Sākumlapa > 1919 - 1929 > Cilvekstasti >  Profesora Eižena Laubes personlieta Latvijas Valsts Vēstures arhīvā

Profesora Eižena Laubes personlieta Latvijas Valsts Vēstures arhīvā

Autors: Vera Zajeca
Profesora Eižena Laubes lietā Latvijas Valsts vēstures arhīvā (Slokas ielā 16) ir apkopots 171. dokuments, kas saistās ar viņa akadēmisko darbību Latvijas Universitātē. Lietā atrodas dažādu formu, satura un tēmu noraksti, apliecības (laulības, kristības u.c.), ziņas, aprēķini, pašrocīgi aizpildītas anketas, dienesta gaitas apraksti, valsts kontroles, departamentu, Izglītības ministrijas, Ministru Kabineta oficiāli paziņojumi un citi dokumenti, laika posmā no 1919. gada līdz 1943. gadam (daži noraksti arī no viņa darbības RPI).

Lieta glabājas 7427. fondā ar 907. numuru (13. apraksts). Tās saturu veido oficiāli dokumenti, starp kuriem atrodami tikai daži neoficiāli – uz neliela izmēra lapām ar pildspalvu vai parasto zīmuli rakstītas Eižena Laubes vai kāda cita universitātes darbinieka piezīmes. Dokumentu izskats, forma un saturs ir dažāds – drukāts vai rakstīts uz labas un sliktas kvalitātes dažādu izmēru papīra, kas laika gaitā ieguvis dzeltenīgu nokrāsu. Daži dokumenti saglabājušies ļoti labā stāvoklī, bet sastopami arī bojāti vai tādi, kuriem saplēstas un apbružātas malas. Dokumentu ieraksti sastādīti latviešu, vācu, krievu un citās valodās. Izsekojamas dokumentu sastādīšanas un iespiešanas izmaiņas, kā arī latviešu valodas rakstības stilu maiņa.

Profesora Eižena Laubes lietā atrodama dažāda rakstura informācija – tāda, kas saistās ar viņa dzīves gājumu,[1] iecelšanu un atcelšanu no amatiem universitātē,[2] apbalvojumu piešķiršanu,[3] iesniegtajiem lūgumiem un saņemtajām atļaujām.[4] Piemēram, no pēdējā veida dokumentiem ir noskaidrojama informācija par komandējumiem uz ārzemēm: 1923. gadā Eižens Laube devies pašfinansētā komandējumā uz Zviedriju, Goteborgu (pēc tam zinātniskā nolūkā arī uz Dāniju un Vāciju[5]), kur norisinās “Internacionālo pilsētu būvniecības izstāde un kongress”.[6] Nākamās arhīva lietas lapas atspoguļo līdzīgas prakses gadījumus, lūgumus doties komandējumā uz Beļģiju, Angliju, Franciju un citām valstīm.[7]

Profesora Eižena Laubes lietā atrodas dokumenti, kas uzrāda viņa atalgojumu universitātē, pie tam, var izsekot līdzi tā izmaiņām, atkarībā no ieņemamā amata, nostrādātajām stundām un virsstundām, kā arī citiem apstākļiem. Piemēram, lietā norādīts, ka 1922. gadā Laubes mēneša pamatalga ir 10 300 rubļi, papildalga kā fakultātes dekānam – 3590 rubļi, ģimenes piemaksa – 2060 rubļi, alga par virsstundām (1 lekcijas stunda) – 721 rublis. Kopā – 16 671 rubļi. Savukārt rektora amatā viņam tiek aprēķināta 26 570 rubļus liela alga.[8]

Interesantas biogrāfijas liecības, bet reizē arī personības raksturojumu sniedz Eižena Laubes pašrocīgi aizpildītas aptaujas un anketas. Kādā no tām viņš norāda, ka viņa ģimenē ir trīs māsas un māte. E. Laube raksta: “Viena māsa dzīvo Latvijā, otra Krievijā, trešā Vācijā, māte Latvijā.” Pēdējā ir Eižena pilnīgā apgādībā.[9] 1914. gadā viņam piedzimst dēls,[10] bet 1919. gada 24. septembrī Rīgas evaņģēliski luteriskajā Svētā Jāņa baznīcā viņš salaulājas ar Emīliju Augusti Buttels (Riharda Eižena Laubes pirmslaulību statuss – šķīries).[11]

