Sākumlapa > 1949 - 1959 > Laikmeta stils >  Neskartās zemes

Neskartās zemes


Lai izvairītos no pārtikas trūkuma valstī, 50. gadu vidū PSRS vadība ar Ņikitu Hruščovu priekšgalā izlēma ievērojami paplašināt labības audzēšanas platības. Par vienu no izmēģinājuma lauciņiem kļuva Kazahstānas stepes, uz kurieni no dažādām Padomju Savienības malām devās gados jauni cilvēki, galvenokārt komjaunieši. Viņi apguva neskartās zemes.

Arī Latvijas Valsts universitātes studentiem 1956. gada vasaras brīvlaikā līdzās iespējām piedalīties pirmajā republikas alpiniādē Kaukāzā vai Baltijas republikas studentu Dziesmu svētkos Tartu tika piedāvāts palīdzēt neskarto zemju apguvējiem ražas novākšanā. Jau pirmajā gadā šādam aicinājumam atsaucās vairāk nekā 200 studentu, kuri 18. jūlijā atstāja Rīgu, lai nākamos divus mēnešus iepazītu eksotisko Kazahstānu (toreiz – Kazahijas PSR). Starp viņiem bija topošie literāti, biologi, vēsturnieki, ģeogrāfi un inženieri. Arī turpmākajos gados vilcienu ešelonos kopā ar vairākiem tūkstošiem citu Latvijas jauniešu uz Kazahstānu devās vēl simtiem Latvijas Valsts universitātes studentu, kurus nu dēvēja par “ceļiņņikiem” (no krievu valodas целина – neapstrādāta zeme), tā radot zīmīgu asociāciju ar vārdu “ ceļinieki”.

Došanās uz Kazahstānu bija brīvprātīga. No vienas puses, kā pamudinājums varēja kalpot samērā pieklājīgais atalgojums, kas svārstījās robežās no 500 līdz 1000 rubļiem. Tomēr izvēli par labu neskartajām zemēm noteica arī krietna deva studentiskas romantikas un iespēja sastapties ar citu kultūru. Šo sajūsmu, iespējams, palīdzēja arī uzturēt pašmāju literāti, kas jau agrāk bija viesojušies Kazahstānā. Tieši 1956. gadā tiek izdota dzejnieces un nākamās Latvijas Valsts universitātes  Vēstures un filoloģijas fakultātes studentes Montas Kromas neskarto zemju iespaidi grāmatā “Neskarto zemju plašumos” (sarakstīta kopā ar krievu rakstnieku B. Burlaku).

Studenti galvenokārt piedalās ražas un siena novākšanas darbos Kočetavas apgabalā, kas atrodas Kazahstānas ziemeļaustrumos. Klimats šajā apvidū ir izteikti kontinentāls ar ļoti karstām vasarām un aukstām ziemām. Universitātes studenti mitinājās teltīs, pārvietojamos vagoniņos vai vienkārši šķūnī, taču šie darba apstākļi studentiem kaulus nelauza. “Te ir viss. Pat peldbaseins, kuru katru dienu apmeklējam,” tā saviem Latvijas draugiem 1958. adā vēstulē rakstīja “ceļinieks” Vēstures un filoloģijas fakultātes 2. kursa students Ansis Epners, “stepe ir reti jauka – daudzveidīga – skaists puķu paklājs, susliki, kaut kādi “ķengurveidīgi” dzīvnieki, putni, bērzu birzis un sīks krūmājs.”
Lai gan darbs Kočetavas apgabala kolhozos ir gana mehanizēts – netrūkst nedz kombainu, nedz traktoru –, darba plānošanā parādās zināmi robi, kas nereti izraisa dīkstāvi. Tomēr, kad labības novākšana no bezgalīgajiem laukiem norit pilnā sparā, strādāts tiek cauru diennakti – divās maiņās. Fiziski smagais darbs ir pārbaudījums ikviena izturībai, tā ka naktīs “domas pašas sāk kavēties pie patīkamiem mājokļiem, kārtīga uztura vai arī mīļota cilvēka Rīgā”, kā to vēlāk savā reportāžā “Padomju Studentā” apraksta Edgars Mežals.

