Sākumlapa > 1919 - 1929 > LU stāsti >  Kristapa Morberga dāvinājums

Kristapa Morberga dāvinājums


Viens no sava laika bagātākajiem rīdziniekiem Kristaps Morbergs (1844–1928) testamentā visu īpašumu novēlēja Latvijas Universitātei. Viņa dzīves gājums un paveiktais ir stāsts par uzņēmību, izlēmību un cēlsirdīgu dāsnumu.

Kristaps Morbergs Rīgā ieradās 20 gadu vecumā no Bukaišiem. Strādāja dažādus darbus uz būvēm. Ar savām zīmētāja spējām viņš piesaistīja arhitekta Jāņa Baumaņa uzmanību, kurš palīdzēja K. Morbergam privāti mācīties pie Rīgas Politehnikuma mācībspēkiem. Dzīvojot ļoti taupīgi, viņš iekrāja līdzekļus, lai varētu papildināt izglītību Berlīnē.

Pēc Rīgas nocietinājumu vaļņu nojaukšanas K. Morbergs nopirka vairākus gruntsgabalus Bulvāru lokā. Projektējis un uzcēlis ēkas tagadējā Kalpaka bulvārī 5 (1873), Aspazijas bulvārī 12 (1875) un 10 (1878), Romas viesnīcu un tai tuvējos namus (1874–1881, 1883), kā arī vasarnīcu Jūrmalā.

Latvijas Universitāte izveidoja Morberga fondu, kura uzdevums bija rīkoties ar K. Morberga īpašumiem saskaņā ar viņa novēlējumu. 1928. gadā Latvijas Universitātes saņēma īpašumus un līdzekļus 2,7 miljonu latu vērtībā. Morberga fonda statūtus Ministru kabinets apstiprināja 1934. gadā. Tā ienākumi bija paredzētu Latvijas Universitātes, Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas konservatorijas mazturīgo studentu stipendijām, Latvijas Universitātes zinātnisko biedrību uzturēšanai un citiem labdarīgiem mērķiem. 

K. Morberga dzīvesstils bija askētisks. Laikabiedri viņu uzskatīja par ļoti taupīgu, pat skopu. Dāsnais dāvinājums Latvijas Universitātei pārsteidza daudzus, tas tika augstu vērtēts un pārtapa par mecenātisma simbolu.

Taisna, strauji stāva, ar augstiem kalngaliem un dziļām aizā, bija Kristapa Morberga dzīves ceļa pirmā puse; līdzena un maz līkumota bija šī ceļa otrā puse. Ne likteņa lutināts, bet vēlīgas zvaigznes vadīts, Kristaps Morbergs dzīves grūtos un visgrūtākos brīžus pārvarēja ar savu garīgo stiprumu. 20 gadu latviskās lauku dzīves un 64 gadi vāciskās Rīgas dzīves, – liktos, ka šāds gadu samērs būtu varējis Morbergu pārliekt no laukiem uz pilsētu. Ieklausoties Morberga dziļākajos sirds pukstienos, kas sevišķi labi dzirdami viņa testamentā, jāatzīst, ka Morbergā saglabājies patiess Zemgales lauku saimnieka tips visā pilnībā un krāšņumā. Nebūtu nekādas nozīmes uzskaitīt atsevišķi viņa īpašības un no tām konstruēt Morberga tēlu. Tas iznāktu bāls un kaut kā neīsts. Morbergs pats sevi gleznojis garajā mūžā noteiktiem, spēcīgiem otas vilcieniem. Kad diena griezās pret vakaru un mūža saule laidās jau uz rietu, tad Kristaps Morbergs pats savu tēlu izcirta granīta kalumā. Šis granīta kalums bija viņa testaments!

Artūrs Krūmiņš. Kristaps Morbergs. 1884–1928. 2. izd. Rīga: Jumava, 2002. 111. lpp.

 

1919 - 1929 saisītās lapas