Sākumlapa > 1939 - 1949 > Cilvekstasti >  Oļģerta Krodera stāsts

Oļģerta Krodera stāsts

LVU studnets Oļģerts Kroders. 1940.gads. LVVA, 7427.f., 1.apr., 531.l., 1.lp.

Latviešu teātra leģenda režisors Oļģerts Kroders Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē iestājās 1940.gadā. 1941.gada 14.jūnijā viņū kopā ar ģimeni izsūtīja uz Sibīriju.

Rīgā mani sagaidīja necerēts pārsteigums – biju atstāts pavasarī Universitātē uzņemto vēstures studentu sarakstos. [..] Godīgi sakot, man bija lielā mērā vienalga, studēt vai nestudēt. Marksistiskās zināšanas neko daudz mani nevilināja [..]. Taču nekādas lielās zināšanas tai mācību gadā es neiemantoju. Uzcītīgi mācījās un klausījās lekcijas tikai komjaunieši un daži naiviķi. Pārējie slaistījās studentu pagrabiņā, nodevās bezjēdzīgām pļāpām un amizierim. Trūka pārliecības, ka mācībām ir kāda jēga. Gan uzmācīgās visu priekšmetu ideoloģizācijas dēļ, gan tāpēc, ka maz kāds šaubījās par kara tuvošanos arī Latvijas robežām. Kāda nozīme studēšanai, ja nezini, vai vispār paliksi dzīvs?

Oļģerts Kroders. Mēģinu būt atklāts. Rīga: Māksla, 1993. 84., 85. lpp.

14. jūnijā mani gaidīja divi nozīmīgi notikumi – eksāmens krievu valodā un gājiens uz kinostudiju [..]. Iepriekšējo dienu pavadīju visai bezrūpīgi, jo interesēties par krievu valodas vokābulāru tā kā tā bija par vēlu. Ja jau gada laikā neesmu ticis tālāk par absolūtu nezināšanu, nav ko cerēt vienā naktī kaut ko labot. No rīta ielavījos “Baņutas” ģenerālmēģinājumā, vakarpusē kopā ar tradicionālo kompāniju sēdēju “Romas” pagrabā. Tai reizē gan pietrūka parastās omulības. Visu dienu Rīga izskatījās nemierīga. Neredzēti lielā skaitā pa pilsētu braukāja smagās automašīnas, malstījās visādas militārpersonas. Klīda baumas par kaut kādām masveida represijām. Joki un sarunas pie mūsu galdiņa neko neraisījās. Un neilgi pirms pusnakts pilnīgi negaidīta, mūs pagalam pārsteigdama, ieradās māte – lai mēs labāk braucot viņai līdzi uz mājām, nakts būšot trauksmīga [..].

Četros no rīta mūs uzmodināja tēva balss: “Puikas, celieties augšā!” Izstaipījies un izberzējis acis, negribīgi piecēlos un devos uz blakus istabu, kur ieraudzīju pavisam ārkārtēju skatu – māte raudāja un nesakarīgi vaimanāja, tēvs vicināja savu spalvaskātu un aiz satraukuma nedabīgā balsī kliedza: “Šis ir mans ierocis!” Brālis nesapratnē blisināja acis, galvu uz visām pusēm grozīdams; pie ārdurvīm varēja samanīt šādos gadījumos tradicionālo cilvēku ar šauteni un, zināms, arī durkli; istabā atradās vēl pilsonis ar ādas jaku mugurā, acīmredzot čekists, un kāds jauneklis no tā saucamā palīgdienesta. Ja es tagad aicinātu jūs uzminēt, kāda bija šai brīdī mana reakcija, neviens pats, esmu par to pārliecināts, neatbildētu pareizi, kaut gan tā uzskatāma par pilnīgi loģisku studentam, kuram ar tukšu galvu no rīta jāiet eksaminēties, “Paldies Dievam,” nopriecājos, “caurkrišana krievu valodā izpaliek.” Tomēr pēc brītiņa sāku apjēgt, kas te īstenībā notiek – būs darīšanas ar čeku. [..] mūs vedīšot kaut kur ārpus Rīgas. Neko vairāk nezināja arī paši vedēji. Viens no viņiem, jauneklis no palīgdienesta, acīmredzot būtībā lāga cilvēciņš, ieteica atsevišķi iepakot visu, kas mums vērtīgs – zelta un sudraba lietas, kažokādas u.tml. Kas viss nevarot ar mums atgadīties, un dārgas mantas vienmēr būšot noderīgas. Vajagot ņemt līdzi arī siltās drēbes. Viņš pat skubīgi mums palīdzēja – lai sapostos ceļam, bija dota viena stunda.

Ar kravas automobili mūs aizveda līdz Torņkalna preču stacijai, kur jau gaidīja gara jo gara preču vagonu rinda un ļaužu bars uz perona. Dīvains noskaņojums bija pārņēmis cilvēkus – reti kāds uzdrošinājās esošo uztvert kā realitāti, daudzi centās jokot, apgalvoja, ka vistuvākā laikā, karam sākoties, vācieši mūsu ešelonu apturēs, pārlieku skaļi un savstarpēji apceļoties sasveicinājās paziņas, kuru te nebūt netrūka, visus vienoja tāda kā nervoza, tepat jau histēriska bravūra, kas strauji noplaka, kad mūs sastūķēja pa vagoniem un, durvis aizbīdot, atstāja galīgā tumsā.

Oļģerts Kroders. Mēģinu būt atklāts. Rīga: Māksla, 1993. 103.–105. lpp.

1939 - 1949 saisītās lapas