Sākumlapa > 1919 - 1929 > LU stāsti >  Dibināšana

Dibināšana

###NEWS_AUTHOR###
###NEWS_IMAGE### Latvijas Augstskolas (kopš 1923. gada – Latvijas Universitāte) atvēršanas svētki notika 1919. gada 28. septembrī – skaistā saulainā rudens dienā. Kara gadu skartā vecā Rīgas Politehniskā institūta ēka bija greznota ar sarkanbaltsarkaniem karogiem un zaļām vītnēm. Fasādi rotāja ģerbonis ar mirdzošu sauli un trim zvaigznēm – Vidzemes, Kurzemes un Latgales simboliem. Pie durvīm viesus sagaidīja studentu goda sardze. Ap plkst. 10.30 sāka pulcēties goda viesi – Tautas padomes un Ministru kabineta locekļi, armijas augstākie komandieri, diplomātiskais korpuss, senatori, ārzemju universitāšu pārstāvji, Latvijas Augstskolas mācībspēki un studenti, kā arī daudzi citi. Viesu vidū bija arī Latvijas kultūras leģenda Krišjānis Barons.
 
 
 
 

Īsi pirms plkst. 11 no rīta Latvijas Augstskolas pārpildītājā zālē trīs reizes svinīgi skanēja himna “Dievs, svētī Latviju!”, tad Jāzepa Vītola “Gaismas pils”. Latvijas Augstskolas atklāšanas runu teica izglītības ministrs Kārlis Kasparsons. Laikabiedri stāsta, ka viņa balss mirkļa vēsturiskās nozīmes pārdzīvojumā aizlūza, bet vārdi skanēja vienkārši un dziļi pārliecinoši. Latvijas Augstskolas vārdā runāja prorektors profesors Eižena Laube. Viņš visu savu kolēģu vārdā svinīgi solīja Latvijas Augstskolu veidot par Latvijas zinātnes un izglītības centru. E. Laubes runas noslēgumā tika godināti karā kritušie studenti.

Vēlreiz skanot “Gaismas pilij”, Latvijas Augstskolas atklāšanas pirmā daļa noslēdzās. Svinības turpinājās 1. pilsētas teātrī (tagad – Nacionālā opera). Tās galvenais notikums bija profesora Kārļa Baloža akadēmiskā runa “Mūžīgā miera ideja un pasaules sauszemes izdalīšana tautu starpā”. Vārds tika dots Tautas padomes priekšsēdētājam Jānim Čakstem un Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, izskanēja arī Igaunijas un Lietuvas valdībās pārstāvju runas, studentu organizāciju un korporāciju apsveikumi, Rīgas un citu Latvijas pilsētu, skolu, dažādu iestāžu, preses izdevumu delegātu uzrunas. Nolasīja daudzās Eiropas un Amerikas universitāšu sūtītās laba vēlējumu telegrammas. Šo svētku daļu noslēdza prorektora biedra Kārļa Kundziņa pateicības vārdi un kopīgi dziedātā “Vivat academia!”.

Svētku trešā daļu veidoja koncerts, kurā uzstājās Nacionālās operas orķestris, Teodora Reitera koris, solisti Ada Benefelde un Ādolfs Kaktiņš. Ap plkst. 9 vakarā viesi kopā pulcējās saviesīgajā daļā. Laikabiedri stāsta, ka pasākuma gaišās un draudzīgās noskaņas dēļ visiem ilgi negribējās šķirties. Sabiedrības vērtējumā tas bija otrs lielākais notikums Latvijas dzīvē pēc valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī.

