Sākumlapa > 1949 - 1959 > LU stāsti >  Ojārs

Ojārs

###NEWS_AUTHOR###
###NEWS_IMAGE### “Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks,/ Es tomēr laikam – esmu greizsirdīgs” – šīs dzejas rindas “Meitenei no manas klases” Ojārs Vācietis uzrakstīja studiju laikā – 1955. gada ziemas brīvdienās. Viņa kursa biedri, tās izlasījuši, atzina, ka tā ir himna mīlestībai. Arī O. Vācieša studiju gadi Latvijas Valsts universitātē ir himna: studentībai, jaunībai un sirds degsmei par nākotnes sapni. Lai gan dzejnieks nepabeidza universitāti nenokārtotās pedagoģiskās prakses dēļ, viņa četriem studiju gadiem ir studentu gars ar dažkārt tukšu maku pirms stipendijas saņemšanas, dzīvi kopmītnē, veiksmīgu kursa darba uzrakstīšanu tikai pāris dienu laikā, patiesu mīlestību un dzīves studēšanu kopumā.

Lai gan sākotnēji O. Vācietim bija doma apgūt ģeogrāfiju, iespējams, pat Maskavā, 1952. gada vasarā Trapenes jaunekļa ceļš no Gaujienas vidusskolas aizveda uz Latvijas Valsts universitātes kāpnēm. Viņa turpmākais kursa un kopmītņu istabas biedrs Jānis Plotnieks atceras: “Uz universitātes platajām kāpnēm stāv laucinieciski iededzis puisis; sīks vējelītis, kas virpinās pa Raiņa bulvāra ziedošajām liepām, jauc jauneklim kuplos, saules izbalinātos matus un vienu šķipsnu nosviež pāri tumšajām, kā ar ogli iezīmētajām uzacīm.” Par iestājeksāmeniem Vēstures un filoloģijas fakultātē O. Vācietis skolas gadu draugam Gunāram Grāvim rakstīja: “Latviešu valodas celmos gāja “kā pa celmiem” un krievu val. rakstos nepratu norakstīt galvu no tāfeles – tur arī gadījās divi četrinieki – pārējais – labi.” Pārējiem reflektantiem iestājeksāmeni bija notikums arī Ojāra Vācieša – dzejnieka no Gaujienas – klātbūtnes dēļ. Šī vēsts reflektantus pāršalkusi kā elektrības dzirkstele un “drīz vien Ojārs nokļuva mīlestības, apbrīnas ielenkumā. Viņš bija dzīvespriecīgs, viņš bija asprātīgs, delverīgs, atjautīgs, izsmējīgs, mīļšķelmīgs. Vienmēr uzlādēts. Vulkānisks. Un viss gaiss ap Ojāru elektrizējās,” atminas kursa biedrene Marta Bārbale. Aivars Freimanis norāda, ka O. Vācieša ietekmē “kursu bija pārņēmis dzejošanas drudzis un daudziem neatlika laika nodoties studijām, īpaši jau tik sausajām un neinteresantajām valodniecības disciplīnām”.

Pirmkursnieka vēstules liecina, ka viņš jutās laimīgs studenta kārtā un daudz laika veltīja antīkās literatūras, folkloras, krievu valodas studijām. Šad tad arī bija manāmas jaunā dzejnieka ambīcijas. Piemēram, viņš gāja klausīties lekcijas uz krievu plūsmu, jo “latviešu boze priekš manis par šauru”, turklāt tur „ir jaukas meitenes un es atkal esmu iemīlējies, vienreizēji un neatkārtojami”. Reiz studentu O. Vācieti izraidīja no auditorijas par vaicājumu pasniedzējai: “Sakiet, lūdzu, kā Cicerons vērtē Staļina valodniecības jautājumus?” Tomēr aiz dažkārt ārējas bravūras slēpās koleģialitāte attiecībās ar studiju biedriem, laba humora izjūta un ass prāts.

Jaunais dzejnieks bija aktīvs students, īpaši pirmajos studiju gados, – darbojās Jauno literātu pulciņā, kādu laiku dziedāja korī, ar kuru uzstājās Tērbatas universitātes jubilejas svinībās, veidoja universitātes un kopmītņu sienas avīzi. Vienlaikus jau studiju sākumā viņš apjauta, ka nebūs skolotājs vai valodnieks. Viņam bija lemts būt dzejniekam, kura darbus lasīs vairākas paaudzes (lai gan pirmajos studiju gados viņš pat iebilda pret dēvēšanu par dzejnieku). Pasniedzējs literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis bija ievērojis, ka starp pussimta studentiem O. Vācieša skatienā “iedzirkstījās kaut kas savs, no auditorijas nošķirts, bet uz sola noliktā burtnīca diez vai pildījās ar lekciju piezīmēm”. Reizēm topošais filologs pusi lekcijas nogulēja, pusi – rakstīja vēstuli: “Šī vēstule rakstīta pedagoģijas lekcijā un tas fakts liecina, ka man ar to nekas nav kopīgs.”

