Sākumlapa > 1949 - 1959 > Desmitgades apraksts

Sarežģītie

Latvijas Valsts universitātes galvenā ēka. 1959. gads. Graubica foto. LVKFFDA, 11382N.

20. gs. 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā Latvijas Valsts universitāti vēl joprojām skāra staļiniskā izglītības politika un represijas. Turpinājās mācībspēku atlaišanas. 1950. gadā no darba tika atbrīvoti pasniedzēji – universitātes leģendas –, viņu vidū arī profesori Jānis Endzelīns, Ernests Štālbergs, Arturs Tramdahs un citi. Uzsākot 1949./50. mācību gadu, rektors Jānis Jurgens LK(b)P CK birojā ziņoja: “Tikai pēdējos mēnešos mēs izdzinām no mūsu universitātes vairākus simtus bijušo leģionāru, aizsargu u.c.” Arī nākamajos gados turpinājās “buržuāzisko nacionālistu” meklēšana mācībspēku un studentu rindās. 1953. gada sākumā kā “angļu spiegs” tika apcietināts Fizikas un matemātikas fakultātes docents Jāzeps Eiduss. Viņam, tāpat kā daudziem staļinisma represiju upuriem, padomju nometņu vārti atvērās tikai 1956. gadā, kad PSKP 20. kongresā tika nosodītas staļiniskās represijas un uzsākta destaļinizācija.
Lai gan Latvijas Valsts universitātes komunistiskās partijas organizācija izteica atbalstu PSKP CK jaunā pirmā sekretāra Ņikitas Hruščova kursam, tomēr arī 50. gadu otrajā pusē cīņa pret “buržuāzisko nacionālismu” bija viena no dežūrtēmām. Ik palaikam tajā tika apvainots kāds no pasniedzējiem vai studentiem.

Latvijas Valsts universitātes mācībspēku kvalifikācijas vidējais līmenis 50. gadu pirmajā pusē bija zems. Kādā augstskolas Padomes sēdē 1955. gada oktobrī profesors Ivans Širokovs rezumēja: “Zinātņu doktoru mums ir septiņi cilvēki. Profesoru bez doktora grādiem ir seši cilvēki, zinātņu kandidātu 98 cilvēki, docentu bez kandidātu grādiem 16 un 198 pasniedzēji bez zinātniskajiem grādiem un nosaukumiem.” Padomju augstskolu politika noteica zinātnes izstumšanu no augstskolām. Par Latvijas zinātnes centru kļuva 1946. gadā dibinātā Latvijas PSR Zinātņu akadēmija, kas veidota pēc PSRS Zinātņu akadēmijas parauga.

Līdz 1958. gada 1. septembrim darbojās deviņas fakultātes – Bioloģijas fakultāte, Ekonomikas un juridiskā fakultāte, Fizikas un matemātikas fakultāte, Ģeogrāfijas fakultāte, Vēstures un filoloģijas fakultāte, Inženierceltniecības fakultāte, Ķīmijas fakultāte, Mehānikas fakultāte un Neklātienes tehniskā fakultāte. 1958./59. mācību gadā, uz Latvijas Valsts universitātes četru tehnisko fakultāšu bāzes darbu uzsāka Rīgas Politehniskais institūts. Savukārt universitātei tika pievienots Rīgas Pedagoģiskais institūts. Sākot 1958./59. mācību gadu, Latvijas Valsts universitātē bija Bioloģijas fakultāte, Ekonomikas un juridiskā fakultāte, Fizikas un matemātikas fakultāte, Ģeogrāfijas fakultāte un Vēstures un filoloģijas fakultāte. Liela loma studiju dzīvē bija arī t.s. vispārējām katedrām – PSKP vēstures katedrai, Politiskās ekonomijas katedrai, Fiziskās audzināšanas un sporta katedrai un Psiholoģijas un pedagoģijas katedrai –, kas nodrošināja visās fakultātēs obligāti apgūstamos priekšmetus.

