Sākumlapa > 1929 - 1939 > Cilvekstasti >  Rūdolfa Veldres stāsts

Rūdolfa Veldres stāsts

Rudolfs Veldre fr.Acad. 1930.II
Rudolfs Veldre fr.Acad. 1930.II
Rūdolfs Veldre (1909-1997) no 1930. līdz 1943. studējis arhitektūru Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē. Studiju laikā un arī pēc tam darbojies latviešu studentu korporācijā Fraternitas Academica. 1944. gadā R. Veldre kopā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Zviedriju. Trimdā top ilustrēts atmiņu albums par studiju gadiem Rīgā, studentu korporācijas Fraternitas Academica dzīvi un tās biedru dažādiem piedzīvojumiem 20.gadsimta trīsdesmitajos gados.

Rīgas studentu dzīve

„1930to gadu sākumā pasaulē valdīja saimnieciska krīze, kas sekoja iepriekšējā gada lielajai Ņujorkas biržas katastrofai. Daudzās zemēs valdīja liels bezdarbs ar visām tām piesaistītām sociālām grūtībām. Eksports un imports zemju starpā samazinājās vai apstājās pavisam. Šī krīze nevarēja paiet garām mazajai Latvijai - arī te bija grūtības un daudzi uzņēmumi un fabrīkas bija spiesti sašaurināt savu darbību. Uz šāda tumša fona iezīmējās 1930. gads Latvijā. Taču mūsu zemē ļaudis bija pieraduši pie šauriem dzīves apstākļiem un pazina maizes cieto garozu, un Rīgā turpinājās zemes jaunuzbūves darbs. Kūsāja intensīva darbība visās nozarēs, un arī jaunatne meklēja - un atrada - sev piemērotu gadījuma darbu. Skolnieki un studenti krāva ķieģeļus Daugavmalā, vai strādāja dienas darbu Valsts saldētavā, pārdeva biļetes uz Daugavas satiksmes kuģīšiem vai braukāja pa Rīgas ielām par tramvaja konduktieru. Tā katrs centās piepelnīt dažus latus, jo naudai bija liela vērtība. Par spīti visām saimnieciskajām grūtībām Latvijas Univerzitātē šajos gados bija ļoti liels studentu pieplūdums – 1930. gadā studējošo skaits bija 8480 un 1931.gadā 8636 - kas bija lielākais visā L.Ū. pastāvēšanas laikā. Lekciju nauda 30 gadā bija 50 lati sēmestrī, bet 31 gadā to paaugstināja uz 100 latiem sēmestrī. Tāpēc ļoti liels bija strādājošo studentu skaits - 46%, no lekciju naudas atsvabināja 15%. Vērmaņu Dārzā tika atvērta studentu virtuve - ēdnīca, kur par ļoti lētu naudu varēja paēst šķīvi zupas un piekost maizi cik vēlējās. Arī Fraternitas Academica iekārtoja saviem locekļiem pusdienas galdu konventa telpās, kur par pašizmaksu ēda pusdienas ap 15 komiltoņi. Tā kā liela daļa studenti nāca no laukiem, tad daudzi saņēma kārtējās mēnešdevas no lauku mājām, tā ietaupot dārgo latu citām vajadzībām.

Ja arī naudas bija maz, toties darbošanās griba bija ļoti liela, un dažādās Rīgas akadēmiskās, sabiedriskās, mākslas un sporta organizācijās risinājās ļoti dzīva darbība. Arī Fraternitas Academicā – par spīti skopajiem laikiem – konvents darbojās spraigā darbībā, ko vēl palielināja uzdevumi eksternā laukā, jo šajā gadā Fraternitas Academica bija P!K!.”

