Sākumlapa > 1929 - 1939 > LU stāsti >  Līdzekļi Brīvības piemineklim

Līdzekļi Brīvības piemineklim

Autors: Laura Uzule

Brīvības pieminekļa komitejas vēstule LU rektoram. LVVA, 7427.f., 6.apr., 206., 36.lp.

Studenti vienmēr ir uzskatīti par vienu no aktīvākajām tautas daļām, un šī sprieduma patiesumu apstiprina arī fakts, ka vieni no rosīgākajiem un atsaucīgākajiem cilvēkiem, 1929. gada Valdības Vēstnesī publicētajiem uzsaukumiem “Celsim Brīvības pieminekli”, “Latvijas jaunatne, liksim arī mēs savu roku pie Brīvības pieminekļa celšanas,” bija tieši Latvijas Universitātes studenti.

“Pagājis neliels, bet ievērojams laika sprīdis, kamēr latvju tauta varonīgās cīņas vaiņago brīvība un valsts patstāvība. [..] Kad cīņu sasniegumi dzīvē noslēdz zināmu posmu, mēs vēršam skatu atpakaļ, atmiņās smeļoties iejūsmu jaunām gaitām. [..] Celsim šai brīvībai un neatkarībai cienīgu pieminekli! Celsim to kā tautas spēka, viņas dvēseles stipruma, tautas vienības apliecinājumu! [..] Celsim monumentu, kas, Latvijas saules apmirdzēts, cauri mūžiem atgādina zināmu un nezināmu varoņu tēlus!”, tā savā uzsaukumā latviešu tautai 1929. gada 12. decembrī raksta Brīvības pieminekļa komitejas priekšsēdētājs Valsts prezidents Gustavs Zemgals un komitejas locekļi – ģenerālis Jānis Balodis, Marģers Skujenieks, Rūdolfs Egle un Alfreds Andersons.

Lai sekmētu Brīvības pieminekļa celtniecību, G. Zemgaļa vadībā tika izveidota īpaša Brīvības pieminekļa Izglītības ministrijas komiteja, kas, izsūtot uzaicinājumus, palīdzēt vākt ziedojumus pieminekļa celtniecībai, vērsās pie daudzām institūcijām un iestādēm, arī pie LU rektora, lūdzot, “Jūs un Jums uzticēto iestādi neatteikties ņemt dalību Brīvības pieminekļa ziedojumu zīmju izplatīšanā”. Pēc ilgām debatēm 1930. gada 22. janvāra LU Padomes sēdē, tika apstiprināta Brīvības pieminekļa Latvijas Universitātes komitejas nodibināšanās un par komitejas kasieri no studentu vidus ievēlēja Jāni Helmūtu, kuram bija jādodas uz Izglītības ministriju pie vidusskolu direktora J. Dobuļa, lai saņemtu “Brīvības pieminekļa ziedojumu zīmes šādos apmēros: 10 vienības – 100 latu vērtībā, 10 vienības – 20 latu vērtībā, 20 vienības – 10 latu vērtībā, 100 vienības – 5 latu vērtībā un 500 vienības – 1 lata vērtībā”, norādīts Brīvības pieminekļa Latvijas Universitātes komitejas priekšsēdētāja, prorektora studentu lietās Ludviga Adamoviča rakstā Brīvības pieminekļa Izglītības ministrijas komitejai. Skolēniem un bērniem izlaida īpašas 20 un 50 santīmu ziedojumu zīmes.

Izveidotā Brīvības pieminekļa Latvijas Universitātes komiteja savā dibināšanas sēdē lēma par iespējām izplatīt iegūtās Brīvības pieminekļa ziedojuma zīmes un vienojās “izlikt plakātus studentu padomes iestādēs, ko studentu padomes priekšsēdētājs apņēmās nokārtot caur studentu padomi, [..] plakātu izstrādāšanu lūgs arhitektūras vai inženieru fakultātēs studējošos”, rakstīts protokolā.

Jāatzīmē, ka, lai arī “zīmju izplatītāji nekādu materiālu atlīdzību nesaņem”, un, kā norādīts Brīvības pieminekļa komitejas un viņas orgānu darbības instrukcijā, “ziedojumu zīmes nevienam nevajaga uzspiest, bet, ar vērīgu uzmanību un laipnu taktu paskaidrot spraustos mērķus, ikkatru mēģināt noteikti pārliecināt nopirkt tās sev, varbūt arī saviem bērniem un piederīgiem”, tomēr kā zīmju izplatītāju, tā arī to pircēju netrūka, kas visi tika reģistrēti īpašā ziedotāju grāmatā.

Vēl bez ziedojuma kvītīm ar dažādām iespējamām nominālvērībām, pieminekļa popularizēšanai Brīvības pieminekļa Izglītības Ministrijas komiteja izplatīja arī gada grāmatu viena lata vērtībā, brošūras un pastkartes, kuras 1931. gada 16. novembrī “par 20 santīmiem gabalā ‘70’ brošūras un ‘15’ pastkartes” saņēma arī LU. Vēl bez aktīvas iesaistīšanās Brīvības pieminekļa celtniecībai paredzēto ziedojuma zīmju izplatīšanas, LU rektors Mārtiņš Bīmanis, atsaucoties uz Valsts prezidenta Alberta Kvieša 1931. gada 30. novembra lūgumu – “nodot Brīvības pieminekļa komitejai to sarkanā granīta atlikumu, kas radušies Universitātes ēku pārbūvē un varētu būt noderīgs materiāls pieminekļa celtnei”, atļāva apmēram 15 kubikmetrus sarkanā granīta atlikumu nodot Brīvības pieminekļa komitejai.

Kā mēs visi ļoti labi zinām un varam vēl joprojām par to pārliecināties, kopīgiem pūliņiem Brīvības pieminekli izdevās uzcelt par tautas ziedojumiem. Turklāt ļoti daudzi ziedotāji arī no LU saimes vidus bija klāt 42 metrus augstā pieminekļa dzimšanas dienā, jo saņēma “ielūgumu kartiņas Brīvības pieminekļa atklāšanas svinībām 1935. gada 18. novembrī”, norādīts LU Saimniecības padomes kvītī. Par Tēvzemi un Brīvību!

Atsauce

Raksts tapis, balstoties uz materiāliem Latvijas Valsts vēstures arhīva 7427. fonda 6. apraksta 206. lietā

 

1929 - 1939 saisītās lapas