Latvijas Valsts universitātes dienas nodaļās 1950. gadā studēja vairāk nekā 3500 studenti. Pēc tehnisko fakultāšu iekļaušanas Rīgas Politehniskajā institūtā studentu kopskaits samazinājās. 1958./59. mācību gadā universitātē studijas klātienē uzsāka apmēram 3000 studentu. Neklātienes un vakara nodaļās studējošo skaits būtiski palielinājās 50. gadu otrajā pusē. 1958./59. mācību gadā neklātienē zinības ieguva vairāk nekā 2000 studentu. Vakara nodaļā 1950. gadā mācījās 75 studenti, 1955. gadā – apmēram 450 studenti. Lielākais studentu skaits studēja Ekonomikas un juridiskā fakultātē un Vēstures un filoloģijas fakultātē. 1950. gadā Latvijas Valsts universitāti absolvēja 672 studenti, 1959. gadā – 801 students. Absolventus nosūtīja darbā atbilstoši Valsts sadales komisijas lēmumam. Tā faktiski nerēķinājās ar studentu interesēm un nākotnes iecerēm. Turklāt 50. gados pēc PSRS Augstākās izglītības ministrijas rīkojuma daudzus Latvijā sagatavotus speciālistus nosūtīja darbā uz citām PSRS republikām. Piemēram, laikposmā no 1952. līdz 1956. gadam šāds liktenis piemeklēja vairāk nekā 38% Latvijas Valsts universitātes tehnisko fakultāšu absolventu.

Ar PSRS Ministru padomes lēmumu 1958. gada janvārī Latvijas Valsts universitātei piešķīra 1919. gadā izveidotās Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības vadītāja Pētera Stučkas vārdu. Viņš 1919. gada 8. februārī bija parakstījis dekrētu par padomju Latvijas Augstskolas dibināšanu. Šo dienu arī padomju okupācijas periodā uzskatīja par Latvijas Valsts universitātes dibināšanas dienu.

Augstskolas vēsturē 20. gs. 50. gadi bija sarežģīts laiks, kas ietvēra gan staļiniskās represijas, pārmaiņas PSRS iekšpolitikā un ideoloģijā un cerīgo “atkusni”. 

Pirmie kursi. Marra mācības slavināšana. Endzelīna padzīšana. Skaidrītes Sirsones arests. Viļa Lāča romāns “Uz jauno krastu”, kuru lekcijas pirmajā pusē tīta stundā tik spoži nolīdzināja līdz ar zemi Kārlis Krauliņš, atsaukdamies uz darbaļaužu vēstulēm presē. Pēc starpbrīža atgriezies ar jaunāko “Cīņas” numuru padusē. viņš savukārt ar patiesu entuziasmu stāstīja, cik augstu biedrs Staļins novērtējis Lāča darbu un kādus jaunu horizontus romāns paver padomju cilvēka psiholoģijas izpratnē … Ko te varēja saprast, un ko te varēja domāt? Pēc Jāņa Endelīna tiesāšanas , kurā pat trešā kursa studenti uzstājās ar profesoru iznīcinošām runām, arī pirmziemnieki sadomāja cīnīties par kārtību fakultātē. Mūs kaitināja garlaicīgās, Latvijas notikumiem tālās lekcijas padomju tautu vēsturē, kuru lasīja gan brīnum skaista, bet kā vēsturniece gluži nezināma lektore. Viss kurss protestēja. Rektorāts uztraucās. Runa bija par augsti stāvoša vīra radinieci. Mēs purinājām jaunizdoto vēstures grāmatu, no kuras skaistā lektore, galvu nepacēlusi, lasīja lapu pa lapai, un teicām, ka paši arī pazīstam burtus. Mums atbildēja, ka te nav darīšana ar idejisku pretinieku. Taču beigās lektore pazuda pati, kad katra lekcija sākās, studentiem no somām izvelkot padomju tautu vēstures sējumus.
 Mazliet vēlāk mēs dabūjām filozofijas profesori, kas latviešu valodu droši vien pēdējo reizi bija dzirdējusi 1917. gadā. mans kursabiedrs Jānis Kušķis bija iemanījies viņas lekcijas stenografēt zilbi pa zilbei: “Empedaklis dzīvāja, kā jau minēju, galvenokārt tainī laikā no 423. līdz 483. gadam priekš mūsu ēras un mācīja, ka matērijai, proti, piemīt galvenokārt divas kustības formas jeb spēki: naidība un draudzība, naids un draudzība jeb mīlestība …” Šoreiz mēs nepīkstējām ne vārdiņa un iesaucām visi gaisīgi ģērbušos senisko būtni par Fleirādiju. Vispār mums pašiem bija savu darīšanu diezgan. Bija draudzība, aizraušanās, dzejoļu rakstīšana un saņemšana, gājieni uz teātri, diskusijas par to, vai solītajā komunisma pārpilnībā katram būs savs auto jeb vai mašīnu būs tik daudz, ka katrs varēs ņemt, kādu gribēs, un braukt, kur gribēs.
Saulcerīte Viese. Mūža audi. Rīga: Jaunā Daugava, 2008. 24., 25. lpp.

