Sākumlapa > 1919 - 1929 > Desmitgades apraksts

Tapšana

Latvijas Augstskola. 20. gs. 20. gadu sākums. Pastkarte. Autors nezināms. LNB Baltijas Centrālās bibliotēkas krājums.

20. gs. 20. gadi bija Latvijas Universitātes radīšanas un izaugsmes laiks. Valsts prezidents Jānis Čakste 1923. gada 27. martā izsludināja Saeimas apstiprināto Latvijas Universitātes satversmi, līdz ar to augstskolas organizēšanas darbs bija noslēdzies. 1922./23. mācību gadā Latvijas Augstskola saskaņā ar satversmi ieguva Latvijas Universitātes vārdu.
Studētgribētājiem savas durvis vēra arī jaunas fakultātes – Veterinārmedicīnas fakultāte un Teoloģijas fakultāte. Augstskolas mācībspēku pulkam 1920. gadā pievienojās dzimtenē atgriezušies pasniedzēji un zinātnieki – Aleksandrs Dauge un Mārtiņš Bīmanis no Maskavas, Jānis Endzelīns no Harkovas, Jānis Plāķis no Kazaņas, Ernests Felsbergs un Pēteris Ķiķauka no Voroņežas, Ludvigs Kundziņš un Ernests Paukulis no Tērbatas, Pēteris Šmits, Reinholds Putniņš un Aleksandrs Janeks no Vladivostokas, Augusts Tentelis un Boriss Popovs no Petrogradas, Kārlis Dišlers no Tomskas, Jānis Ruberts no Kijevas, Mārtiņš Zīle no Odesas, Francis Balodis no Saratovas u.c.

 

Uz Latviju tika aicināti arī Rietumeiropas zinātnieki. Piemēram, universitātē darbu uzsāka Gustavs Bakmanis no Zviedrijas, Naums Lebedinskis un Maksis Nusbergers no Šveices, Valters Frosts un Imanuels Gustavs Bencingers no Vācijas, Embriks Strands no Norvēģijas u.c. Latvijas Universitāte aicināja ārvalstu profesorus, nolasīt lekciju ciklus, kā arī sūtīja uz Eiropas un Amerikas augstskolām savus mācībspēkus (it īpaši jaunos zinātniekus) papildināt zināšanas un veidot akadēmisko sadarbību. 1919./20. mācību gadā Latvijas Augstskolā strādāja 185 mācībspēki, tostarp 42 profesori, 1929./30. mācību gadā – 360 mācībspēki, viņu vidū – 73 profesori.

Saskaņā ar Latvijas Universitātes satversmi rektoru un prorektorus ievēlēja uz gadu ar tiesībām tikt pārvēlētiem otrreiz. No 1920. līdz 1923. gadam rektors bija Ernests Felsbergs. Viņš mācībiestādes vēsturē palicis kā teicams organizators un satversmes izveidošanas teorētiķis un praktiķis. 1922. gada vasarā rektora pienākumus pildīja Eižens Laube. 1923. gadā šajā amatā ievēlēja Jāni Rubertu, kuram Saeimā un valdībā nācās sīvi aizstāvēt universitātes vajadzības un attīstības plānus. Viņu 1925. gadā amatā nomainīja Augusts Tentelis – akadēmiskās autonomijas un nacionālas augstskolas koncepcijas kvēls atbalstītājs. Viņš 1929. gadā rektora postenī tika ievēlēts otro reizi. No 1927. līdz 1929. gadam Latvijas Universitātes rektors bija Mārtiņš Zīle – starptautisko konferenču rīkošanas iedibinātājs.

