Sākumlapa > 1919 - 1929 > Laikmeta stils >  Atvaļinātais karavīrs

Atvaļinātais karavīrs

Autors: Klinta Ločmele
###NEWS_IMAGE### Brīvības cīņas studentus no Latvijas Augstskolas soliem izsauca tikai nepilnas divas nedēļas pēc pirmā studiju semestra sākuma 1919. gadā.
 

Daļa no viņiem atgriezās 1919. gadā, citi pēc Brīvības cīņu beigām – 1920. gadā. Daudzi Augstskolas durvis vēra pēc vairākiem gadiem, kad beidza dienestu armijā.

Garie kara gadi bija atstājuši ēnas cilvēku dzīvēs, pēc tiem bija grūti atrast savu vietu mierlaika dzīvē. Students Mariss Vētra par savu paaudzi rakstīja: “Daudziem nākotne bija nogrimusi pagātnē. Ir piedzīvojumi, kas neaizmirstas un grauž tālāko dzīvi. Daudzi vairs nespēja iekļauties divdesmito gadu jūsmošanā, bija aizlūzuši un nevarēja augt. [..] Daudz jaunu ļaužu jūsmot vairs neprata un, savus ziedus kauju asinīs izmetuši, jaunajā laikmetā nonīka. Viņu uzdevums bija veikts un piepildīts, lai citi, dzelzs tiltam pārgājuši, viņu vietā varētu steigties uz Universitāti, Konservatoriju …” Latvijas valsts centās palīdzēt bijušajiem karavīriem veidot savu mierlaika dzīvi. Viens no šiem pasākumiem bija iestāšanās augstskolās un studiju maksas atvieglojumi.

Latvijas valdība 1920. gada 1. martā izdeva “Noteikumus par studentu-karavīru atsvabināšanu no mācību maksas Latvijas augstskolās”. Tie paredzēja trīs veidu atbrīvojumus: 1) no mācību maksas visā studiju laikā atsvabināt karavīrus, kas Brīvības cīņās bija zaudējuši savu veselību; 2) atslogot viena studiju gada mācību maksu karavīriem, kuri labprātīgi iestājušies Latvijas armijā un piedalījušies kaujās par Latvijas atbrīvošanu; 3) samazināt mācību maksu uz pusi mobilizētajiem karavīriem, kas piedalījās kaujās par Latvijas atbrīvošanu. Visos trijos gadījumos studentam kareivim bija jābūt Latvijas pilsonim.
Jau 1919. gada nogalē (un īpaši pēc noteikumu izdošanas 1920. gadā) Latvijas Augstskolas rektors saņēma studentu karavīru iesniegtos lūgumus viņus atbrīvot no “lekciju naudas”. Latvijas Valsts vēstures arhīvā saglabātajos dokumentos kāds jauneklis dalību cīņās skaidro izsmeļoši divu lappušu garumā, cits savu prasījumu izsaka ļoti lakoniski uz nelielas līniju lapas. Daudzi karavīri tobrīd vēl nebija atsvabināti no karadienesta, tāpēc Augstskolas kancelejā viņiem bija jāiesniedz priekšniecības atļauja apmeklēt augstskolu.