Latvijas Augstskolas organizēšanas darbi sākās 1919. gada jūlijā, kad Latvijas pagaidu valdība atgriezās Rīgā. To galvenais smagums gūlās uz izglītības ministra Kārļa Kasparsona un Izglītības ministrijas Augstskolu lietu nodaļas vadītāja Paula Dāles pleciem. Tika izveidota Rīgas Politehniskā institūta reorganizācijas komisija, kas ar laiku pārtapa Latvijas Augstskolas Organizācijas padomē. Tās darbs un lēmumi dokumentēti ārēji necilos protokolos, kuru oriģināli glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Latvijas Augstskolas dibināšanai un šā notikuma dokumentācijai nepiemīt greznība. Jaunajai valstij un augstskolai vispirms vajadzēja gādāt par savu iedzīvotāju, mācībspēku un studentu drošību, mieru, darbu un izglītību. Viens no augstskolas rektora amata kandidātiem bija aicināts profesors Pauls Valdens, taču viņam bija iebildes pret studijām latviešu valodā un mācību un zinātniskā darba orientāciju uz Latvijas vajadzībām. Augustā Pauls Valdens devās komandējumā uz Vāciju un Latvijā neatgriezās. Neraugoties uz to, Latvijas Augstskolas organizēšanas darbi tika pabeigti.

Jaunās mācību iestādes pirmais semestris pagāja Brīvības cīņu zīmē. Gan studentiem, gan mācībspēkiem nācās kļūt par karavīriem un Rīgas sargiem. Latvijas Augstskolas vēsturē 1919. gads bija uzņēmības, rīcības un varonības laiks. Latvijas valsts nosargāja savu neatkarību, un tās Augstskola uzsāka Latvijas zinātnes un augstākās izglītības veidošanu.

 

 

Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas vēsturi. Bija laiks, nesen vēl tas bija, kad par to domāt, kas tagad mums ir, bija sapnis, – kad teica un ticēja: tad tas nāks šaī zemē, kad akmens stāvēs uz ūdeņa, spalva grims dibenā. Un tomēr tas ir nācis tas ir noticis. Šis notikums latvju tautas mūžā, šis fakts – kā gaišs saules stars tas slīd pār Latviju. Šī rudens diena runā uz mums pavasara valodu. Mēs elpojam pavasara cerības. Nesenās šaubas ir palikušas jau par anahronismu. Mēs stāvam uz zemes, kas nes Latviju un viņas – augstskolu.

Izglītības ministrs Kārlis Kasparsons. 1919. gada 28. septembris. Latvijas Augstskola

 

Ar zinātnes palīdzību veicināt Latvijas īpatnējās kultūras uzplaukšanu un valsts labklājības nodibināšanos, aicināt šinī svarīgā uzdevumā pēc iespējas līdzdarboties visus valstiski domājošos Latvijas dēlus un meitas, lielā daļa no kuriem kara apstākļu spiesti, šimbrīžam vēl izkaisīti pa plašo pasauli, kā arī pieaicinot citu valstu zinātniskos darbiniekus; censties strādāt saskaņā ar plašākām sabiedrības prasībām un vajadzībām, uz ko labākās cerības dod līdzšinējā ražīgā kopdarbība ar daudzajām, izglītības un arodnieciskām biedrībām; dzīvot priekš saviem audzēkņiem, kā saviem jaunākiem draugiem, sniedzot pēdējiem visu to, kas spēs tiem nākt par svētību un laimi.

Latvijas Augstskolas prorektors Eižens Laube. 1919. gada 28. septembris. Latvijas Augstskola

 

Mācību spēkiem es novēlu sekmes viņu darbā; brīvi lai viņi izdara savus pētījumus zinību dziļumos un brīvi lai viņi māca patiesības un taisnības, ko viņi izpētījuši. Brīvā Latvijā var būt tikai brīva augstskola. Viņas darbu nedrīkst jaukt un traucēt ārējie spēki, kas viņu varētu nogriezt no patiesības un taisnības ceļa. Uz viņu es gribētu attiecināt Arhimēda vārdus: noli turbare circulos meos. Brīvi pētīt, brīvi mācīt ir pamata nosacījums arī mūsu jaunai gaismas pilij.