Tas bija tāds apjukuma laiks. Arī citulaik dižs tāls Lavrentijs Pavlovičs berija izrādījās angļu, amerikāņu, musavatistu un meņševiku aģents. Mūsu paraugromāna “Jaunās gvardes” autors Aleksandrs Fadejevs nošāvās “alkoholisma iespaidā”, kā tolaik ziņoja avīzes. Pašmāju paraugautori gan neviens nenošāvās.
Knuts Skujenieks. Jaunatne Latvijā 50. gados. Avots. 1987. Nr. 8. 66. lpp.

1952. gada vasarā iesniedzu dokumentus Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē. Konkurss bija ļoti liels, jo pavisam juristos uzņēma tikai divdesmit piecus cilvēkus. Konkursu izturēju, sākās studenta gadi. [..]
 Mūsu laika studenti bija materiāli nenodrošināti – pārtika galvenokārt no stipendijas, ar kuru pietika, lai nenomirtu, bet nepietika, lai dzīvotu. Tādēļ lielākā daļa studentu meklēja dažādus gadījuma darbus, lai piepelnītos.
 Nācās gan Rīgas dzelzceļa preču stacijā kraut vagonus, gan stiept uz savas muguras “Glavautotraktorsbitā” 120 kilogramus smagus traktora blokus, gan spodrināt parketa grīdas. [..]
 Acīmredzot gan kopmītnē, gan auditorijās čekas aģentūras darbs bija augstā līmenī un informācijas viņiem netrūka. Čekas aģents bija katrā kursā un katrā kopmītnes istabā. Mēs sava kursa stukaču zinājām, taču pierādījumu nebija, tāpēc viņa klātbūtnē nerunājām neko tādu, par ko varētu sanākt nepatikšanas. [..]
 Kaut arī studijas uzsāku Staļina laikā (1952. g.), pasniedzēji bija samērā demokrātiski noskaņoti, izņemot atsevišķus eksemplārus. [..]
 Lekcijas un semināri notika gan latviešu, gan krievu valodā – atkarībā no pasniedzēja valodas zināšanām. Tā, piemēram, pasniedzēji Tille, Rahļins, Millers un daži citi lekcijas lasīja krieviski, arī seminārus vadīja krievu valodā, taču atbildēt semināros un eksāmenos drīkstēja arī latviski.
 Mēs to izmantojām gadījumos, kad slikti zinājām uzdoto vielu, – ātri sarunājām latviski kādas muļķības, Pasniedzējs, negribēdams atzīties, ka nesaprot latviski, apstiprinoši kratīja galvu un teica – jā, jā.
 Visa mācību literatūra ar ļoti retiem izņēmumiem bija krievu valodā. Kaut arī mūsu smadzenēs tika sabāzta Andreja Višinska pierādījumu teorija padomju tiesībās, ļeņinisma un staļinisma gara darbi, daudzi pasniedzēji ar savu ekvilibristisko pasniegšanas mākslu, nereti balansējot uz legālā un nelegālā robežas, riskējot ne tikai ar darba zaudēšanu, mūs iemācīja gan domāt, gan izdarīt secinājumus, taču tie mums bija jāpatur pie sevis.
 Tolaik pat sapņos nevienam nerādījās, ka padomju režīmam varētu pienākt gals, vismaz mūsu dzīves laikā ne. Kritizēt atklāti oficiālās nostādnes likās vēl naivāk nekā mēģināt ar pieri sagāzt biezu mūra sienu.
 Aloizs Vaznis. Informācija pārdomām. Rīga: Kontinents, 2002. 29.–32. lpp.