Iesniegumiem bija jāpievieno arī oficiāls dokuments, kas norāda uz studenta līdzdalību Brīvības cīņās. Piemēram, Virsnieku kursu komandiera izdotā apliecība kareivim Alfrēdam Upītim vēstīja, ka “viņš ir ņēmis aktīvu dalību kaujās 6. Rīgas kājinieku pulka sastāvā pie Bermonta sakaušanas no oktobra līdz decembra mēnešam, 1919. g.”.
Sākot saņemt kareivju iesniegumu gūzmu vēl pirms valdības pieņemtajiem noteikumiem, augstskolai nebija gandrīz nekādu norāžu situācijas risinājumam – vai apstiprināt visus iesniegumus un cik lielā apmērā studiju maksu samazināt. Lai gūtu atbildes, Augstskolas prorektors P. Lejiņš rakstīja satraukuma pilnu vēstuli Izglītības ministrijai, norādot savu neziņu: “Tekošā mācību gada pirmam semestrim drīz beidzoties, rodas nepieciešamība pēc iespējas nekavējoši nokārtot jautājumu par kareivju atsvabināšanu no mācības naudām. Tādēļ griežos pie Izglītības ministrijas ar lūgumu paziņot Augstskolai: vai šī lieta jau galīgi izspriesta un kā Augstskolai viņā jārīkojas. Ja jautājums izšķirams Augstskolas budžetā uzņemot studentu stipendiju 20% robežās, tad, lūdzu, aizrādījumu, kādās kategorijās studenti-kareivji iedalāmi.”
Latvijas Valsts vēstures arhīvs glabā sarakstu ar studējošo vārdiem, kuri bija pilnībā vai daļēji atbrīvoti no studiju naudas 1919./1920. mācību gadā. Kopā tie bija vairāk nekā 800 studenti no visām studiju programmām – topošie inženieri, mehāniķi, ekonomisti, lauksaimnieki, vēsturnieki, ķīmiķi, mehāniķi, arhitekti, teologi, valodnieki, matemātiķi, pedagogi, juristi, farmaceiti un citi. Saraksts rāda, ka visbiežāk kareivji no attiecīgā gada mācību maksas tika atsvabināti pilnā apmērā. Nelielai daļai – tā tika samazināta uz pusi. 1921. gadā no studiju maksas bija atbrīvoti apmēram 750 bijušie karavīri vai viņu bērni, nākamajos gados šis skaitlis sāka sarukt. Tomēr valdības noteiktās “lekciju naudas” atlaides Brīvības cīņu dalībnieki Latvijas Universitātē izmantoja līdz pat 30. gadu beigām.

Latvijas valdības lēmums par studiju maksas atvieglojumiem bija viens no veiksmīgākajiem soļiem atvaļināto karavīru atgriešanai ikdienas dzīvē un akadēmiskajā vidē. Pateicoties šim valdības lēmumam, Latvija ieguva diplomētus un zinošus vēsturniekus, inženierus, valodniekus, arhitektus, farmaceitus un citu profesiju pārstāvjus. Jaunību viņi bija rūdījuši Brīvības cīņu ugunīs.

Tiek jautāts, kamdēļ runāt par kariem, karu ainu šausmām un ciešanām? Uz to atbildēt, ka visa mūsu dzīve ir nepārtraukta cīņa. [..] Uz kariem jāskatās ar vaļējām acīm, kā uz dzīves īstenību. [..] Jaunatne var būt lepna, ka viņa bijusi pirmais Latvijas karaspēks. Atceros, ka Brīvības ielā, kur tagad Iekšlietu ministrija, šāds bruņots jaunatnes karaspēks varēja sastāties pat uz trotuāra, jo skaits nebija liels, bet liela bija viņu griba. Kalpaka bataljonā bija daudz nepieaugušu jaunekļu 16, 17, 18 gadu vecumā. Viņi negaidīja, ko viņiem dos, bet bija lepni uz savu labāko mantu – dzīvību, un gāja uzvarēt vai mirt. [..] Nāca skolu jaunatne ar grāmatām padusē un neapēstām taukmaizēm kabatās. [..] Bija vairāk gadījumu, ka 13, 15 gadu veci zēni slēpa savu vecumu, uzdodot, ka viņiem ir daudz vairāk gadu, lai tikai pieņemtu viņus karotāju rindās. [..] Pārskatot kritušo varoņu sarakstus, redzam, ka liels procents kritušo ir jaunatne. Ideālisma un patiesības apdvesti viņi nodeva savu miesu, lai mūžam dzīvotu latvju gars.
Studenta Markus Ozola atmiņas. Par tevi un ap tevi. Latvijas Kareivis. 1924. 13. okt.

