Sākumlapa > 1939 - 1949 > LU stāsti >  Universitāte Rīgā

Universitāte Rīgā

###NEWS_AUTHOR###
###NEWS_IMAGE### Pēc nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas Rīgā Latvijas Universitātes mācībspēki iestājās par agrākās augstskolas atjaunošanu. Nacistiskās okupācijas iestādēs to nepieļāva. Viņu plānos okupētajās teritorijās cilvēku izglītošana universitātēs nebija paredzēta. 1941. gada 15. novembrī Ostlandes Latvijas ģenerālapgabala ģenerālkomisārs Otto Heinrihs Drehslers deva atļauju atvērt tehniskās un medicīnas fakultātes. Ostlandes ģenerālkomisārs Heinrihs Loze 19. novembrī izdeva rīkojumu par augstskolām Baltijā. Tas paredzēja, ka Rīgā nepastāvēs universitāte, bet gan tikai tehniskā augstskola. 21. novembrī darbu sāka agrākās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte un Veterinārmedicīnas fakultāte. Vēl nedēļu vēlāk mācības sākās Arhitektūras fakultātē, Ķīmijas fakultātē, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, Mehānikas fakultātē un Inženierzinātņu fakultātē. Latvijā atgriezās arī vācbaltiešu pēdējā izceļošanas vilnī aizbraukušais rektors Mārtiņš Prīmanis, kurš uzņēmās augstskolas vadību.

1942. gada 29. janvārī Ostlandes ģenerālkomisariāta nodaļas vadītājs K. Strickis atļāva universitātes darbību, tomēr tikai jau darbojošos fakultāšu ietvaros. Augstskolai tika dots nosaukums “Universitāte Rīgā” (Universität in Riga) vārds. Tomēr atļāva lietot veco zīmogu “Latvijas Universitāte”. Iesāktos eksāmenus atļāva pabeigt arī Filoloģijas un filozofijas fakultātes un Tautsaimniecības un tiesību zinātnes fakultātes, arī Teoloģijas fakultātes un Romas katoļu teoloģijas fakultātes studentiem. Aprīlī mācības atsāka filoloģijas, filozofijas, pedagoģijas, jurisprudences un tautsaimniecības zinātņu studenti. No visiem universitātes darbiniekiem tika prasīts rakstisks apliecinājums par “ārisku izcelšanos”. No Vācijas tika atsūtīts arī mācībspēku “papildinājums”.

1943. gada pavasarī rektors M. Prīmanis piekrita studentu mobilizēšanai armijā, kā arī iesaistei darba dienestā. Jūnijā sastādītā rektora dokumentā norādīts, ka Latviešu SS leģionā paredzēts iesaukt 538 studentus un ka 1899 studenti jau ir nodarbināti Valsts darba dienestā, studentu līgumdarbos un Vācijas karaspēkā. Savukārt spējīgākos studentus un zinātniekus nosūtīja uz Vācijas augstskolām un iesaistīja militārajiem nolūkiem svarīgu jautājumu izpētē, tādējādi īstenojot Latvijas “smadzeņu zagšanu”. Universitātes Rīgā mācībspēki un studenti 1943. un 1944. gadā tika iesaistīti lauku darbos. 1943. gada aprīlī augstskolā mācījās 7218 studenti, bet pēc gada – 4707 studenti, tātad studentu skaits bija samazinājies gandrīz par 35%. Lielajā aulā 28. maijā notika akadēmisks akts, kurā tika sludināts, ka universitātes zinātne iekļaujas nacistiskās Vācijas “totālajā karā”.

1944. gada vasaras nogalē uz Vāciju aizceļoja vairākums universitātes mācībspēku un darbinieku. 27. augustā Dekānu padome, izpildot ģenerālkomisāra Rīgā rīkojumu, pieņēma lēmumu par Filoloģijas un filozofijas fakultātes, Tautsaimniecības un tiesību zinātnes fakultātes, Teoloģijas fakultātes un Romas katoļu teoloģijas fakultātes darbības pārtraukšanu. Rudens sākumā Universitāte Rīgā pārstāja pastāvēt.