Toties O. Vācieša studentu dzīve gāja uzticamā kopsolī ar dzeju. Studiju gados iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums “Tālu ceļu vējš” (1956) un tika sagatavoti divi citi apjomīgi darbi – dzejas krājums “Ugunīs” (1958, rakstīts 1956–1957) un stāsts “Tās dienas acīm” (1959). 1954. gada janvārī jaunais dzejnieks savai padomdevējai Mirdzai Ķempei rakstīja: “Gribēju aiziet pie Jums, bet mani nogrāba fakultātes dižvīri un piedraudēja ar gluži parastu izmešanu no fakultātes un tajā sakarībā es pašreiz mācos kā tāds mērkaķis, bet pakausī nekas neiet iekšā, velnišķīgi gribas uzspļaut dialektiskajam materiālismam un rakstīt dzeju.” Pēc četriem mēnešiem situācija atkal bija līdzīga – viņu draudēja izslēgt no fakultātes, ja nenodos kursa darbu, tāpēc “šodien, rīt un parīt – ardievu dzejai”. Dzeja neprasīja studiju piekāpšanos tās priekšā, tā vienkārši bija galvenā, un filoloģijas students tai klausīja, jo nevar neklausīt tam, ko saka iekšējā balss un dzejnieka sirds.

Lai gan O. Vācietis nebija universitātes centīgākais students un sesija viņam nozīmēja “visas pasaules bēdu smagumu”, viņa pieeja mācībām bija pārdomāta un lietišķa – tā paredzēja no lekcijām gūt turpmākajā dzīvē nepieciešamo. Izstrādātajiem studiju darbiem piemita patstāvīga vērtējoša attieksme pret analizējamo tekstu, un viņš nebaidījās iebilst autoritātēm, izteikt atšķirīgu viedokli. Pirmo kursa darbu 1952. gada rudenī dzejnieks izstrādāja par tropiem Jāņa Sudrabkalna dzejā, un V. Valeinis vērtē, ka “vēl būdams tikai pirmā kursa students, O. Vācietis uzrāda simpātisku domas patstāvību, kā arī labas zināšanas poētikas jautājumos. Pieeja analītiski kritiska”. Pat iekavētos studiju darbus viņš spēja uzrakstīt tā, it kā tos būtu sācis reizē ar apzinīgākajiem biedriem. “Kursa darbs ir uzrakstīts (2 dienās) un nodots (trešajā), un aizstāvēts (ceturtajā) un dabūts četrinieks, jo par piecinieku pie tādas kvalitātes sapņot nevarēja. [..] Ļuda visu laiku nopūlas ar kursa darbu, vakar man izdevās viņu no šīs patīkamās nodarbošanās atraut un aizvest uz divām filmām pēc kārtas,” viņš vēstulē ziņoja draugam G. Grāvim.

Ļuda – meitene, kura ar dzejnieku devās uz divām filmām pēc kārtas, – ir Ludmila Azarova – kursa biedrene no paralēlās grupas un O. Vācieša sieva kopš 1956. gada 11. maija. Tolaik kāzām daudz naudas nebija – abi, būdami studenti, salaulājās pašu tuvāko lokā. Materiālo apstākļu spiests, jau pēc 2. kursa viņš uzsāka darba gaitas.

Visticamāk O. Vācietis būtu saņēmis universitātes diplomu, ja vien 4. kursā nebūtu izkritis pedagoģiskajā un audzināšanas praksē, bez kuras nokārtošanas nedrīkstēja likt valsts eksāmenus un rakstīt diplomdarbu. “Tai laikā O. Vācietis bija pilnīgi padevis roku citai dzīvei – dzīvei literatūrā, un pedagoģiskās prakses “sīkumi” viņam vairs, kā liekas, nelika ciest,” atceras V. Valeinis. Kaut pats nebija 1957. gada universitātes absolventu pulkā, O. Vācietis draudzīgi atbalstīja kursa biedrus viņu pēdējā valsts eksāmena dienā, palīdzēja noorganizēt izlaiduma balli. Tāpēc kursa biedriem bija sajūta, ka diplomu ir saņēmuši visi kopā – nu jau atpazīstamību guvušais dzejnieks viņu vidū joprojām bija savējais. Viņš vēl plānoja nokārtot akadēmisko parādu pēc pusgada, taču dažādu sakritību un dzīves notikumu iespaidā palika pie uzskata, ka dzejnieka talantu nevar izmērīt ar augstskolas izglītības apliecinājumu. M. Bārbale raksta: “Viņa diploms bija “Tās dienas acīm”. Šo diplomu tagad lasa visa tauta. Mūsu diplomi guļ un savā kuslībā aizņem atvilktnes, pie kurām reti kāds pieskaras.” O. Vācieša diplomdarbs ir vairāk nekā 20 viņa dzīves laikā un pēc nāves izdotās grāmatas pieaugušajiem un bērniem. Lasītas. Ļoti.

1983. gada 2. decembrī Latvijas Valsts universitātes Lielajā aulā Ojārs Vācietis pēdējo reizi tikās ar savu jaunībum augstskolu un savu tautu.

