Sākumlapa > 1939 - 1949 > LU stāsti >  Baltijas Universitāte

Baltijas Universitāte

Baltijas Universitātes halle Hamburgas vēstures muzejā. 1946. gads. Autors nezināms. Augusts Raisters. Latvijas Universitāte. [B.v.]: Vaidava, 1965. 97. lpp.

Otrā pasaules kara beigās, bēgot no padomju okupācijas, uz Rietumiem devās daudzi tūkstoši Baltijas valstu iedzīvotāju. Jau 1945. gada novembrī Minhenē – ASV okupācijas zonā – atklāja UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitaion Administration) Universitāti, kurā studijas uzsāka bēgļi no dažādām valstīm. Viņu vidū arī 208 no Latvijas. Augstskolā strādāja arī vairāki Latvijas Universitātes mācībspēki, īpaša loma bija profesoram Pēterim Krūmiņam, kas bija tās pēdējais rektors. 1947. gadā UNRRA universitāti slēdza.

Ar Lielbritānijas Ārlietu ministrijas atļauju pēc profesora Friča Gulbja ierosmes Hamburgā 1946. gada 8.–9. janvārī nodibināja Baltijas Universitāti. Tā bija Baltijas pārvietoto personu augstākā mācību iestāde. Baltijas Universitātes pārvaldē tika ievērots tautību paritātes princips. To vadīja senāta vēlēts prezidents. Šajā amatā pabija Fricis Gulbis, Vlads Stanka un Eduards Šturms. Rektora amatu pildīja Latvijas pārstāvji – Edgars Dunsdorfs, Maksis Eglītis un Augusts Raisters, Igaunijas pārstāvji – Ernests Epiks, Alo Rauns un Johans. Estmas, Lietuvas pārstāvji – Vlads Stanka, Vits Manelis, Jons Puzins un Frics Bintakis.

Mācības notika vācu valodā, nacionālajās valodās pasniedza atsevišķus humanitāro zinātņu priekšmetus. Baltijas Universitāte savu darbu uzsāka Hamburgas Vēstures muzeja telpās, 1947. gada janvārī pārcēlās uz Pinebergas kazarmu skolas ēku. Augstskola varēja izmantot arī Hamburgas Universitātes laboratoriju un citas telpas.

Baltijas Universitātē 1946. gada novembrī bija 193 pasniedzēji, darbojās astoņas fakultātes – Arhitektūras un inženierzinātņu fakultāte, Filoloģijas fakultāte, Ķīmijas fakultāte, Lauksaimniecības fakultāte, Matemātikas un dabaszinātņu fakultāte, Medicīnas fakultāte, Mehānikas fakultāte, Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultāte, Mākslas, mūzikas un sporta fakultāte. 1946. gadā universitātē mācījās 996 studenti, 1947. gadā – 1025 studenti, nākamajā gadā studējošo skaits saruka, jo bija sākusies izceļošana uz citām zemēm.

Baltijas Universitāte ar militāro iestāžu rīkojumu pārtrauca darbu 1949. gada 30. septembrī. Tās diplomu ieguva 51 absolvents. Universitātes studenti turpināja mācības Vācijas, ASV un Kanādas augstskolās. Baltijas Universitāte bija Latvijas Universitātes zinātniskās darbības un akadēmisko tradīciju turpinātāja svešumā.

Lasi:

Grāmatiņš, A. (sast.). Baltijas Universitāte: 1946–1949. Minstere: Latvija, 1989.

Jā, kā tad tas viss sākās? Ar Hamburgu, “Zoo” nometni; vēsās Pinebergas kazarmas nāca vēlāk. Atmiņā spilgtāk vīd Hamburgas posms. Universitāte kā universitāte ar kanceleju un darbiniekiem, ar mācībspēkiem un fakultātēm, ar auditorijām pussagrautajā Hamburgas Vēstures muzejā. Mūsu rektors bija profesors E. Dunsdorfs, un studentu – jaunu puišu un meitu – kā biezs. Pa vidu arī viens otrs vecāks, ieskaitot mani. Novietne – “Zoo” nometne, celta uz vecas kapsētas, kādreizējā apmetne Berlīnes 1936. gada Olimpiādes sportistiem. Centrā nelielās barakās mitinājās mācībspēki, apkārt, lielākajās – studenti. [..]
 Tā jaunie ļaudis, studentes un studenti, novietoti dažādās barakās, dzīvoja, gāja gan uz lekcijām sabumbotajā Vēstures muzejā, gan nometnes gaitās, gan viens pie otra. Bijušie karavīri, jau agrāk studējošie, nesen ģimnāzijas beigušie un citi. Patika cerīgā, jautrā gaisotne; ne kā pamatnometnēs, kur vecāki ļaudis raizējās: ko ēdīs, kur dzīvos, kas būs? Skanēja smiekli – te vienā vietā, te citur, čalas, kā jau visur, kur kopā jauni ļaudis. Vienmēr kaut kas notika.
Mintauts Eglītis. Studiju gadi vācu zemē. Baltijas Universitāte. 1946–1949. Minstere: Latvija, 1989. 65. lpp.
 
Es šķirstu Baltijas Universitātes nedēļas izdevuma “Information Bulletin” sadzeltējušās lapas un nogrimstu atmiņās par tām tālajām, grūtajām dienām. Lasot par mūsu akadēmisko dzīvi toreiz, gribas to raksturot ar diviem vārdiem: grūtības un nedrošība. Universitāte, telpu trūkuma dēļ, spiesta noturēt lekcijas ēku bēniņos, pagraba telpās un līdzīgās vietās. Kurināmā stāvoklis pārlaistos ziemas mēnešos esot bijis kritisks, ir bijis stipri jāierobežo kurināmā patēriņš. Tas pats ar elektrību. Ikkatra studenta un mācībspēka nākotne bija nezināma un ar pagātni to saistīja tikai garīgas saites, materiālu saišu vairs nebija nekādu, nebija savas zemes, savas valsts, savas ģimenes, nekāda materiāla nodrošinājuma, bija tikai kailā dzīvība un tagadne – viena pelēka diena pēc otras. Tagad ir grūti saprotams, kā šai nedrošības atmosfērā varēja norisināties studenšu un studentu organizēšanās un jaunu korporāciju dibināšana. Tomēr jaunajai paaudzei bija nepieciešams garīgs līdzsvars, saites ar pagātni. Ja to nebūtu, zustu arī pēdējie dzīves balsti. Šīs garīgās, nacionālās saites vienoja studentus un studentes viņu organizācijās. Draudzība, kas apvienoja šos jaunos cilvēkus, deva piederības sajūtu vienādi domājošai ļaužu grupai.
Baltijas Universitātes studentes Lūcijas Bērziņas atmiņas par korporāciju dibināšanu Pinebergā. http://www.spk.lv/?cat=35&lang=lv

1939 - 1949 saisītās lapas