Sākumlapa > 1939 - 1949 > LU stāsti >  Zaudētais

Zaudētais

###NEWS_AUTHOR###
###NEWS_IMAGE### Akadēmiskā dzīve bija nozīmīgs Latvijas identitātes un valstiskuma uzturēšanas faktors, tādēļ totalitārās okupējošās lielvalstis vērsās pret to ne tikai kā pret demokrātijas un brīvas domas izpausmes formu, bet arī kā pret tautas neatkarības pamatu. Latvijas Universitāte bija gan zinātnes centrs Latvijā, gan viena no Latvijas valstiskuma un nacionālās idejas galvenajiem balstiem. Tādēļ ne PSRS totalitārais režīms, ne nacistiskā Vācija Latvijā nevēlējās saglabāt tādu Latvijas Universitātes struktūru, kas balstītos uz latviešu tautas resursiem un izglītotu nacionālo inteliģenci turpmākai vietējās kultūras attīstībai.

Akadēmiskā dzīve bija nozīmīgs Latvijas identitātes un valstiskuma uzturēšanas faktors, tādēļ totalitārās okupējošās lielvalstis vērsās pret to ne tikai kā pret demokrātijas un brīvas domas izpausmes formu, bet arī kā pret tautas neatkarības pamatu. Latvijas Universitāte bija gan zinātnes centrs Latvijā, gan viena no Latvijas valstiskuma un nacionālās idejas galvenajiem balstiem. Tādēļ ne PSRS totalitārais režīms, ne nacistiskā Vācija Latvijā nevēlējās saglabāt tādu Latvijas Universitātes struktūru, kas balstītos uz latviešu tautas resursiem un izglītotu nacionālo inteliģenci turpmākai vietējās kultūras attīstībai.

Totalitārie režīmi pret Latvijas augstāko izglītību un zinātni vērsa politiskas, ideoloģiskas un etniskas represijas, kurās cieta vai pat gāja bojā daudzi mācībspēki un zinātnieki: tie zaudēja darbavietas, iespēju nodarboties ar pētniecību, tika pakļauti pazemojošām kritikas un paškritikas procedūrām. Latvija 1939.–1945. gadā zaudēja jau iedibināto un valsts interesēm atbilstošo zinātnes un augstākās izglītības struktūru. 1939.–1941. gadā Molotova–Ribentropa pakta rezultātā no Latvijas izceļojušo vācbaltiešu zinātnieku vidū bija daudzi Latvijas Universitātes profesori un mācībspēki, 1941.–1944. gadā holokaustā tika represēti un gāja bojā akadēmiski izglītotie ebreji, bet 1941. gadā deportēja daudzus Latvijas zinātniekus. Savukārt 1944.–1945. gadā, baidoties no atkārtotām deportācijām, trimdā devās 60–65% augstskolu mācībspēku.

Padomju vara 1940.–1941. gadā iepriekšējos 20 gados izveidoto sistēmu pārveidoja atbilstoši savām vajadzībām un ideoloģiskajām nostādnēm. Latviešu akadēmisko aprindu nostāja pret jauno iekārtu visumā bija piesardzīga un arī vietējo zinātnieku iesaistīšanās represiju veicināšanā pret kolēģiem tika maz novērota, atzinis akadēmiķis Jānis Stradiņš. Latvijā zinātnieku un akadēmisko aprindu cilvēku pasīvā sadarbošanās ar jauno iekārtu zināmā mērā skaidrojama gan ar akadēmiskās vides konservatīvismu, gan arī ar neuzticību pret iebraucējiem no Maskavas, kas centās patvaļīgi un nekvalificēti pārveidot akadēmisko un zinātnisko vidi, nerespektējot izveidojušās formas un tradīcijas. Tomēr Latvijas zinātnieku un akadēmisko mācībspēku vidū nebija vērojama organizēta aktīva pretdarbība jaunās varas centieniem, kas varētu dot motivāciju represijām.