 
Vai tāpēc vajag pamest dzimto ielu,
No fakultātes draugiem projām skriet,
Jo tieši tas ir mūsu jūtu lielums,
Ka arī sāpēs spējam tālāk iet!

Ir Rīgā tādas pašas skaistas naktis,
Pie fakultātes durvīm spuldze mirdz –
Es ticu sliežu ceļa dobjai taktij –
Tu atbrauksi. Un tev būs stipra sirds.

Fragments no Ojāra Vācieša dzejoļa “Lai stipra sirds”. Ojārs Vācietis. Kopoti raksti. 1. sēj.: Dzeja. Rīga: Liesma, 1989. 75. lpp.


Tev beidzas sesija. Tu aizbrauc mājās,
Gurkst tev zem kājām dzimto ceļu sniegs.
Skrien pretī duksis, slienas pakaļkājās,
Un, kuru ķepu gribi, to viņš sniegs,
Tev visi mājinieki apkārt stājas
Un spriež, ka vecāks izskaties mazliet,
Bet māte teic, ka esi kļuvis vājāks...
Ak, mātes, mātes – tā jums visām šķiet...
Fragments no Ojāra Vācieša dzejoļa “Pēc eksāmeniem”. Ojārs Vācietis. Kopoti raksti. 1. sēj.: Dzeja. Rīga: Liesma, 1989. 507. lpp.

Tālāk informēšu par pirmo lekciju dienu [otrajā semestrī]: pirmā lekcija bija paredzēta leišu (lietuvju) valodā, bet no tās mūs izglāba piezīme “katru otro nedēļu”. Protams, tas nozīmēja tikai to faktu, ka lekcija nenotiks katru nedēļu, bet mēs, būdami kārtīgi cilvēki, nospriedām: sak’, tagad ir pirmā nedēļa, tātad uz lekciju nav jāiet. No pārējām lekcijām izglābties nevarēja (attiecīgās piezīmes trūkuma dēļ) un mēs apzinīgi apmeklējām lekciju (pirmajā paēdām, otrā lasījām “Pūcesspieģeli” un no pēdējās aizbēgām).
Vēstule Gunāram Grāvim 1953. gada 10. februārī. Ojārs Vācietis. Kopoti raksti. 10. sēj.: Sarunas, vēstules (1950–1983). Rīga: Karogs 2003. 130. lpp.

Saproti, kaut arī pusrakstnieka, bet tomēr tā pamatos ir studenta dzīve un tādi fakti, kad maks ir tukšs, ir bieža parādība, jo vajadzību laikam vairāk, nekā valstī rubļu. Starp citu, Tu zini anekdoti par studentu un profesoru, momentā atcerējos, lai neaizmirstu – uzrakstīšu. Profesors jautā studentam: “Vai jūs vēlaties vienu grūtu vai divus vieglus jautājumus?” Students atbild: “Vienu grūtu.” Profesors pabrīnās: “Nu, tad sakiet, kur dzimis pirmais cilvēks pasaulē?” “Sevastopolē.” Profesors vēl vairāk izbrīnējies: “Kāpēc jūs domājat, ka Sevastopolē?” “Piedodiet, bet tas jau ir otrs jautājums...” smaidīdams atbild students.
Vēstule Gunāram Grāvim Gunāram Grāvim 1955. gada 13. februārī. Ojārs Vācietis. Kopoti raksti. 10. sēj.: Sarunas, vēstules (1950–1983). Rīga: Karogs 2003. 155. lpp.

Bet ne jau tikai lielie politiskie un sabiedriskie notikumi nodarbina mūsu prātiņus. Ir jāmācās. Ir jāstudē. Ir jābeidz universitāte. Mūžīgie studenti jau sen vairs nav modē... Piecdesmit sestā gada pavasarī, ceturtā kursa nogalē, mūs sagaida viens liels un pamatīgs „klupšanas akmens” – pedagoģiskā prakse gan mazajās, gan lielajās klasēs. Prakse, kas sadalīta trijos posmos – gan mācību stundu pasniegšana, gan audzināšana, gan sabiedriskais darbs.
Jānis Plotnieks. Pērkonu rātais. Rīga: Autora izdevums. 1992. 194. lpp.

Ar mani notika bēdīgas lietas – mani iejūdza pedagoģiskajā un audzināšanas praksē. Tu nevari iedomāties, Gunār, kas tā ir par riebīgu lietu. Tas nozīmē nonīkt 6–8 stundas dienā un pēc tam justies tā, it kā būtu lādēts vagons, Vēl atlikušas 2 stundas (4 jau ir pasniegtas) un tad sākas audzināšanas prakse, tas būs mazliet vieglāk – 4 stundas nedēļā jābūt skolā. Rakstīt nav laika, diplomdarbs arī stāv. Vot kā iet – mūza raud, dekāns lamājas.
Vēstule Gunāram Grāvim 1957. gada 21. martā. Ojārs Vācietis. Kopoti raksti. 10. sēj.: Sarunas, vēstules (1950–1983). Rīga: Karogs 2003.191. lpp.

 

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1949 - 1959 saisītās lapas