Sākumlapa > 1939 - 1949 > LU stāsti

1939 - 1949 simboli un zīmes

Baltijas Universitāte

Otrā pasaules kara beigās, bēgot no padomju okupācijas, uz Rietumiem devās daudzi tūkstoši Baltijas valstu iedzīvotāju. Jau 1945. gada novembrī Minhenē – ASV okupācijas zonā – atklāja UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitaion Administration) Universitāti, kurā studijas uzsāka bēgļi no dažādām valstīm. Viņu vidū arī 208 no Latvijas. Augstskolā strādāja arī vairāki Latvijas Universitātes mācībspēki, īpaša loma bija profesoram Pēterim Krūmiņam, kas bija tās pēdējais rektors. 1947. gadā UNRRA universitāti slēdza.lasīt tālāk


lasīt tālāk

Pēc kara

Divas dienas pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā – 1944. gada 15. oktobrī – universitāte atsāka darbu. Tās reģistros vien – 1882 studenti. Daudzi bija mobilizēti nacistiskās Vācijas vai/un Padomju Savienības armijā, citi devušies bēgļu gaitās vai arī patvērušies laukos, gaidot, kad norims karš. Arī pasniedzēju liela daļa bija aizceļojusi uz Vāciju, daudzi (it īpaši ar Latvijas Centrālo padomi saistītie) “laivu akcijās” pārbēga uz Zviedriju, vēl citi bija izbraukuši no Rīgas uz laukiem. Latvijas zinātnes un augstākās izglītības vēstures pētnieks Jānis Stradiņš atzīst, ka “kopumā 1944. gada atvasarā Rīgā un Latvijā izveidojās intelektuālais vakuums, kura aizsākumi meklējami jau 1939.–1941. gadā baltvāciešu izceļošanā un nacistu īstenotājā holokaustā. Liela nozīme inteliģences izceļošanā bija arī nacistu inspirētajiem propagandas rakstiem tālaika latviešu presē, kas, tiesa, balstījās 1940.–1941. gada komunistu veiktajos reālajos šausmu darbos”. Tiek lēsts, ka emigrēja apmēram puse visas Latvijas inteliģences, viņu vidū – Latvijas Universitātes mācībspēki, absolventi un studenti.lasīt tālāk


lasīt tālāk

Universitāte Rīgā

Pēc nacistiskās Vācijas karaspēka ienākšanas Rīgā Latvijas Universitātes mācībspēki iestājās par agrākās augstskolas atjaunošanu. Nacistiskās okupācijas iestādēs to nepieļāva. Viņu plānos okupētajās teritorijās cilvēku izglītošana universitātēs nebija paredzēta. 1941. gada 15. novembrī Ostlandes Latvijas ģenerālapgabala ģenerālkomisārs Otto Heinrihs Drehslers deva atļauju atvērt tehniskās un medicīnas fakultātes. Ostlandes ģenerālkomisārs Heinrihs Loze 19. novembrī izdeva rīkojumu par augstskolām Baltijā. Tas paredzēja, ka Rīgā nepastāvēs universitāte, bet gan tikai tehniskā augstskola. 21. novembrī darbu sāka agrākās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte un Veterinārmedicīnas fakultāte. Vēl nedēļu vēlāk mācības sākās Arhitektūras fakultātē, Ķīmijas fakultātē, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, Mehānikas fakultātē un Inženierzinātņu fakultātē. Latvijā atgriezās arī vācbaltiešu pēdējā izceļošanas vilnī aizbraukušais rektors Mārtiņš Prīmanis, kurš uzņēmās augstskolas vadību.lasīt tālāk


lasīt tālāk

Zaudētais

Akadēmiskā dzīve bija nozīmīgs Latvijas identitātes un valstiskuma uzturēšanas faktors, tādēļ totalitārās okupējošās lielvalstis vērsās pret to ne tikai kā pret demokrātijas un brīvas domas izpausmes formu, bet arī kā pret tautas neatkarības pamatu. Latvijas Universitāte bija gan zinātnes centrs Latvijā, gan viena no Latvijas valstiskuma un nacionālās idejas galvenajiem balstiem. Tādēļ ne PSRS totalitārais režīms, ne nacistiskā Vācija Latvijā nevēlējās saglabāt tādu Latvijas Universitātes struktūru, kas balstītos uz latviešu tautas resursiem un izglītotu nacionālo inteliģenci turpmākai vietējās kultūras attīstībai.lasīt tālāk


lasīt tālāk

1939 - 1949 saisītās lapas