Sākumlapa > 1919 - 1929 > LU stāsti >  Pārvarētās grūtības - per aspera ad astra

Pārvarētās grūtības - per aspera ad astra

Autors: Klinta Ločmele

LU Ķīmijas fakultāte. Praktiskie darbi fotoķīmijā. 20.gs. 20.gadu

Katrs sākums ir grūts – šo teicienu var attiecināt arī uz Latvijas Universitātes pirmajiem darbības gadiem. Lai gan, būdama Rīgas Politehniskā institūta mantiniece, Latvijas Universitāte (tolaik Latvijas Augstskola) pūrā saņēma pāris telpas fakultāšu izmitināšanai un apziņu par akadēmiskās darbības pieredzi Latvijas teritorijā, viss pārējais – studijām nepieciešamo telpu nodrošināšana, studiju kursu izveide, mācību literatūras un palīglīdzekļu sagāde un citi vairāk vai mazāk saimnieciska rakstura darbi – bija jāveic pašai universitātei. Kā jaunam cilvēkam, kas tikko sācis savu patstāvīgo, atbildības pilno dzīves ceļu.

Pakāpeniski norisinājās universitātes materiālās (apmācību un zinātniskās) pamatbāzes veidošana, pārņemot Rīgas Politehniskā institūta ēkas un iegūstot savā rīcībā citus namus, ko vajadzēja aprīkot atbilstoši katras studiju programmas specifikai.[1] Latvijas Valsts vēstures arhīvā esošie dokumenti liecina, ka šis bija viens no jaunās izglītības iestādes grūtāk sasniedzamajiem uzdevumiem. Vēl 1925. gadā fakultāšu ziņojumos rektoram un universitātes pārskatos par tās darbību tika uzsvērts, ka “telpu trūkums universitātē stipri sajūtams”.[2] Piemēram, Lauksaimniecības fakultātēs stāvoklis bija raksturots kā “katastrofāls”, tāpēc tai tika atdota Pētera reālskola, bet Dabas zinātņu fakultātei vēl bija jāmitinās “gluži nepietiekošās pagaidu telpās”.[3] Tāpat arī Medicīnas fakultātei vēl nebija savu klīniku.[4] Par medicīnas klīnisko bāzi sākotnēji izmantoja Rīgas slimnīcas, piemēram, Rīgas 1. pilsētas slimnīcu, bet kopš 1928. gada – 2. pilsētas (tagadējo Paula Stradiņa klīniskās universitātes) slimnīcu. Savukārt LU Lauksaimniecības fakultātei nodeva Ramas muižu (Rāmavu) un Vecauces muižas centru, bet Botāniskā dārza ierīkošanai – atvēlēja daļu no bijušās Zasulauka muižas.[5] Pamazām pieauga ne tikai Universitātes intelektuālais kapitāls, bet arī materiālie resursi.

              

Sagatavošanās pētniecības posmam

“Universitāte bija iecerēta ne tikai kā augstākās izglītības, bet arī Latvijas zinātnes centrs. Taču pētniecība nebija universitātes darbības prioritāra joma. Vispirms nācās radīt priekšnoteikumus sekmīgai pētniecībai,” vēsturnieks Jānis Stradiņš uzsver materiālo resursu nepieciešamību universitātes pilna spektra uzdevumu īstenošanai.[6] Viņš raksta, ka “profesori un docētāji dažkārt veltīja ārkārtējas pūles, lai nodrošinātu nepieciešamos materiālos apstākļus pētniecībai. Protams, ne visi docētāji alka ar to nodarboties, un tikai retajās zinātņu nozarēs, piemēram, ķīmijā, Rīgā varēja balstīties uz pietiekami spēcīgām iepriekšējā laikmeta tradīcijām”.[7]

Taču arī situācija Ķīmijas fakultātē, kas tiek dēvēta kā vistiešākā Rīgas Politehniskā institūta pēctece, Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentos ir atainota īpaši kritiska. Rīgas Politehniskā institūta atstātais materiālo līdzekļu “mantojums” bija pietiekams tikai salīdzinoši nelielam studentu skaitam. Pieaugot studējošo daudzumam, resursu nepietiekamību fakultāte izjuta arvien skaudrāk. Piemēram, laboratoriju aprīkojuma trūkuma dēļ studijas nācās organizēt vairākās maiņās, nevis visiem studentiem vienlaicīgi.

