120 kilogramus smagus traktora blokus, gan spodrināt parketa grīdas. [..]

Acīmredzot gan kopmītnē, gan auditorijās čekas aģentūras darbs bija augstā līmenī un informācijas viņiem netrūka. Čekas aģents bija katrā kursā un katrā kopmītnes istabā. Mēs sava kursa stukaču zinājām, taču pierādījumu nebija, tāpēc viņa klātbūtnē nerunājām neko tādu, par ko varētu sanākt nepatikšanas. [..]

Kaut arī studijas uzsāku Staļina laikā (1952. g.), pasniedzēji bija samērā demokrātiski noskaņoti, izņemot atsevišķus eksemplārus. [..]

Lekcijas un semināri notika gan latviešu, gan krievu valodā – atkarībā no pasniedzēja valodas zināšanām. Tā, piemēram, pasniedzēji Tille, Rahļins, Millers un daži citi lekcijas lasīja krieviski, arī seminārus vadīja krievu valodā, taču atbildēt semināros un eksāmenos drīkstēja arī latviski.

Mēs to izmantojām gadījumos, kad slikti zinājām uzdoto vielu, – ātri sarunājām latviski kādas muļķības, Pasniedzējs, negribēdams atzīties, ka nesaprot latviski, apstiprinoši kratīja galvu un teica – jā, jā. 

Visa mācību literatūra ar ļoti retiem izņēmumiem bija krievu valodā. Kaut arī mūsu smadzenēs tika sabāzta Andreja Višinska pierādījumu teorija padomju tiesībās, ļeņinisma un staļinisma gara darbi, daudzi pasniedzēji ar savu ekvilibristisko pasniegšanas mākslu, nereti balansējot uz legālā un nelegālā robežas, riskējot ne tikai ar darba zaudēšanu, mūs iemācīja gan domāt, gan izdarīt secinājumus, taču tie mums bija jāpatur pie sevis.

Tolaik pat sapņos nevienam nerādījās, ka padomju režīmam varētu pienākt gals, vismaz mūsu dzīves laikā ne. Kritizēt atklāti oficiālās nostādnes likās vēl naivāk nekā mēģināt ar pieri sagāzt biezu mūra sienu

Aloizs Vaznis. Informācija pārdomām. Rīga: Kontinents, 2002. 29.–32. lpp.

1949 - 1959 saisītās lapas