Mūsu jaunatnei, kas jau iestājusies un vēl iestāsies Latvijas augstskolā, novēlu ne vien sekmes studijās, jo nav šaubu par viņas čaklumu un izturību, bet arī to, ka no viņas mums rakstos krietni tautas darbinieki, kas noderētu citiem par priekšzīmi. To sagaida latviešu tauta no viņiem. Pie mums nepastāv, kā citur, plaisma starp inteliģenci un pašu tautu un arī neradīsies uz priekšu, kad mūsu augstskola dos demokrātiski audzinātus darbiniekus, kas paliek ar tautu dzīvā sakarā.

Bet pašai mūsu jaunai gaismas pilij, kura šodien atvērta, novēlu: vivat, cresat, floreat in aeternum.

Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste. 1919. gada 28. septembris. Nacionālā opera

 

Tikai tā tauta un valsts aug, kas savus ideālus tur augsti. Mums šie ideāli jātur augstāk par visu. [..] Latvijas Augstskola mācīs audzināt dēlus un meitas tā, lai tie ar paceltu galvu atzītos, ka viņi ir Latvijas dēli un meitas.

Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. 1919. gada 28. septembris. Nacionālā opera

 

Liela svētku diena mūsu tautai bija vakar. Tika atklāta Latvijas Augstskola. Ar to ir uzzīmēta mūsu garīgas autonomijas un neatkarības nodibināšana līdzīgi tam, kā tika nodibināta mūsu politiskā valsts un neatkarība 18. novembrī pagājušajā gadā. [..] 28. septembris tādēļ ir svēta piemiņas diena mūsu tautai. [..] Noskatoties klusajās, bet prieka pilnās svinībās, noklausoties runās, kurās tika sveicināta jaunā augstskola, bija saprotamas tās lielās slāpes, kādas tauta tik ilgi cietusi un arī to gandarījumu, ka ir sasniegts spirdzinātājas malks.

Jaunas valsts dibināšana tiek pausta visā kulturelā pasaulē kā liels notikums. Tikpat liels notikums ir arī jaunas universitātes atvēršana un nodibināšana. Zinātnes pasaulē tas ir jaunas valsts dzimšana, jaunas zvaigznes uzlēkšana, kuru apsveic tūkstoš astronomi. [..]

Ar mūsu augstskolas atvēršanu ir atvērti arī vārti uz mūsu patieso brīvību un neatkarību.

Jānis Akuraters. Latvijas Augstskolas atklāšana. Jaunākās Ziņas. 1919. 29. septembris.

 

Klusā, patumšā lauku mājā, kurā es augu, uz loga stāvēja kāds nonīcis un sabozies siltzemju stāds. „Saki,” – es prasīju māsai, „kad šī puķe zied?” „Reiz pēc pieciem gadiem.” Ar sirdsdrebēšanu es gadu no gada gaidīju šā uzziedēšanas brīnuma. Bet stāds auga lēni un nīkuļoja, es atstāju tēva mājas un netiku redzējis viņu uzziedam. Es biju pievīlies un nezinu, vai puķe, kuru es redzēju zem nespodras glāzes un kura varbūt bija kāds koks, kas zem citas gaišākas saules sniedz zarus debesīs, beidzot ir uzziedējusi? Vakarējā diena man tomēr pierādīja, ka ir vērts ticēt un gaidīt. Vakar es biju klāt vēl pie lielāka brīnuma. Es redzēju, kā atveras zieds, kas izplaukst tikai pēc septiņsimts gadiem. Latvijas Augstskola, latviešu zinātne!.. Tas ir viens no tiem ziediem, kuri, kā Heine saka: izplaukst ar šāviena troksni. Beidzamais mūris ir kritis, kas mūs šķīra no gaišās pasaules, mēs varam izsaukties: „Cik plaša, cik skaista esi pasaule!” Latvijas Augstskolas zīme ir degoša saule. Labāku vairogu tā sev nevarēja izvēlēties.

Kārlis Skalbe. Latvijas Augstskola. Jaunākās Ziņas. 1919. 29. sept.

Dibināšanas foto

Dibināšanas dokumenti

 

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1919 - 1929 saisītās lapas