Laube par sevi raksta, ka nav dienējis, bet līdz 1931. gadam bijis ieskaitīts zemessargos.[12] Jau no studiju laikiem sastāvējis korporācijās un biedrībās, bet nav ņēmis dalību politiskās partijās. Viņš norāda: “Pats un ģimenes locekļi nav cietuši [no komunistu varas – aut. piezīme], bet māsa un viņas vīrs aizvesti.”[13] Viņam bija jāapliecina, ka “pat pēc rūpīgas pārbaudes [viņam] nav zināmi nekādi apstākļi, kas varētu norādīt uz [viņa] izcelšanos no žīdu vecākiem vai vecvecākiem”. Par nepatiesu ziņu sniegšanu draudēja tūlītēja atlaišana no amata.[14] Skaidri nojaušama ir viņa tieksme uz nebeidzamu izglītošanos, ko viņš pats arī raksta, ka “izglītības paplašināšanā un padziļināšanā nekad neapstājos”.[15] To savā ziņā pierāda arī valodas, ko viņš pārvalda “latviešu, vācu un krievu valodas pārvaldu mutiski un rakstiski labi, bet franču un angļu valodas vidēji”. Kādā 1924. gada oficiālajā anketā, kas bija jāpilda LU, Laube raksta, ka “viena acs slikti redz un kājām paplašinātas vēnas”. Jautājumā par alkohola lietošanu norāda, ka nav atkarībnieks un kopsummā ir pret tā lietošanu, taču neuzskata par nosodāmu dažkārt izdzert kādu vīna glāzi.[16]

 

 

Biogrāfiska uzziņa

Dzimis 1880. gada 25. maijā Rīgā, miris 1967. gada 21. jūlijā Portlendā, ASV. Beidza RPI Arhitektūras nodaļu (1906), no 1906. gada līdz 1907. gadam strādā arhitekta K. Pēkšēna birojā, no 1907. gada – patstāvīgā praksē projektēšanas birojā “A”, docents RPI. Viens no LU dibinātājiem, profesors (no 1920. gada), arhitektūras goda doktors (1930), LU rektors (1922), Arhitektūras fakultātes dekāns (1919–1922, 1932–1934, 1938–1940), Rīgas pilsētas būvvaldes arhitekts, māksliniecisko jautājumu eksperts (1909–1914), Latvijas Arhitektu Biedrības priekšsēdētājs (1924–1926), Nacionālās celtniecības komitejas arhitektonisko jautājumu komisijas vadītājs (no 1936. gada), Britu Karaliskā arhitektūras institūta korespondētājloceklis (1937). 1944. gadā emigrējis, dzīvojis Berlīnē. Baltijas Universitātes Pinnebergā profesors (1947–1949), Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes dekāns (no 1948. gada). 1950. gadā pārcēlies uz ASV, strādā kādā arhitektūras projektēšanas birojā Olimpijā (Vašingtonas štats). No 1955. gada dzīvo Portlendā (Oregonas štats). 1940. gadā piešķirta Tēvzemes balva, apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni, Atzinības krustu un Zviedrijas Vāsas ordeni.

Zinātniskie darbi (vairāk kā 50) par arhitektūras stilu un teorijas jautājumiem: “Par būvniecības stilu” (žurnāls “Zalktis”, 1908. gads), “Krāsu un formu loģika” (1921), “Arhitektūras izpratne” (“Latvijas Universitātes raksti. Arhitektūras fakultātes sērija”, 1930), “Raksti par arhitektūru” (Linkolna, 1960). Portlendā sarakstīja manuskriptu “Manifestation of Architecture” (700 lpp.).[17]

 

Atsauces


[1] Pases, laulības un kristības apliecības, kā arī citu līdzīga rakstura dokumentu noraksti. Dzimšanas dati (LVVA, 7427. f., 13. apr., 970. l., 4. lp.), apmeklētās mācību iestādes (Turpat. 76. lp.), iegūto izglītības dokumentu noraksti (piemēram, RPI Arhitektūras nodaļas diploms. Turpat. 4. lp.)