Par spīti grūtajam darbam universitātes studenti ir gandarīti par iegūto pieredzi: “Palikusi gaiša, jauka apziņa, ka palīdzējām novākt tik neredzēti labo ražu, sakrājies milzum jaunu iespaidu, iegūts tik daudz jaunu draugu. Tas nekad neaizmirsīsies! Vienmēr atcerēsimies Kazahijā pavadītās dienas,” – tā 1956. gadā, atgriežoties mājās, “Padomju Studentā” raksta I. Priede. Par to, ka daļa bija apmierināta ar Kazahstānā pavadīto laiku, liecina arī atkārtota došanās uz Kočetavas apgabalu nākamajās vasarās. Turklāt par dalību neskarto zemju apgūšanā studenti katru gadu tiek sumināti un apbalvoti ar krūšu nozīmēm, medaļām un komjaunatnes goda rakstiem. Vēstures un filoloģijas fakultātes studenti, tai skaitā vairāki vēlāk sabiedrībā pazīstami kultūras darbinieki (Jānis Sirmbārdis, Ansis Epners u.c.), izrādās vieni no aktīvākajiem neskarto zemju apguvējiem. Tāpat pirmajās rindās izvirzās arī Inžienierceltniecības fakultātes komjauniešu brigāde, kas iekārto vairākus svarus automašīnu kravu svēršanai. Abu fakultāšu studenti par ieguldīto darbu vēlāk tiek apbalvoti ar Sarkanajiem Karogiem.

Karstuma viļņi Kočetavā mijās ar daudzdienu lietusgāzēm, kuru laikā studenti varēja atvilkt elpu. Brīvajos brīžos viņi spēlēja šahu vai volejbolu, dziedāja dziesmas, apmeklēja dejas vietējā klubā, bet tikmēr kādi topošie dzejnieki slīpēja savas dzejošanas prasmes. Tā, piemēram, talciniekam Imantam Auziņam tolaik tapa dzejolis ar nosaukumu “Draugu vēstules lasot”:
“Debesīs met vakars zvaigžņu rasu,
Kazachstanas stepe apkārt mums.
Ilgi draugu vēstules es lasu.
“Nu, vai grūti ir?” man viņi prasa,
Nedod mieru man šis jautājums.
Nakts kā vērsis velk pret rītu ratus,
Gurdās rokas dārgās lapas šķir.
Redzu draugu vaicājošos skatus...
Atbildi sirds droši raksta pati:
“Ļoti grūti, ļoti labi ir”.”

Padomju saimniecības “Ļeņinskij” druvās nobriedusi bagāta raža. Novākšana jau sākusies. Bezgalīgajā kviešu druvā kombains peld kā kuģis jūrā. Romantika un vēlreiz romantika! 
J. Gurgons. Kazahijas plašumos darbs sokas. Padomju Students. 1958. septembris.


Neskarto zemju darbaļaudis! Nostipriniet gūtos panākumus un cīnieties par neskarto zemju tālāku apgūšanu, panāciet augstas un stabilas labības ražas, attīstiet lopkopību!
PSKP CK aicinājumi Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 40. gadadienā. 1957.

Neskarto zemju apgūšana bija īsts varoņdarbs, ar kuru Ļeņina komjaunatne patiesi var lepoties — ar neparasto jaunības kvēli un gara dižumu, ar milzīgām pārvarētajām grūtībām šis varoņdarbs salīdzināms ar citiem mūsu gadsimta vēsturiskajiem notikumiem.
Latvijas Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības vēstures apcerējumi.
Rīga: Avots. 1985. 263. lpp. 

1949 - 1959 saisītās lapas