Augstskolas dzīvi noteica nacistiskās Vācijas okupācijas režīms. Tā diktātā tika iznīcināti mācībspēki un studenti. Holokaustā gāja bojā gandrīz visi ebreju tautības pasniedzēji un studējošie, kas tolaik atradās okupētās Latvijas teritorijā. Tikai nedaudziem izdevās izglābties. Nogalināti un ieslodzīti tika arī nacistiskās Vācijas režīmam nevēlamie cilvēki, viņu vidū pretošanās kustības dalībnieki, padomju gada darbinieki un komjaunieši.

Latvijas Universitātes pasniedzēji un studenti krita arī kara laukā, cīnoties gan Latviešu SS leģionā, gan Sarkanajā armijā. Totalitāro varu cīņa par pasaules kundzību sēja iznīcību arī Latvijas Universitātes pasniedzēju, absolventu un studentu vidū. Šajā laikmetā viņiem nācās būt upuriem un slepkavām, nodevējiem un augstas morāles cilvēkiem, arī vienaldzīgajiem.

Mācību gada sākums bija pienācis, taču izrādījās, ka kaut kas tomēr kavē Universitātes darbības uzsākšanu. Paredzētais atklāšanas datums tika pārcelts uz vēlāku laiku. Runāja, ka daži augsti vācu kungi nemaz nevēloties, ka tāda Latvijas Universitāte vispār pastāv. Kad izsludinātajā laikā ierados reģistrēties studijām, ar pārsteigumu konstatēju, ka esmu imatrikulēts ne Latvijas, bet Rīgas Universitātē. Mūsu Gaismas pils savu vārdu atkal bija mainījusi.
Kārlis Ritums. Kā es to redzēju. Rīga: Jumava, 2005. 79. lpp.

Iesniedzu dokumentus LU, lai studētu medicīnu, un drīz matrikula bija kabatā. Bet saņemu arī pavēli par iesaukšanu leģionā. Šo pavēli (un arī nākamās) nodevu darba dienestam Rīgā, kur darbinieki varēja pārliecināties, ka esmu paredzēts studijām. Vācu saraksts mani atbrīvoja no iesaukšanas, bet ne no darba pienākumiem. Naktī strādāju pie Sīmensa par elektriķi, dienā tiku uz vienu otru lekciju. Tā tas turpinājās līdz decembra vidum, kad iesaukšanu pārņēma latvieši, iepriekš to bija darījuši vācieši. Jāpiebilst, ka vāciešiem nebija tiesību iesaukt karadienestā okupētās zemes iedzīvotājus, tāpat arī nevienam latvietim nebija tiesību parakstīt šādu iesaukšanu. [..] Tā [1943. gada] decembra beigās nonācu Latviešu leģionā.
Raimonds V. Dzelzkalns. Atmiņas un atziņas. Rīga: Jumava, 2006. 31., 32. lpp.

Vācu okupācijas laikā Latvijas Universitāte gada svētkus vairs oficiāli rīkot nedrīkstēja, vismaz universitātes vadība to pat nemēģināja. Sakarā ar dažu mācības spēku ierosinājumu grupa iniciatoru tomēr sarīkoja Universitātes atceres vakaru 1943. gadā. Atceres vakaru rīkoja klusībā, un uz to bija ieradušies tikai tik daudz dalībnieku, ka tie varēja apsēsties pie vakariņu galdiem vienā nelielā istabā kādā, ja nemaldos, dzelzceļnieku klubā. Tur nu sēdējām, pie kam arī pašiem rīkotājiem, nerunājot jau nemaz par universitātes vadību, nebija drosmes piecelties un pateikt, kāpēc īsti mēs esam sanākuši kopā. Beidzot piecēlās mūsu sirmais arhibīskaps profesors T. Grīnbergs un teica, cik atceros, šādus vārdus:
“Patlaban Latvija ir sērdienītes lomā. Tā gaida, kas nāks, lai to atkal ieceltu saulītē. Un šis uzdevums ir jāveic Latvijas Universitātei.”
Cik zinu, tad tā ir bijusi visīsākā, bet arī vislietišķākā runa, kāda vien ir teikta Latvijas Universitātes gada svētkos tās pastāvēšanas laikā. Kaut nu tikai šīs mācību iestādes absolventi to paturētu prātā un neaizmirstu.
Arnolds Aizsilnieks. Dzīves šūpotnēs. Stokholma: Daugava, 1979. 154. lpp.

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1939 - 1949 saisītās lapas