Študentu joki

“Tika daudz dzirdēts par Tērbatas laika pārgalvīgajām izdarībām, pilnas asprātībām, un izdomas. Rīgā, 30to gadu sākumā bija citi laiki, cita vide, bet šad un tad pilsētas iedzīvotāji pieredzēja kādu studējošās jaunatnes negaidītu joku, par ko runāja “visa Rīga” un to atstāstīdami garšīgi smējās. Šīs izdarības dēvēja par “študentu jokiem”, un vainīgie bija Rīgas studentu korporāciju locekļi.

Kādā vēlā nakts stundā, noslēdzot kādu sarīkojumu konventa dzīvoklī, bars akadēmiķi devās mājup. Tie, kas dzīvoja Rīgas ziemeļu daļā jautri soļoja garām Bastejkalnam, turpināja pa Brīvības bulvari, Tērbatas ielu un iegriezās Elīzabetes ielā. Te, savā parastā vietā, stāvēja rinda važoņu pajūgi, gaidīdami vēlīnus, nogurušus braucējus. Komiltonis Cimzietis, iedams krāsaino deķeļu grupas astē - piezadzies pie kāda snaudoša važoņa, iekliedza tam ausī: “negul’ - apzags!” Bet to viņam nevajadzēja darīt! No snaudas uzrautais važonis nikni iekliedzās, nolēca no bukas, un, paķēris pātagu, dzinās Cimzietim pakaļ, lai to uz vietas pārmācītu. Bet tas veikli iejaucās pārējo akademiķu pulkā. Niknais važonis, tādējādi pazaudējis vainīgo, ātri izlēma, ka visi krāsaino deķeļu nēsātāji ir vienādi vainīgi, un skriedams bēgošai akademiķu grupai pakaļ, cirta ar pātagu kam varēdams. Un tur skrēja filistrs Vacs un elsoja smagā svara filistrs Dzelzītis, brāļi Starpiņi, Eicens, Jekabsons, Fricsons un vēl citi - kopskaitā ducis akademiķu! Un liecinieki bija vēlīnie gājēji, kas pārsteigti apstājās ielas malā un sekoja neredzētai ainai. Pamazām bēgļi nonāca pie Kr.Barona ielas, - tikai tad niknais važonis atlaidās, jo arī viņš bija vecāks vīrs - tāpat kā mūsu filistri - un paskriet tālāk vairs nevarēja!”

„Komiltonis Frīdeberts Tēbelis, studēja medicīnu un no šīs vides viņš smēlās vielu saviem pastāstiem par jaunākiem notikumiem Rīgas Anatomikumā. Kāds jauns mediķis strādāja pie kāda miroņa pētīdams tā anatomiju un bija to draudzīgi nokristījis par Antonu. Kā katrs jauns students, viņš bija iecerējis cilvēka galvas kausu savās mājās uz plaukta. Tā - kādā dienā - nevienam neredzot, viņš atbrīvoja Antona galvu no pārējā ķermeņa, ietina to “Jaunākās ziņās” un brauca ar tramvaju mājup. Katastrofa notika Brīvības bulvāra un Elīzabetes stūrī, no tramvaja izkāpjot, kad viņam paslīdēja kāja, nesamais, ko viņš bija iespiedis padusē, izkrita, “Jaunākās ziņas” atraisījās un Antons noripoja uz ielas, un vēl vienu reizi raudzījās pasaulē! Acumirkli vēlāk izcēlās panika: dāmas ģība un kā nopļautas krita gar zemi, kungi kliedza, vēl citi neticēdami savām  acīm raudzījās Antonā, vīri sauca  policiju  un garāmgājēji skrēja skatīties neredzēto skatu. Labi, ka miertiesnesis bija frāters un Anatomikuma pārraugs metropolitānus - jaunais mediķis tika cauri ar samērā veselu ādu, bet Antonam bija jāatgriežas Anatomikumā (šis Tēbeļa pastāsts ir netīkami cīnisks, bet fakti ir fakti).”

Atmiņu albuma

Pilna Rūdolfa Veldres

www.academica.lv

1929 - 1939 saisītās lapas