Šajā laikā Latvijas Universitāte tapa par valsts nozīmīgāko intelektuālās domas centru. Tā auga un veidojās kopā ar demokrātisko Latvijas Republiku. Vispirms tai bija jālikvidē kara postījumi, jāatjauno saimnieciskā dzīve, jārada finanšu sistēma un jāveic daudzi citi lielāki un mazāki darbi. Tautsaimnieks, Latvijas Universitātes absolvents Arnolds Aizsilnieks taisnīgi atzina, ka Latvija 20. gadu sākumā “veikusi lielu varoņdarbu, atdzīvinot pašu spēkiem un kailām rokām gruvešos sagrauto saimniecību. Sava apjoma un rezultātu ziņā šis varoņdarbs nav nebūt mazāks kā tas, ko latvju tauta parādīja savās brīvības cīņās kaujas laukā”. Pakāpeniski tika pārvarēta kara radītā nabadzība, auga dzīves līmenis. Šī desmitgade aizsteidzās ātri un intensīvi. Latvijas Universitātes students un operas solists Mariss Vētra saka, – šie gadi bija “strauji un bagāti”.

Latvijas Universitātes tapšanā liela nozīme bija mācībspēku un studentu entuziasmam. Viņi kopā bija Latvijas augstākās izglītības un zinātnes radītāji! Dzejnieks Kārlis Skalbe par valsts pirmo gadu desmitu sacīja: “Ja mums atņemtu brīvību, mums atņemtu pusi elpas, pusi dzīvības. Latvija lai ir brīvības zeme! Brīvības morāliskā vērtība mums visiem ir labi saprotama. [..] Brīvība ir atraisījusi visus mūsu tautas spēkus un devusi viņai vēl neredzētu darba ierosmi. Latvija nekad nav tik daudz strādājusi kā šinīs desmit gados. [..] Lai glabājam savu brīvību kā saules staru.”

1. Universitāte ir augstākā zinātnes un izglītības iestāde valstī. Viņas uzdevumos ietilpst: veicināt zinātnisko pētīšanu un zinātnes izplatīšanu tautā, un gatavot Latvijas vajadzībām darbiniekus ar augstāko izglītību. [..]
4. Universitāte ir autonoma iestāde, kas uz savas satversmes pamata patstāvīgi veido savu dzīvi un veic savus uzdevumus.
Latvijas Universitātes satversme. Latvijas Vēstnesis. 1923. 28. marts.

Mūsu universitāte ar savām 11 fakultātēm ir izveidojusēs par īstu Universitates Literarum. Tagad ikkatram, kas pietiekoši sagatavots un nopietni grib savu garu un prātu attīstīt, iespējams to darīt gan tehnisko, gan humanitāro zinību nozarēs. Latvijas Universitāte ir latvju inteliģences, sabiedrības un latvju tautas bērns.
Rektors profesors Jānis Ruberts Latvijas Universitātes piecu gadu svinībās 1924. gada 28. septembrī. Students. 1924. 3. okt.

Atskatoties atpakaļ uz nostaigāto ceļu, ar apmierinājumu var teikt, ka visā visumā šis darbs veikts pienācīgi un labi. Šī organizēšanas [..] darba vērtība izceļas objektīva vērotāja acīs vēl vairāk, ja ievēro iesākuma grūtības, ārējās palīdzības trūkumu [..]. Kas darīts, tas padarīts ar paša spēkiem, ar paša pārliecību un darbu! Lai fakti un skaitļi apstiprina šo domu, lai jaunākā akadēmiskā paaudze redz vecākās sasniegumus, ieguvumus un arī kļūdas un lai, izkopjot to, kas radīts paliekams un labs, un pārgrozot to, kas būtu grozāms, neaizmirst godam pieminēt pirmās vagas dzinēju grūtumus un pūles.
Pārskats par Latvijas Universitātes darbību Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajā gadu desmitā. LVVA, 7427. f., 6. apr., 37a. l., 349. lp.

Latvijas valsts politiskā neatkarība nevarētu būt pilnīga un patiesa, ja tai nepievienotos, resp., to nepadziļinātu un neattaisnotu garīgā un kulturēlā neatkarība, kuras veidotājai jābūt mūsu Universitātei. Kara laikā izcīnītie ieguvumi tika un tiek pienācīgā kārtā izkopti un papildināti klusajā un koncentrētajā darbā Universitātes bibliotēkās, kabinetos un laboratorijās, kur vecākā un jaunākā paaudze kopīgā darbā cenšas nodrošināt Latvijas vārdam cienījamu vietu lielajā starptautiskas sacensības laukā, kur nospraužas un veidojas tautu likteņi.
Latvija desmit gados.
Rīga: Jubilejas komisija, 1928. 200. lpp.