[2] Dažādu oficiālo paziņojumu no Valsts kancelejas, Izglītības ministrijas, Ministru Kabineta un citu iestāžu noraksti. Piemēram, 1919. gada 6. septembra paziņojums no Izglītības ministrijas par Eižena Laubes iecelšanu Latvijas Augstskolas Arhitektūras fakultātes pagaidu dekāna un rektora amatā (Turpat. 15. lp.). 1920. gada 31. maija rezolūcija no izglītības ministra, kurā apstiprināts Latvijas Augstskolas Organizācijas padomes priekšlikums iecelt docentu Eiženu Laubi par profesoru Arhitektūras fakultātē (Turpat. 16. lp.). Ar 1921. gada 27. martu ir datēts Eižena Laubes ar roku rakstīts lūgums Latvijas Augstskolas Organizācijas padomei, kur viņš lūdz atbrīvot viņu no Saimniecības Komisijas locekļa amata, ko pamato ar grūtībām savienot „šo atbildīgo amatu ar dekāna pienākumiem” (Turpat. 18. lp.). 1922. gada 12. maija dokumentā redzams Latvijas Augstskolas Organizācijas padomes lūgums nākamajam mācību gadam par universitātes rektoru iecelt Eiženu Laubi, atbrīvojot no šo pienākumu pildīšanas E. Felsbergu (Turpat. 20. lp.). 1922. gada 30. maija Valsts kancelejas paziņojumā lūgums tiek apstiprināts (Turpat. 22. lp.). 1927. gada 2. septembra norakstā Universitātes padomei tiek norādīts, ka saskaņā ar 1925. gada 7. jūlija noteikumiem par valsts darbinieku atalgojumiem E. Laubes izdienas laikā netika ieskaitīti gadi, kurus viņš nokalpoja kā docents Rīgas Politehniskā Institūtā (Turpat. 33. lp.). 1928./29. gada budžetā tiek ienesta neizmaksāto algu starpība – Ls 3,736 (Turpat. 34. lp.).

[3] Dati par IV (Turpat. 7. lp.) un III šķiras Triju zvaigžņu ordeņa (Turpat. 8. lp.) un II šķiras Zviedrijas Vāsas ordeņa saņemšanu (Turpat. 9. lp.). 

[4] Atļauja no universitātes vadības vienu stundu dienā darboties privātā kredītiestādē, ar noteikumu, ka darbība notiek mācībspēka specialitātes ietvaros un tas netraucēs darbību fakultātē (LVVA, 7427. f., 13. apr., 970. l., 32. lp.).

[5] Turpat. 28. lp.

[6] Turpat. 26. lp.

[7] Turpat. 37. lp., 66.–70. lp., 72.–74. lp. Piemēram, 1931. gadā Laube piedalās Romas viesnīcas (tagad Hotel de Rome) pārbūves apspriedē (Turpat. 38. lp.). Sakarā ar šīs viesnīcas galīgā robežplāna izstrādi, 1932. gada janvārī lūdz atļauju universitātes rektoram doties uz Vāciju “apskatīt vēl dažu viesnīcu iekārtas un izveidojumus” (Turpat. 39. lp.). 1933. gada decembrī lūdz piešķirt atvaļinājumu ceļojumam uz Vāciju, Zviedriju, Dāniju un Beļģiju, līdzīgā nolūkā – “iepazīties ar turienes dažu viesnīcu iekārtu, arhitektūras un ekspluatācijas paņēmieniem” (Turpat. 43. lp.).

[8] Turpat. 83. lp.

[9] Turpat. 77. lp.

[10] Turpat. 6. lp.

[11] Turpat. 5. lp.

[12] Turpat. 50. lp.

[13] Turpat. 51. lp.

[14] Turpat. 53. lp.

[15] Turpat. 76. lp.

[16] Turpat. 78. lp.

[17] Vilsons, A. (atb. red.). (1996). Latvija un latvieši: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Rīga: Latvijas enciklopēdija. 73. lpp. Biogrāfisku ierakstu par Eiženu Laubi sagatavoja arhitekts Jānis Krastiņš, balstoties uz avotiem: Ārends, P. (1939). Profesors Dr. arch. h. c. Eižens Laube. Grām.: Balodis, F., Liberts L. (red.). Senatne un Māksla. 3. sēj. Rīga: Pieminekļu valdes un valsts papīru spiestuves un naudas kaltuves izdevums; Siliņš, J. (1980). Latvijas māksla. 2. sēj. Stokholma: Daugava; Lejnieks, J. (1981, 21.aug.). Kāda stila peripetijas. Literatūra un Māksla, 7; Krastiņš, J. (1989). Eižens Laube. Zvaigzne, 6.

1919 - 1929 saisītās lapas