Ir klāt sesija – zināšanu pārbaude. Tā ir studentu un arī vienlaikus pasniedzēja darba pārbaude. No tā, cik dziļas un saistošas bijušas lekcijas, semināri, praktiskās nodarbības, kā mācību spēks pratis saliedēt, disciplinēt grupas kolektīvu, organizēt konsultācijas, stiprā mērā atkarīgi sesijas rezultāti. [..] Tikai tas students varēs būt īsti sabiedriski aktīvs, apzinīgs, disciplinēts, kas būs pieradis regulāri veikt savu pamatpienākumu – sistemātiski, dziļi apgūt zināšanas. Tādam studentam nebūs sesijas “lampu drudža”, nebūs bailes no eksāmena, bet galvenais – no nākošā darba. Tāds students grib kļūt par īstu cilvēku, viņš zina savu vietu dzīvē. Tāpēc vienmēr uzmanības centrā – mācību darbu!
Uzmanības centrā – mācības! Padomju Students. 1959. 15. janv.

Parasti stipendijas zaudēšana nozīmēja – miltu maisu lādēšanu eksportostā, malkas izkraušanu, kaļķa vai cementa izbēršanu no vagoniem preču stacijā. Protams, pa naktīm. Citādi – atvadies no universitātes. Un daudzi – uzdrošinos apgalvot: nevien sliņķi un muļķi – atvadījās. Jo tad vēl nebija bagātu tētiņu, izdarīgu māmiņu. Mūsu tēvi un mātes (ja nebija uz Sibīriju izsūtīti) strādāja kolhozos un pavisam bieži par izstrādes dienu saņēma trīs kapeikas (vecajā naudā!) dienā un piecus gramus graudā.
Jānis Plotnieks. Pērkonu rātais. Rīga: Autora izdevums. 1992. 19., 20. lpp.

Tās pašas dienas pievakarē pēc veiksmīgi aizvadītas sesijas mēs – kādi seši puiši – sēžam vecu vecajā studentu ēdnīcā – pagrabiņā [..]. Stipendijas ir saņemtas, tādēļ galdiņš nav sevišķi trūcīgs; līdzās kāpostu zupas šķīvjiem un karstu sardeļu bļodai rēgojas pat alus kausi un slaida pudele... [..] Bet ne jau pudele mūs vieno, ne jau dzeršana sauc kopā. Alus kausu, degvīna biķeri toreiz (un arī citreiz) mēs paceļam it kā savdabīga rituāla, it kā pozas dēļ, it kā teātri sev un citiem spēlēdami. Jo, neapzinādamies (un arī apzinādamies), tēlojam lielus, drošus, pašapmierinātus studentus; lauku puišeļu mazvērtības komplekss saiešanas reizēs, dzejoļu lasīšanas vakaros, un tagad pat, studentu krodziņā sēžot, mums liek pacilāt glāzīti. Bet drīz vien mēs to aizmirstam; kāpostus izstrēbuši, sardeles apēduši, raujam vaļā stāstīt savas “padsmitgadīgās atmiņas”.
Jānis Plotnieks. Pērkonu rātais. Rīga: autora izdevums. 1992. 30.–31. lpp.

1949 - 1959 saisītās lapas