Šādu – studiju norisi apgrūtinošu – apstākļu rašanos izskaidro pārskats par Latvijas Augstskolas Ķīmijas fakultātes attīstīšanās gaitu: “Iesākumā fakultātes rīcībā atradās pietiekošs daudzums laboratoriju, telpu ar gāzi, ūdeni un elektrisku apgaismošanu, lai gan bez ventilācijas. Saskaņā ar Augstskolas programmu, Ķīmijas fakultātei bija jāuzņemas arī medicīnas, veterinārmedicīnas, lauksaimniecības, dabas zinātņu, mehānikas un citu specialitāšu studentu sagatavošana ķīmijā. Tā kā fakultātes laboratorijās varēja uzņemt tikai 250 studentus vienā un tai pašā laikā, tad darbi laboratorijās tika iekārtoti vairākās maiņās, lai varētu kaut cik apmierināt studējošo vajadzības. Fakultātes rīcībā atradās tik ļoti niecīgs daudzums reaktīvu un ķīmisku trauku. Kas attiecas uz aparatūru, tad ievērojot Rīgas Politehniskā institūta evakuēšanu uz Krieviju 1915. gadā, tādu fakultātei nebija gandrīz nemaz, tā par piemēru fakultātei nebija ne vairāk kā pieci analītiskie svari par visām laboratorijām kopā, pie kam trīs no viņiem bija nodoti fakultātei lietošanā uz laiku no privātpersonām.”[8] Fakultātei nebija neviena refraktometra, spektroskopa, kalorimetra un citu studiju kursu apgūšanai nepieciešamo aparātu. Tāpat “it sevišķi grūti bija sajūtams bibliotēkas trūkums”. Tādējādi sākumā fakultātes zinātniskās darbības attīstību kavēja ne tikai praktisko līdzekļu, bet arī kvalitatīvas nozares literatūras trūkums.[9]

No mūsdienu viedokļa raugoties, produktīvs studiju darbs šādos resursu nepietiekamības apstākļos šķiet gandrīz neiespējams, taču gan mācībspēki, gan studenti mēģināja pielāgoties, lai nodrošinātu sekmīgu studiju procesu situācijā, kāda tā bija. Iespējams, neatlaidības izskaidrojums ir meklējams tautā valdošajā noskaņojumā par augstskolas un zinātnes “patiesi augsto” prestižu.[10] Vēsturnieks J. Stradiņš uzskata, ka “to noteica latviešu mentalitāte un ilgi apspiestās tautas izglītības alkas”.[11] Laikā, kad visa Latvijas valsts atkopās pēc Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu postījumiem, bija pacietīgi jāpārcieš arī labiekārtotu studiju apstākļu neesamība vai tikai daļējs to nodrošinājums fakultātēs. Studijas notika savas neatkarīgās valsts universitātē, un šis fakts vien daudziem nozīmēja sava sapņa piepildījumu.

Spītējot materiālām grūtībām pirmajos Universitātes darbības gados, valsts pastāvēšanas desmitgadē tās pārstāvji atzīst, ka “atskatoties atpakaļ uz nostaigāto ceļu, ar apmierinājumu var teikt, ka visā visumā šis darbs veikts pienācīgi un labi. Šī organizēšanas [..] darba vērtība izceļas objektīva vērotāja acīs vēl vairāk, ja ievēro iesākuma grūtības, ārējās palīdzības trūkumu [..]. Kas darīts, tas padarīts ar paša spēkiem, ar paša pārliecību un darbu! Lai fakti un skaitļi apstiprina šo domu, lai jaunākā akadēmiskā paaudze redz vecākās sasniegumus, ieguvumus un arī kļūdas un lai, izkopjot to, kas radīts paliekams un labs, un pārgrozot to, kas būtu grozāms, neaizmirst godam pieminēt pirmās vagas dzinēju grūtumus un pūles”.[12]

Atsauces


[1] Stradiņš, J. (2003). Augstskola un zinātne. Grām.: Bērziņš, V. (atb. red.). 20. gadsimta Latvijas vēsture II: Neatkarīga valsts 1918–1940. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds. 750. lpp.

[2] LVVA, 7427. f., 6. apr., 37a l., 264. lp.

[3] Turpat.

[4] Turpat.

[5]  Stradiņš, J. (2003). Augstskola un zinātne. 750. lpp.

[6]  Turpat.

[7]  Turpat. 751. lpp.

[8] LVVA, 7427. f., 6. apr., 37a l., 182. lp.

[9] Turpat.

[10] Stradiņš, J. (2003). Augstskola un zinātne. 748. lpp.

[11] Turpat.

[12] LVVA, 7427. f., 6. apr., 37a l., 349. lp.

1919 - 1929 saisītās lapas