Dibināšana

Latviešu studentu korporāciju gājiens Latvijas Augstskolas atklāšanas svinību dienā. 1919. gada 28. septembris. LVKFFDA, 14134-P.

Latvijas Augstskolas (kopš 1923. gada – Latvijas Universitāte) atvēršanas svētki notika 1919. gada 28. septembrī – skaistā saulainā rudens dienā. Kara gadu skartā vecā Rīgas Politehniskā institūta ēka bija greznota ar sarkanbaltsarkaniem karogiem un zaļām vītnēm. Fasādi rotāja ģerbonis ar mirdzošu sauli un trim zvaigznēm – Vidzemes, Kurzemes un Latgales simboliem. Pie durvīm viesus sagaidīja studentu goda sardze. Ap plkst. 10.30 sāka pulcēties goda viesi – Tautas padomes un Ministru kabineta locekļi, armijas augstākie komandieri, diplomātiskais korpuss, senatori, ārzemju universitāšu pārstāvji, Latvijas Augstskolas mācībspēki un studenti, kā arī daudzi citi. Viesu vidū bija arī Latvijas kultūras leģenda Krišjānis Barons.
 
 
 
 

Īsi pirms plkst. 11 no rīta Latvijas Augstskolas pārpildītājā zālē trīs reizes svinīgi skanēja himna “Dievs, svētī Latviju!”, tad Jāzepa Vītola “Gaismas pils”. Latvijas Augstskolas atklāšanas runu teica izglītības ministrs Kārlis Kasparsons. Laikabiedri stāsta, ka viņa balss mirkļa vēsturiskās nozīmes pārdzīvojumā aizlūza, bet vārdi skanēja vienkārši un dziļi pārliecinoši. Latvijas Augstskolas vārdā runāja prorektors profesors Eižena Laube. Viņš visu savu kolēģu vārdā svinīgi solīja Latvijas Augstskolu veidot par Latvijas zinātnes un izglītības centru. E. Laubes runas noslēgumā tika godināti karā kritušie studenti.

Vēlreiz skanot “Gaismas pilij”, Latvijas Augstskolas atklāšanas pirmā daļa noslēdzās. Svinības turpinājās 1. pilsētas teātrī (tagad – Nacionālā opera). Tās galvenais notikums bija profesora Kārļa Baloža akadēmiskā runa “Mūžīgā miera ideja un pasaules sauszemes izdalīšana tautu starpā”. Vārds tika dots Tautas padomes priekšsēdētājam Jānim Čakstem un Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, izskanēja arī Igaunijas un Lietuvas valdībās pārstāvju runas, studentu organizāciju un korporāciju apsveikumi, Rīgas un citu Latvijas pilsētu, skolu, dažādu iestāžu, preses izdevumu delegātu uzrunas. Nolasīja daudzās Eiropas un Amerikas universitāšu sūtītās laba vēlējumu telegrammas. Šo svētku daļu noslēdza prorektora biedra Kārļa Kundziņa pateicības vārdi un kopīgi dziedātā “Vivat academia!”.

Svētku trešā daļu veidoja koncerts, kurā uzstājās Nacionālās operas orķestris, Teodora Reitera koris, solisti Ada Benefelde un Ādolfs Kaktiņš. Ap plkst. 9 vakarā viesi kopā pulcējās saviesīgajā daļā. Laikabiedri stāsta, ka pasākuma gaišās un draudzīgās noskaņas dēļ visiem ilgi negribējās šķirties. Sabiedrības vērtējumā tas bija otrs lielākais notikums Latvijas dzīvē pēc valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī.

