Sākumlapa > 1939 - 1949 > Cilvekstasti >  Aijas Ozoliņas stāsts

Aijas Ozoliņas stāsts

LVU Medicīnas fakultātes studente Aija Ozoliņa. 1947.gads. Liesma. 1988. Nr.8. 6.lpp.

Aija Ozoliņa 1948. gadā iestājās Latvijas Valsts univeristātes Medicīnas fakultātē. 1949.gada 25.martā viņu uz "'mūžīgiem laikiem" izsūtīja uz Sibīriju. 1955.gadā Aija Ozoliņa atgriezās Latvijā. Ar profesora Kalberga palīdzību viņai izdevās atsākt studijas. 1962.gadā Aija Ozoliņa ieguva ārstes diplomu.

1949. gadam sākoties, Rīgā paklīda valodas, ka tiekot gatavotas kaut kādas cilvēku izvešanas. Kad tas notiks un kāpēc šāds pasākums vajadzīgs, neviens netika skaidrībā. Jā, runāja, ka izsūtīs lauku lielsaimniekus, bijušos aizsargus, policistus, arī tos cilvēkus, kas kara gados bija dienējuši leģionā vai kā citādi sadarbojušies ar vācu okupācijas varas iestādēm. Taču daudzi lāgā neticēja, ka kaut kas tāds vispār varētu notikt. Karš jau bija atnesis cilvēkiem milzu ciešanas, postu un iznīcību. Daudzas latviešu ģimenes bija palikušas bez tēviem, mātēm, dēliem, brāļiem. Krituši karalaukos, nošauti, aizklīduši svešumā.

Tāpēc karam beidzoties, daudzi cerēja, ka paši lielākie pārbaudījumi ir palikuši aiz muguras. Diemžēl tā nenotika

Četrdesmit devītajā gadā studentu dzīve universitātē ritēja ierasti. Mēs, pirmkursnieki, bijām laimīgi, ka esam uzņemti studentu kārtā, ar interesi klausījāmies docentu un profesoru lekcijas, brīvajā laikā gājām uz teātra izrādēm, kino. Taču arī studentos un pasniedzējos brīžiem bija nomanāms kaut kāds iekšējs sasprindzinājums. Laiks gāja, bet sasprindzinājums neizzuda.

Atceros, divdesmit ceturtais marts Rīgā bija gaiša, saulaina pavasara diena. Šajā dienā sasprindzinājums cilvēkos, likās, bija sasniedzis galēju pakāpi. Visās malu malās pusčukstus runāja, ka turpmākajās dienās tas notiks … [..]

Ap vieniem naktī mūs uzmodināja sitieni pie istabas durvīm. Durvis, kuras katru nakti bija noslēgtas, atverot, istabā ienāca pieci formās ģērbti vīri ar šautenēm un sētnieks. [..] Pēc dienesta pakāpes vecākais izvilka kaut kādu salocītu papīrlapu un atlocījis sāka to lasīt. Lasīja krieviski, tāpēc es visu nesapratu. Taču galveno gan – saskaņā ar kaut kādu Latvijas PSR Ministru padomes lēmumu uz mūžīgiem laikiem mēs tiekam izsūtīti uz attāliem Padomju Savienības rajoniem. Uz mūžīgiem laikiem? Par ko? Mūsu jautājumi palika bez atbildes. [..]

Visvairāk man ir žēl šo septiņu gadu, kurus man ar varu atņēma tad, kad es biju jauna un varēju iespēt vairāk. Šos gadus es neaizmirstu, jo jūtu, ka to man pietrūkst visu mūžu. Tos nevar aizmirst. Tos nevar piedot.

Aija Ozoliņa. Gadi, kuru man pietrūkst. Via Dolorosa. Rīga: Liesma, 1990. 513., 514., 527. lpp.

1939 - 1949 saisītās lapas