Sākumlapa > 1919 - 1929 > LU stāsti >  In memoriam

In memoriam

###NEWS_AUTHOR###
###NEWS_IMAGE### Latvijas Republikas pirmās dzimšanas dienas – 1919. gada 18. novembra – sarmainajā rītā Latvijas Augstskolas mācībspēki un studenti devās sēru gājienā uz Brāļu kapiem, lai piemiņas sveicienam kritušajiem noliktu egļu zarus. Pie svaigo kapu rindas Latvijas Augstskolas vārdā pateicības vārdus par Latviju kritušajiem sacīja prorektora biedrs Kārlis Kundziņš.
 

Pēc Bermonta karaspēka sagrāves Latvijas Augstskola sāka vākt ziņas par Brīvības cīņās kritušajiem studentiem un izsūtīja pieprasījumus uz karaspēka daļām un lazaretēm. Latvijas Augstskolas Organizācijas padome pieņēma lēmumu kritušo vārdus ar zelta burtiem iemūžināt marmora plāksnē pie zāles (tagad – Mazās aulas) sienas. Tā tika atklāta 1922. gada 31. maijā. Svinīgajā dienā rektors profesors Ernests Felsbergs sacīja: “Tautu dzīvē ir lieli brīži, kuri atspīd vēlākām paaudzēm. Viens tāds brīdis Latvijai ir Brīvības cīņas. To vārdi, kuri upurēja savu dzīvību par tēviju, iekalti šajā marmorā.” Valsts prezidents Jānis Čakste uzsvēra: “Ar dziļu pateicību un lepnumu mēs varam ieskaitīt darbu, ko pastrādājusi Augstskolas saime, ierakstot marmorā savu kritušo vārdus. Par Latviju ir krituši simtiem viņas dēlu un viņu piemiņa ierakstīta dziļi tautas sirdī. Bet lai viņu vārdi nezustu, visur lai paceltos piemiņas zīmes, kas dzīvi liecinātu par kritušiem varoņiem. Nesērosim šodien, bet lai šī ir prieka diena, kurā ar lepnumu atminamies savus varoņus. Arī viņu piemineklim likta devīze: Skaisti un varonīgi ir mirt par tēviju.”

Piemiņas plāksnē iegravēti vārdi: Emīls Aumanis, Jānis Brenšmits, Aleksandrs Brože, Elizars Freidbergs, Alfons Graudiņš, Rūdolfs Grīnbergs, Nikolajs Grundmanis, Andrejs Kampars, Olģerts Kiršentāls, Jānis Miglavs, Pēteris Mālītis, Aleksandrs Ozols, Ansis Pelcs, Kārlis Riters, Gustavs Skalde, Elza Žiglevica, Oskars Ozoliņš un Paulis Kaktiņš.

Kritušo studentu godināšana bija sirsnīgākā un vienlaikus cildenākā Latvijas Augstskolas akadēmiskā tradīcijā 20. gs. 20. un 30. gados.

[Aleksandrs Ozols] 19. gada oktobra dienās dodas kaujās pret vāciešiem kā Daugavpils kājn.[ieku] p.[ulka] vada komandieris. Bet jau 10. novembrī tiek smagi ievainots, – caur pieri iet galvā lode un paliek smadzenēs. Neskatoties uz to, nodod kaujā savu vadu, pavēl kareivjiem iet tālāk uzbrukumā, bet pats, saņemdams beidzamos spēkus, aiziet uz pārsiešanas punktu.
Sešas nedēļas slimnīcā gulēdams un juzdams, ka vairs necelsies, tomēr visu laiku interesējas par stāvokli frontē. Vēl nedēļu pirms nāves saka, ka varot mirt tagad mierīgi, jo redzot, ka latviešu asinis un viņa tāpat neesot lietas par velti – Latvija tomēr uzvarot. Viņš savu pienākumu pret tēviju esot pildījis pēc labākās apziņas. 23. decembrī 1919. g. viņš mirst.
Kā starp saviem skolas biedriem, tā arī kaujas biedriem Aleksandrs tika cienīts sava taisnīguma pēc, kas negāja uz itin nekādu kompromisu.

Latvijas Augstskolas studenta kapteiņa Markusa Ozola rektoram iesniegto ziņu par brāli Aleksandru Ozolu fragments. 1921. gada septembris. LVVA, 7427. f., 6. apr., 235. l., 70., 71. lp.

[Andrejs Kampars] cerēja savu mūžu ziedot pagātnes analīzei, bet nezināja, ka liktens lemj vairāk: ar savām asinīm rakstīt Latvijas vēstures gaišāko lappusi …
[..] Smagajās oktobra pārbaudīšanas dienās, kad pie Daugavas māmuļas izšķīrās dzimtenes liktenis ar nebeidzamu sajūsmu gāja to sargāt kā Kurzemes divīzijas papildu bataljona ložmetēju rotas komandieris. Liktenīgajā 7. novembra rītā izgāja ar savu rotu izlūkošanā. Bija aizgājuši ienaidnieka aizmugurē – mežā pie Jaunjelgavas. Uzdūrās uz vecā krievu blindāžā nostiprinājušamies bermontiešiem un pieņēma cīņu. Smagi ievainots, nodeva komandu citam virsniekam, pavēlēja atkāpties un palika ienaidnieka acu priekšā kopā ar četriem kareivjiem. Un tikai sila priedes mums stāstīs, ko tie mirstot sajuta: varbūt sapņoja par brīvu Latviju, par laimes dienām, kuras tos sagaida. Šī ticība deva tiem spēku pārciest visu, mirt starp degošam sāpēm, bez mīļa glāsta, bez ūdens malka. Un sniegputenis kaisīja savas baltās smiltis pāri kritušajiem, – tas Latvijas pēdējais sveiciens saviem krusta karotājiem.
Latvijas Augstskolas rektoram iesniegtā raksta “Virsleitnanta Andreja Kampara piemiņai” fragmenti. 1921. gada septembris. LVVA, 7427. f., 6. apr., 235. l., 72., 73. lp.

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1919 - 1929 saisītās lapas