Latvijas Augstskolas organizēšanas darbi sākās 1919. gada jūlijā, kad Latvijas pagaidu valdība atgriezās Rīgā. To galvenais smagums gūlās uz izglītības ministra Kārļa Kasparsona un Izglītības ministrijas Augstskolu lietu nodaļas vadītāja Paula Dāles pleciem. Tika izveidota Rīgas Politehniskā institūta reorganizācijas komisija, kas ar laiku pārtapa Latvijas Augstskolas Organizācijas padomē. Tās darbs un lēmumi dokumentēti ārēji necilos protokolos, kuru oriģināli glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Latvijas Augstskolas dibināšanai un šā notikuma dokumentācijai nepiemīt greznība. Jaunajai valstij un augstskolai vispirms vajadzēja gādāt par savu iedzīvotāju, mācībspēku un studentu drošību, mieru, darbu un izglītību. Viens no augstskolas rektora amata kandidātiem bija aicināts profesors Pauls Valdens, taču viņam bija iebildes pret studijām latviešu valodā un mācību un zinātniskā darba orientāciju uz Latvijas vajadzībām. Augustā Pauls Valdens devās komandējumā uz Vāciju un Latvijā neatgriezās. Neraugoties uz to, Latvijas Augstskolas organizēšanas darbi tika pabeigti.

Jaunās mācību iestādes pirmais semestris pagāja Brīvības cīņu zīmē. Gan studentiem, gan mācībspēkiem nācās kļūt par karavīriem un Rīgas sargiem. Latvijas Augstskolas vēsturē 1919. gads bija uzņēmības, rīcības un varonības laiks. Latvijas valsts nosargāja savu neatkarību, un tās Augstskola uzsāka Latvijas zinātnes un augstākās izglītības veidošanu.

 

 

Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas vēsturi. Bija laiks, nesen vēl tas bija, kad par to domāt, kas tagad mums ir, bija sapnis, – kad teica un ticēja: tad tas nāks šaī zemē, kad akmens stāvēs uz ūdeņa, spalva grims dibenā. Un tomēr tas ir nācis tas ir noticis. Šis notikums latvju tautas mūžā, šis fakts – kā gaišs saules stars tas slīd pār Latviju. Šī rudens diena runā uz mums pavasara valodu. Mēs elpojam pavasara cerības. Nesenās šaubas ir palikušas jau par anahronismu. Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas – augstskolu.

Izglītības ministrs Kārlis Kasparsons. 1919. gada 28. septembris. Latvijas Augstskola

 

Ar zinātnes palīdzību veicināt Latvijas īpatnējās kultūras uzplaukšanu un valsts labklājības nodibināšanos, aicināt šinī svarīgā uzdevumā pēc iespējas līdzdarboties visus valstiski domājošos Latvijas dēlus un meitas, lielā daļa no kuriem kara apstākļu spiesti, šimbrīžam vēl izkaisīti pa plašo pasauli, kā arī pieaicinot citu valstu zinātniskos darbiniekus; censties strādāt saskaņā ar plašākām sabiedrības prasībām un vajadzībām, uz ko labākās cerības dod līdzšinējā ražīgā kopdarbība ar daudzajām, izglītības un arodnieciskām biedrībām; dzīvot priekš saviem audzēkņiem, kā saviem jaunākiem draugiem, sniedzot pēdējiem visu to, kas spēs tiem nākt par svētību un laimi.

Latvijas Augstskolas prorektors Eižens Laube. 1919. gada 28. septembris. Latvijas Augstskola

 

Mācību spēkiem es novēlu sekmes viņu darbā; brīvi lai viņi izdara savus pētījumus zinību dziļumos un brīvi lai viņi māca patiesības un taisnības, ko viņi izpētījuši. Brīvā Latvijā var būt tikai brīva augstskola. Viņas darbu nedrīkst jaukt un traucēt ārējie spēki, kas viņu varētu nogriezt no patiesības un taisnības ceļa. Uz viņu es gribētu attiecināt Arhimēda vārdus: noli turbare circulos meos. Brīvi pētīt, brīvi mācīt ir pamata nosacījums arī mūsu jaunai gaismas pilij.