Lai cik radikāla būtu Latvijas Universitātes reorganizācija, īpaši traģiska bija 1941. gada 14. jūnija deportācija, kad no Latvijas tika izsūtīts arī vismaz 20 esošo vai bijušo mācībspēku ar ģimenēm (t.sk. profesori un docenti Ludvigs Adamovičs, Hermanis Albats, Longins Ausējs, Jūlijs Auškāps, Ernests Birkhāns, Kārlis Dišlers, Pauls Mincs, Juris Plāķis, Edgars Rumba, Edmunds Ziemelis, Kārlis Brencēns, Jūlijs Galejs, Laimons Gailītis, Andrejs Lejassauss, Jānis Zivtiņš). Tiek lēsts, ka 14. jūnijā izveda vairāk nekā 300 universitātes studentu.
Staļiniskā deportāciju politika daļēji jau bija atrisinājusi nacistu mērķus. Represijas ietekmēja Latvijā palikušā universitātes akadēmiskā personāla nostāju par labu vāciešiem, kā arī sekmēja Latvijas Universitātes pakļaušanos  vācu okupācijas iestāžu politikai.. Vācu okupācijas laikā augstskolas darbībā, kā norādījis J. Stradiņš, tika sasniegts kompromiss starp “tuvākajiem mērķiem” un “gala mērķiem”, t.i., starp Universitātes Rīgā pakļaušanu okupācijas varai, saglabājot tajā pārsvarā latviešu mācībspēku sastāvu, un starp vācu universitātes izveidošanas perspektīvu Rīgā tālākā nākotnē.

Turpmāka bezierunu piekāpšanās vācu okupācijas varas prasībām bija tā cena, ko maksāja Universitāte Rīgā par iespēju turpināt augstskolas darbību un paglābt no tiešām represijām universitātes akadēmiskā personāla vairākumu. Atšķirībā no Viļņas, Prāgas vai Varšavas universitātes augstskola Latvijas teritorijā netika slēgta. Tomēr Latvijas Universitātes pastāvēšanas perspektīva pēc Hitlera “galīgās uzvaras” tomēr vērtējama kā neiespējama – nacistu galamērķis bija Latvijas un tās zinātnes iznīcināšana, latviešu akadēmiskās un zinātniskās inteliģences pārvietošana ārpus Latvijas.

Arī vācu okupācijas laikā turpinājās tiešas represijas pret Latvijas augstāko izglītību, zinātniekiem un pasniedzējiem, tikai tagad tās veica cita okupācijas vara, ar citu motivāciju un citās formās. Šajās represijās cieta ne mazāk dažādu tautību Latvijas zinātnieku kā pirmajā padomju gadā, galvenokārt ebreju izcelmes un kreisi noskaņoti mācībspēki, zinātnieki un studenti. Nacistu varas iestādes no katra Universitātes Rīgā darbinieka pieprasīja rakstisku apliecinājumu par savu un ģimenes locekļu “ārisko izcelšanos”, vēlāk šo uzskaiti nomainīja arvien drausmīgākas represijas un cilvēku iznīcināšana. Holokaustā gāja bojā Vladimirs Mincs, Naums Lebedinskis un citi mācībspēki, daudzi Latvijas Universitātes absolventi un studenti. Vairākus ebreju kolēģus no bojāejas paglāba latvieši. Arhitektūras profesors Artūrs Krūmiņš ar profesora Ernesta Štālberga atbalstu savā dzīvoklī slēpa ārstu Oskaru Presu un viņa dēlu, universitātes studentu Bernhardu Oskaru Presu. 

Nacistu nogalināto vidū – docents Bruno Ogriņš. Rīgas Centrālcietumā un Salaspils koncentrācijas nometnē tika ieslodzīti profesori Pauls Galenieks un Arvīds Kalniņš, asistente Irina Robežniece un citi.