1921. gada rudenī bija spēkā valdības rīkojums, ka karavīri, kas iestājušies Latvijas Universitātē, uz viņu lūguma pamata atbrīvojami no karadienesta. Pasteidzos iesniegt šādu lūgumu arī es, un tā 1921. g. 28. augustā izbeidzās manas karavīra gaitas Latvijas armijā. Sākās raibie studenta gadi. [..] Tas nozīmēja uzsākt pilnīgi jaunu dzīves veidu visai sarežģītos apstākļos.
Arnolds Aizsilnieks. Dzīves šūpotnēs. Atmiņas. Stokholma: Daugava, 1979. 59., 68. lpp.

– Nav tiesa, arī mēs sev atradīsim dzīvē vietu, – es strīdējos pretim, jo zināju, ka i man, i citiem kā galva, tā sirds pilna nākotnes domu un nākotnes cerību. Es teicu to, norādīju uz lielo studentu skaitu mūsu armijā, bet viņš tikai atmeta ar roku. – Gan jau redzēsiet. Es divus mēnešus jau pavadīju bez armijas un vietas sev pasaulē vairs neatradu.
Mariss Vētra. Div’ dūjiņas. Rīga: Zemnieka domas. 1935. 94. lpp.

Mēs nācām mājās. Disciplinēti. Mēs disciplīnu bijām mācījušies kaujās. [..] Šodien mēs mācējām pat ritmiski soļot, kaut gan nekad vēl nebijām to mēģinājuši. Šodien mēs bijām veca, spēka pilna, disciplinēta un norūdīta armija. Mēs nācām mājās, nesām uzvaru un prieku. Mēs bijām lepni, ka bijām iekarojuši paši savu zemi.
Mariss Vētra. Div’ dūjiņas. Rīga: Zemnieka domas. 1935. 103. lpp.

1919. gada rudenī Grīns ierakstās par studentu jaunajā Latvijas Universitātē medicīnas fakultātē. Medicīnu viņš studēja rūpīgi un diezgan ilgi, tomēr, vēlāk nododamies tikai rakstniecībai, studijas nenobeidza, tāpat kā vēlāk vēstures studijas. Medicīniskās zināšanas, ko sniedza augstskola, Grīnam, arī līdz galam neizsmeltas, bijušas vērtīgs ieguvums un šur tur pavīd viņa rakstos. (Runājot par Grīna studijām, jāatzīmē, ka viņš bija korporācijas Letonijas biedrs.) [..] Augstskolā Aleksandrs Grīns iepazinās ar cilvēku, kam viņa dzīvē palika nozīme uz visiem laikiem. Ap Bermonta uzbrukuma laiku jaunais students un virsleitnants A. Grīns kādu dienu augstskolā satiek divas studentes, arī mediķes, no kurām viena ir jauniņā alūksniete Alīda Cerbule. Iepazīšanās, pāris ķircinātāju teikumu izmaiņa, un jaunā studente virsleitnantam iepatīkas. Drīz viņš viņu apciemo, un vēlāk tā kļūst viņa dzīves biedrene. Runājot Sudrabkalna vārdiem (rakstā par A. Grīnu, Atpūtā, 1937): "Divu medicīnas studentu satikšanās mūsu universitātē Bermonta dienās ir bijusi liktenīga un laimīga.”.
Pēteris Ērmanis. Aleksandra Grīna dzīve. Aleksandra Grīna kopoti raksti. 1. sēj. 21. lpp.

###ADDINFO_WRAP_B### ###TEXT_RELATED### ###NEWS_RELATED### ###TEXT_FILES### ###FILE_LINK### ###TEXT_LINKS### ###NEWS_LINKS### ###TEXT_RELATEDBYCATEGORY### ###NEWS_RELATEDBYCATEGORY### ###ADDINFO_WRAP_E###
###GALERY###

1919 - 1929 saisītās lapas