Mūsu jaunatnei, kas jau iestājusies un vēl iestāsies Latvijas augstskolā, novēlu ne vien sekmes studijās, jo nav šaubu par viņas čaklumu un izturību, bet arī to, ka no viņas mums rakstos krietni tautas darbinieki, kas noderētu citiem par priekšzīmi. To sagaida latviešu tauta no viņiem. Pie mums nepastāv, kā citur, plaisma starp inteliģenci un pašu tautu un arī neradīsies uz priekšu, kad mūsu augstskola dos demokrātiski audzinātus darbiniekus, kas paliek ar tautu dzīvā sakarā.

Bet pašai mūsu jaunai gaismas pilij, kura šodien atvērta, novēlu: vivat, cresat, floreat in aeternum.

Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste. 1919. gada 28. septembris. Nacionālā opera

 

Tikai tā tauta un valsts aug, kas savus ideālus tur augsti. Mums šie ideāli jātur augstāk par visu. [..] Latvijas Augstskola mācīs audzināt dēlus un meitas tā, lai tie ar paceltu galvu atzītos, ka viņi ir Latvijas dēli un meitas.

Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. 1919. gada 28. septembris. Nacionālā opera

 

Liela svētku diena mūsu tautai bija vakar. Tika atklāta Latvijas Augstskola. Ar to ir uzzīmēta mūsu garīgas autonomijas un neatkarības nodibināšana līdzīgi tam, kā tika nodibināta mūsu politiskā valsts un neatkarība 18. novembrī pagājušajā gadā. [..] 28. septembris tādēļ ir svēta piemiņas diena mūsu tautai. [..] Noskatoties klusajās, bet prieka pilnās svinībās, noklausoties runās, kurās tika sveicināta jaunā augstskola, bija saprotamas tās lielās slāpes, kādas tauta tik ilgi cietusi un arī to gandarījumu, ka ir sasniegts spirdzinātājas malks.

Jaunas valsts dibināšana tiek pausta visā kulturelā pasaulē kā liels notikums. Tikpat liels notikums ir arī jaunas universitātes atvēršana un nodibināšana. Zinātnes pasaulē tas ir jaunas valsts dzimšana, jaunas zvaigznes uzlēkšana, kuru apsveic tūkstoš astronomi. [..]

Ar mūsu augstskolas atvēršanu ir atvērti arī vārti uz mūsu patieso brīvību un neatkarību.

Jānis Akuraters. Latvijas Augstskolas atklāšana. Jaunākās Ziņas. 1919. 29. septembris.

 

Klusā, patumšā lauku mājā, kurā es augu, uz loga stāvēja kāds nonīcis un sabozies siltzemju stāds. „Saki,” – es prasīju māsai, „kad šī puķe zied?” „Reiz pēc pieciem gadiem.” Ar sirdsdrebēšanu es gadu no gada gaidīju šā uzziedēšanas brīnuma. Bet stāds auga lēni un nīkuļoja, es atstāju tēva mājas un netiku redzējis viņu uzziedam. Es biju pievīlies un nezinu, vai puķe, kuru es redzēju zem nespodras glāzes un kura varbūt bija kāds koks, kas zem citas gaišākas saules sniedz zarus debesīs, beidzot ir uzziedējusi? Vakarējā diena man tomēr pierādīja, ka ir vērts ticēt un gaidīt. Vakar es biju klāt vēl pie lielāka brīnuma. Es redzēju, kā atveras zieds, kas izplaukst tikai pēc septiņsimts gadiem. Latvijas Augstskola, latviešu zinātne!.. Tas ir viens no tiem ziediem, kuri, kā Heine saka: izplaukst ar šāviena troksni. Beidzamais mūris ir kritis, kas mūs šķīra no gaišās pasaules, mēs varam izsaukties: „Cik plaša, cik skaista esi pasaule!” Latvijas Augstskolas zīme ir degoša saule. Labāku vairogu tā sev nevarēja izvēlēties.

Kārlis Skalbe. Latvijas Augstskola. Jaunākās Ziņas. 1919. 29. sept.

Dibināšanas foto

Dibināšanas dokumenti

 

 

1919 - 1929 saisītās lapas