Latvijas Universitātes mācībspēki un studenti nonāca abu karojošo pušu – nacistiskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības armijas rindās. Viņi karoja Latviešu SS leģiona 15. un 19. divīzijā, 201. latviešu strēlnieku divīzijā, 43. latviešu strēlnieku gvardes divīzijā, 308. latviešu strēlnieku divīzijā un citos militārajos formējumos. Karš nebija žēlsirdīgs nevienā pusē karojošajiem. Daudzu dzīves noslēdzās Igaunijas, Maskavas, Ļeņingradas, Starajas Rusas, Volhovas, Kurzemes un citos kara laukos. Rakstnieks, bijušais Latvijas Universitātes students un nacistisko cietumu un koncentrācijas nometņu ieslodzītais Miervaldis Birze raksta: “Kritušos var aprakt, bet atmiņas par viņiem ar zemi apsegt nevar.”

1944. gadā pēc padomju režīma atgriešanās emigrējušie un karā bojāgājušie pasniedzēji tika aizstāti  ar mācībspēkiem, kas iebrauca no PSRS . Latvijas Valsts universitātes mācībspēkus pirmajos pēckara gados visumā saudzēja, tomēr relatīvi liberālais posms beidzās 1946. gada vasarā, kad ar jaunu sparu atsākās kurss uz “buržuāziskās inteliģences” pāraudzināšanu vai izstumšanu no akadēmiskās dzīves Latvijā. Turpmākās politiskās tīrīšanas akcijas, ko plaši vērsa pret Latvijas iedzīvotājiem, skāra arī akadēmiskās inteliģences pārstāvjus, kas neatkarīgās republikas gados bija ieņēmuši valsts amatus vai bija saistīti ar nacistiskās okupācijas varas iestādēm.

“Totalitāro okupācijas režīmu tiešās represijas salauza daudzu cilvēku, arī zinātnieku likteņus, mūžus, taču kopējām norisēm Latvijas zinātnei varbūt pat izšķirīgākas bijušas netiešās represijas, kas vērsās pret iepriekšējo zinātni kopumā un atsevišķām institūcijām, tāpat mudinājums daudziem zinātniekiem izšķirties par dzimtenes atstāšanu. Vislielāko triecienu no šīm netiešajām represijām, šķiet, saņēmusi Latvijas Universitāte – tās statuss, struktūra, akadēmiskais un zinātniskais potenciāls tika neatgriezeniski iedragāts. Zinātne Latvijā turpmākajos gadu desmitos attīstījās pēc jauna scenārija, galvenokārt ārpus universitātes, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas sistēmā. Nesaudzīgi tika apspiestas brīvas, neatkarīgas domas izpausmes, īpaši sabiedriskajās zinātnēs, kuras pusgadsimtā nespēja īsti atgūties no 1940.–1945. gadā un vēlākajos gados saņemtajiem triecieniem un turpmākajos gadu desmitos konsekventi īstenotās ideoloģiskās indoktrinācijas. Zinātne Latvijā 20. gadsimta otrajā pusē attīstījās sekmīgi, taču daudzējādā ziņā deformētā veidā. Deformāciju sākums lielā mērā meklējams 1940.–1945. gada notikumos,” uzsvēris Jānis Stradiņš.

Totalitāro režīmu nodarītais zaudējums Latvijas Universitātei, Latvijas intelektam un cilvēkiem nav atlīdzināms.

Lasi:

Stradiņš, J. Totalitāro okupācijas režīmu represijas pret Latvijas zinātni un akadēmiskajām aprindām (1940–1945). Grām.: Ērglis, Dz. (sast.). Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 13. sēj.: Totalitārie okupācijas režīmi Latvijā 1940.–1964. gadā: Latvijas Vēsturnieku komisijas 2003. gada pētījumi. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004. 130.–164. lpp.
Šķiņķe, I. (proj. vad.). Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs; Nordik, 2001.
Šķiņķe, I. (proj. vad.). Aizvestie. 1949. gada 25. marts. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs; Nordik, 2007. 2 sēj.
Vilciņš, T. Latvijas zinātnieki staļinisma represiju dzirnavās. Grām.: Šneidere, I. (sast.). Komunistiskā totalitārisma un genocīda prakses Latvijā . Zinātniskās konferences materiāli. Rīga: Zinātne, 1992. 87.–98. lpp.

 

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1939 - 1949 saisītās lapas